Egils Līcītis: Viņķeles solopartija 41
Ozoliem un abām liepām pievienosies liels tviterburbulis.
Piepildījies viens no Nostradama pareģojumiem. Varonīgā sieviete Ilze Viņķele seglo solopartiju, lai mūs izvestu no tā dzīvnieciskā stāvokļa, kādā atrodamies, uz apgaismota progresa ceļa. Mēs nosmaktu šaurā latvietībā, sīkās materiālās interesēs un retrogrādu aizspriedumos, ja pār Latviju nepaceltos topošā eiropeiskuma, zaigojošā liberālisma un paaugstinātas kategorijas morāles bāka.
Kas modinātājā austrā Ilzē ir foršs? Ka viņa ir gandrīz vienīgā deputāte, kura pati izgudro, ko saka. Ar Viņķeles mutuļojošo dedzīgumu pat Dagestānā vai Austrumsudānā liberālisma proklamēšanā viņa gūtu lielākus panākumus nekā komunisti attiecīgās teritorijās 1917. gadā!
Arī mūsdienu Latvijā “Vienotību” pametušais piecnieks savāks plašu piekritēju bāzi. Mūsu ozoliem un abām liepām pievienosies liels tviterburbulis. Tiks iedarbinātas bij. ministru Ķīļa un Pavļuta smadzenes. Dibināšanos apsveiks transpersonas un seksa minoritātes, kuras spiestas dzīvot drausmīgā valstī, kas neļauj ar partneri dibināt ģimeni, un partijā naktsmājas atradīs visu sugu kosmopolīti, sorosīti – varbūt pat vecais paziņa Edgars Kramiņš ar Ilzi būs daudzmaz pa draugam. 2018. gada Saeimas vēlēšanās šāda apjomīga spēka koncentrācija rada, mazākais, 2% balsotāju auditoriju, bet 3% salasītu atbalstītāju jau būtu galīga uzvara!
Bet ko liberāļu meitenes pirms pārpakošanās tik ilgi darīja pie konservatīviem vīriešiem? Mans ķermenis, mana izvēle! – kā mēdz saukt pie Saeimas pulcinātas females. Varas partijā reizēm izdodas nocopēt ministerienes amatu vai augstu dienesta pakāpi Saeimas komisijās. Bet jaunajā “Vienotībā” nākotnes izredzes ir ar plānu spožuma kārtiņu, piecniekam ar maz kapitāldaļām nebūs pirmie numuri listēs, un ar nopelnītajām balsīm 13. Saeimā visiem sēdvietu nepietiks. Tālab citādi un kritiski domājošiem jāmeklē izeja no nenodrošinātības. Pilnīgi dabiska ir vēlēšanās pārtraukt nožēlojamu eksistenci kā minoritātēm vecajā lēģerī un rast izlaušanās ceļu uz rehabilitācijas centru un sanatoriju, kur ir pulks uz vienas frekvences uzstīgoto, Sorosa mācības apstaroto domubiedru. Tā ir arī sieviešu dzimumam raksturīgā ziņkārība apčamdīt, cik biezi Latvijā saaudzis jaunā tipa pasaul’s pilsoņu slānis, vai jau pietiekami daudz progresistu, latviešu, kuri nemaz vairs negrib būt latvieši, pret barbarismu noskaņoto, kad Karlīnei un Kārlim neļauj brīvi izvēlēties, pie kura dzimuma piederēt.
Man jāsarūgtina Ilze. Latvijā attīstība arvien vēl asimetriska internacionālās progresīvās domas tecējumam. Jaunā partija ir vēl tikai rītasvārkos, bet būšot liberāli centriska. Baidos, ka Viņķeles kundze ar šo terminu saprot pavisam ko citu nekā vairums parastu cilvēku. Latvietis ir mērenību cienošs vēlētājs, pret galējībām un ekstrēmismu. Iecietīgie tautieši Viņķeles partiju nopētīs kā lunaparku, jo arī ērmīgiem prātojumiem vajag izpausmes vietu. Mums raksturīga saprotoša attieksme pret līdzpilsoņiem, kuri politiskus uzskatus pauž mikiņā vai kad no rīta nav iedzēruši zāles.
Bet kas vairs nav forši un labi? Vēlētājs pārbīstas, kolīdz klases audzinātāja Viņķele sāks uzspiest pamācības, kas, pēc mērenā Jāņa Liepiņa domām, tēviju pārvērtīs par paralēlo pasauli ar dabā nepastāvošām normām, kurā vīriešiem aizliegs nēsāt bikšturus. Nē, draugi, jūsu biedri lai staigā pačkās un rozā bantēm matos, mēs Latviju neatdosim trakomājā dibinātai partijai! Un tad nelaimīgais vēlētājs, kurš jau sliecās nobalsot par godīgu, veselā saprātā balstītu antioligarhu politiku, totālā izbīlī pārliks izvēli – ZZS vēl godā vecus cilvēkus un paražas, un normālību! Ja šī sieviete nāk kā atriebēja, vai nav drošāk par mazāko ļaunumu.
