Viņiem drosmes netrūka. Latvijas valstiskuma aizmetņi Valkā 1
Latvijas valsts tapšanas stāstā nepamatoti piemirsts kāds būtisks notikums Valkā. 1917. gada novembrī šajā Ziemeļlatvijas pilsētā nodibināja Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP), kas pirmā bija tiesīga runāt visas tautas vārdā un pasaulei vēstīja par latviešu tautas patstāvības centieniem. Tā lika pamatus neatkarīgai Latvijai, ko gadu vēlāk 18. novembrī proklamēja Rīgā.
“Pēterpilī, 1917. gada 15. novembrī. Šodien Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un apakšstāvā, [bij. Krievijas] valsts domnieka [Jāņa] Goldmaņa dzīvoklī pacilāts garastāvoklis. Šodien visiem delegātiem, kuriem jāpiedalās mūsu tautas un mūsu zemes turpmākā likteņa izlemšanā, jādodas uz Valku. (..) Visi centrālkomitejas darbinieki un Goldmaņa līdzstrādnieki jūt mums, delegātiem, līdzi. Viņi gan skūpstiem, gan skatiem novēl mums laimīgu ceļu un lielā darba laimīgu veikšanu. Viņi labi apzinās, kas mums var atgadīties ceļā un Valkā, ja īstā brīdī lielinieku un vācu spiegi dabū zināt par mūsu lielajiem nacionāliem nolūkiem. Tādēļ mēs visu turam slepenībā un čukstam savā starpā, lai tik lielos nodomus neizjauktu ļauna roka, pirms nav teikts skaļš, atklāts vārds visai tautai un svešām zemēm.” Tā LPNP dibināšanas priekšvakarā rakstīja Latviešu nacionāldemokrātu partijas delegāts notārs Kristaps Bahmanis.
Lai gan LPNP dibināšana nebija slepena un uz to bija aicinātas visas lielākās latviešu politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas, ieskaitot Latvijas Sociāldemokrātijas lieliniekus, tomēr latviešu pilsonisko spēku brīvai domai dienas bija skaitītas. Lielinieki, 1917. gada 25. oktobrī pārņemot varu Krievijā, tajā skaitā vācu neokupētajā Latvijas daļā, pamazām sāka izrēķināšanos ar politiskajiem pretiniekiem. Avīžu slēgšanai un LPNP darbības aizliegumam sekoja padomes locekļu aresti. Bija jābūt lielai drosmei, lai šajos skaudrajos politiskajos apstākļos turpinātu iesākto darbu. Viņiem šīs drosmes netrūka.
Karš un cerības
Latviešu tautas ceļš līdz savai valstij bija ērkšķiem kaisīts. Pirmā pasaules kara priekšvakarā latviešu apdzīvotie Krievijas impērijas Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķi, bet jo īpaši Vidzemes un Kurzemes guberņas bija starp attīstītākajiem valsts reģioniem. Rīga rūpnieciskās produkcijas ražošanā ieņēma vietu pirmajā trijniekā uzreiz aiz metropolēm Sanktpēterburgas un Maskavas. Arī izglītības līmenis latviešu apdzīvotajos reģionos bija viens no augstākajiem. Tomēr tiesību ziņā latvieši joprojām bija pielīdzināmi citām impērijas mazajām tautām, bez lielām cerībām uz savu apstākļu uzlabojumu. 1905. gada revolūcija, kurā latviešu tauta izrādīja lielu aktivitāti un cerēja uz radikālām pārmaiņām, tika nežēlīgi apspiesta. Cara “dāvinātā” Valsts dome, kurā ievēlēja arī latviešus, bija demokrātijas izkārtne, jo Nikolajs II to varēja atlaist, kad vien vēlējās. Latvieši krāja spēkus un gaidīja nākamo iespēju. Tāda radās 1914. gadā, kad impērija iesaistījās pasaules karā, nenovēršami tuvojoties bojāejai.
Pasaules kara laikā latviešu nacionālā pašapziņa ieguva jaunu enerģiju, un paradoksāli – nevis lielu uzvaru, bet gan kara izraisītā posta un sociālās krīzes dēļ. Vācijas iebrukums Latvijas teritorijā 1915. gada pavasarī izraisīja masveidīgu bēgļu kustību – katrs trešais iedzīvotājs pameta savas mājas un devās bēgļu gaitās. Tas bija smags pārbaudījums, ko daudzi neizturēja, tomēr vienlaikus bija arī pamudinājums vēl spēcīgāk apzināties savas saknes un piederību noteiktai zemei un tautai. Vēlākā LPNP locekļa un vēstures pētnieka Līgotņu Jēkaba vārdiem runājot, “pirmoreiz latviešu tauta visā dziļumā samana, ka “Latvija” nav tukšs vārds, ģeogrāfiska skaņa. Latvija priekš latviešiem ir dzīvības jautājums. Tauta bez savas zemes ir kā salmu stiebri, kurus vēstures vēji nēsā pa zemes virsu, mēslodami pasaules tīrumus”.
