Piedzīvojusi pirmo pakļaušanās pieredzi, es sapratu, kā man trūcis 0
“Man sāpes ir labākas par jebkuru meditāciju,” atzīst Jana, “es tajās izkūstu bez atlikuma, tajā brīdī vienkārši nav iespējams domāt ne par ko citu. Rezultāts, manuprāt, ir salīdzināms ar garīgām praksēm – pilnīga atbrīvošanās sajūta, atvēršanās dzīvei.”
Taču ar fiziskajām sāpēm mazohistiem nepietiek. Daudziem patīk pārdzīvot arī morālas sāpes, gūstot baudījumu no kauna, pazemojuma, pakļaušanās, neaizsargātības un ievainojamības. “Pašaizliedzība, spēja nest upuri, atteikties no savām vajadzībām, kaut kādā mērā ir raksturīgas iezīmes gan sievietēm, gan vīriešiem,” ievērojusi seksoloģe, “tieši šīs iezīmes, kuras ir pretstatā galējam egoismam, padara iespējamu dzīvi sabiedrībā. Taču atsevišķu cilvēku psihē šīs raksturiezīmes ir izteiktākas.” “Man bija daudz ierastā seksa,” turpina Jana, “bet pat ja viss bija labi, palika miglaina viegla izsalkuma vai skumju sajūta. Un tad, kad es guvu pirmo pakļaušanās pieredzi, es sapratu, kā man trūka.” Līdzīgā veidā savus pārdzīvojumus apraksta Eduards, kurš mazohistiskas attiecības piedzīvo jau 15 gadus: “Diezgan ilgi es nespēju saprast, ko es vēlos, un izvēlējos sievietes, kuras pašas sapņoja būt pakļautas, taču to es viņām sniegt nespēju. Vai, tieši otrādi, – valdonīgas, taču neprasmīgas, – viņas sniedza man ciešanas bez sāpēm.”
