Ir mazliet jāpacenšas, lai joprojām būtu sieviete, kas vajadzīga vīrietim 8
Ir vīrieši, kas aiziešanu pie jaunākas nožēlo, gan tādi, kas uzskata, ka rīkojušies pareizi. Vieniem šis solis ir pārdomāts ilgstošākā laika periodā, citi rīkojušies spontāni. Taču reti kad tas sperts bez sievas „palīdzības”, dēļ viņas nevērības, pārliekas aizbildniecības, mūžīga īgnuma un neapmierinātības, vai aizņemtības tikai pašai ar sevi…
Cilvēki dzīves laikā mainās, tas ir dabiski un līdz ar to intereses, kas bija kopīgas jaunībā, ar gadiem var mainīties, tāpat kā mainās uzskati, vērtības, nāk klāt jauna pieredze, vēlmes. Ja šīs atšķirības kļūst pārāk lielas, rodas vēlme šķirties, jo nekas vairs nesaista. Bērni pieauguši. Tad tiek meklēta kāda cita, ar ko atkal būtu kopīgas intereses vai vismaz to ilūzija. Iespēja atkal būt kopā ar to „meiteni”, kura viņam patika, kuru viņš iemīlēja, ar kuru kopā sapņoja nodzīvot visu mūžu, taču kura tagad pārvērtusies par īgnu, neiecietīgu sievu flaneļa halātā un nošļūkātās čībās.
Varbūt ir laiks padomāt par to, kādēļ vīrs kļuvis nervozs, nemierīgs, viegli aizsvilstas? Vai tuvojas krīze? Kā to novērst? Vai vispār gribam novērst vai ļaut visam iet savu gaitu? Lai pēc tam varētu teikt: ”Cik es laba pret viņu, bet kāds viņš…?” un gaidīt, ka pasaule mūs žēlos. Ir laiks saprast, ka ar to vien, ka viņš tevi apprecējis, nepietiek. Ir jāspēj noturēt viņa interesi par sevi, vienlaikus nezaudējot savu dzīvi. Kā saka ”muļķes sievas izseko vīrus, bet gudras – seko sev.”(duri-sļeģaķ za mužami, umnije – za soboi).
Tādēļ būsim sievietes, kuras vajadzīgas vīriešiem, nevis sievietes, kurām vajadzīgi vīrieši. Tad neviena nespēs mūsu vīrieti atvilt un nekas nevarēs viņu pamudināt doties pie jaunākas.