Revolūcijas mutuļos
Vairāki tūkstoši vīriešu, no kuriem daudzi bija bēgļi no Kurzemes, brīvprātīgi iestājās 1915. gada vasarā dibinātajos latviešu strēlnieku bataljonos, kas ieņēma vietu zemes aizstāvju rindās. Gan vietējiem, gan svešumā izkaisītiem tautiešiem radās cerības, ka agri vai vēlu viņi varēs atgriezties mājās, jo par zemi cīnās savējie. Par bēgļiem un latviešu strēlniekiem rūpējās divas lielas organizācijas – Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja –, kurām bija milzīga nozīme latviešu nacionālo spēku konsolidēšanā. Tajās sapulcētie latviešu atklātības darbinieki kļuva par nākamās Latvijas valsts politisko eliti, no tiem nāca LPNP dibināšanas iniciatīva.
1917. gadā pēc Februāra revolūcijas, kad sākās pirmais demokrātijas posms Krievijas vēsturē, Latvijā un latviešu bēgļu centros Krievijā bija vērojama liela sabiedriskā rosme. Kā sēnes pēc lietus dibinājās jaunas un legalizējās vecās politiskās partijas, biedrības u. c. Tomēr revolūcijai Latvijā trūka nacionālās vadības. Par tādu nespēja kļūt jau minētās bēgļu un strēlnieku organizācijas, jo bija atkarīgas no Pagaidu valdības piešķirtā finansējuma. Arī Pagaidu valdība, uz kuru tika liktas lielas cerības, latviešu prasības pēc politiskās autonomijas atstāja Krievijas Satversmes sapulces kompetencei, praksē faktiski turpinot “nedalāmās Krievijas” politiku.
Pilsonisko spēku lojalitāti un cerības uz Pagaidu valdības reformām sava politiskā kapitāla audzēšanā izmantoja kreisie politiskie spēki – Latvijas Sociāldemokrātija (LSD), kas līdz 1917. gada vasaras nogalei bija ieguvuši pārliecinošu vairākumu gan latviešu strēlnieku pulku padomēs, gan pašvaldības iestādēs, no kurām lielākās bija Vidzemes Zemes padome un apriņķu zemes padomes. Par tādu kā “nacionālu salu” varēja uzskatīt Valku, kurā vēlēšanās uzvarēja nevis LSD lielinieki, bet gan pilsoniskie spēki ar Latviešu zemnieku savienību priekšgalā.
Valka kā galvaspilsēta
Bēgļu kustības iespaidā Valkā iedzīvotāju skaits kara laikā pieauga no 19 līdz 30 tūkstošiem. Pilsētā mājvietu atrada latviešu pilsoniskā inteliģence, to par savu mītnes vietu jau 1915. gadā izvēlējās laikraksts “Līdums”, pulcējot ap sevi jaunus un talantīgus rakstniekus, tostarp Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Antonu Austriņu, Ādolfu Ersu un citus. Valkā apmetās bēgļi, kuri nevēlējās doties tālāk uz Krieviju, cerot drīzāk atgriezties mājās. 1917. gada septembrī pēc Rīgas krišanas Valka kļuva par faktisko Latvijas galvaspilsētu. Tā bija nozīmīgs dzelzceļa mezgls, turklāt relatīvi tālu no frontes līnijas, tādēļ to par savu mītnes vietu izvēlējās gan 12. armijas štābs, gan Vidzemes Zemes padome, gan citas iestādes. Apstākļu sakritības dēļ Valka kļuva par vietu, kur 1917. gadā sapulcējās latviešu pilsoniskās partijas, sabiedriskās un karavīru organizācijas un kooperatīvi, lai vienotos tautas nacionālo centienu īstenošanā.
Redzot Pagaidu valdības noraidošo attieksmi pret tautu pašnoteikšanās tiesībām, kā arī lielinieku pieaugošo ietekmi sabiedrībā, pilsoniskie spēki arvien vairāk vērsa skatus Rietumu sabiedroto virzienā. Nacionāli aktīvākie laikraksti – “Dzimtenes Atbalss”, “Laika Vēstis” un “Līdums” – pēc Rīgas krišanas centās padarīt Latvijas nākotni par starptautisku problēmu. Tie aizstāvēja domu, ka Latvijas jautājumu izšķirs nevis Krievija vai Vācija, bet gan pēckara miera konference, kurā noteicošais vārds būs Rietumu lielvalstīm. Tāda virziena atbalstīšana bija likta arī LPNP dibināšanas pamatnostādnēs.
Kaut ideja par LPNP dibināšanu radās jau neilgi pēc Februāra revolūcijas, bija jāpaiet gandrīz deviņiem mēnešiem, līdz šo ideju realizēja dzīvē. Petrogradas latviešu organizācijas un politiskās partijas oktobra sākumā sasauca lielāko latviešu organizāciju apspriedi, kurā vajadzēja vienoties par LPNP dibināšanas pamatprincipiem. Piedalījās desmit organizācijas, bet lielinieciskā Vidzemes Zemes padome atsūtīja tikai novērotājus.
Pilsoniskās partijas un organizācijas bija gatavas uz kompromisiem, bet kreisie politiskie spēki ne Petrogradas apspriedē, ne LPNP dibināšanas laikā nebija ar mieru meklēt kopsaucējus, pat ja uz likmes bija latviešu tautas nākotne. Lielinieku nostāja noveda pie VZP šķelšanās, pirmajiem paziņojot, ka viņus neinteresē Latviešu nacionālā padome, bet tikai Latvijas nacionālā padome, proti, viņiem ir vienalga, kas šeit dzīvo – latvieši, krievi, ebreji vai samojedi. Tas bija spļāviens sejā latviešiem, kuri bija un vēlējās palikt Latvijas teritorijas pamattauta.
