“Viņiem ir vienalga, kas tur dzīvo – civiliedzīvotāji skrien, viņus bombardē, apšauj, nekādu koridoru nav,” stāsta bēglis no Ukrainas 0
“Biju netālu no Kijivas, tur palikt kļuva bīstami,” telefonsarunā TV24 “Speciālizlaidumā” savu stāstu par bēgšanu no Ukrainas iesāk gruzīnu izcelsmes vīrietis.
Šobrīd viņš atrodas Varšavā un rīt brauks uz Gruziju. Nokļūšana drošībā viņam prasīja gandrīz divas nedēļas. Ņemot vērā to, ka Ukrainā ir komandantstunda, tikšana līdz robežai vien aizņēma trīs dienas.
Pirmais galamērķis bija Ukrainas pilsēta Viņica, nākamajā dienā viņi turpināja ceļu līdz Ļvivai.
“Viesnīcās, hosteļos nav vairs vietas, jo viss ir pilns, visi vēlas tur palikt, jo tur ir došāk nekā Kijivā, piemēram, vai citur,” viņš stāsta.
Trešajā dienā viņi devās jau uz Polijas robežas pusi. Ceļš līdz robežai bija ļoti ilgs, jo ar automašīnu drīkst piebraukt tikai 5 km no robežas, bet tālāk jāiet kājām.
“Tie bija tūkstošiem cilvēku. Visi gāja, un tad mēs nonācām līdz cilvēku rindai. Ja tie bija 5 km, kas jāiet, tad 2 km bija cilvēku rinda līdz robežai, lai nonāktu Polijā,” vīrietis norāda.
Viņš stāsta, ka vīrieši ar ukraiņu pasēm nevar atstāt Ukrainu. “Uz robežas es redzēju daudz ģimeņu, kur viņi ir atveduši savas sievas un bērnus uz robežu, un viņiem ir jāpaliek un jādodas atpakaļ un jācīnās. Tas bija ļoti bēdīgs skats.”
Tāpat arī vīrietis apstiprina, ka krievi apšauda arī mierīgos iedzīvotājus: “Viņiem ir vienalga, kas tur dzīvo – civiliedzīvotāji skrien, viņus bombardē, apšauda, nekādu koridoru nav.”
Uz ceļiem stāvēja rindas ar humanitāro kravu un palīdzības mašīnām, kuras nevarēja nekur aizbraukt.
Bet kā viņus sagaidīja Polijā? Kāda bija palīdzība no Eiropas puses? “Tādus cilvēkus kā poļus es nekad neesmu sastapis,” viņš dalās sajūtās, stāstot, ka viņi palīdz visiem.
