Anda Līce: “Rīdzenes” sarunu dalībnieki ir veikuši sirdsapziņas amputāciju 29
Internetā nesen pavīdēja neticama ziņa – apmēram 2500 Itālijas kalnu ciematu esot tuvu izmiršanas robežai. Fotoattēlos redzams ciemats, kurā palikusi vairs tikai viena deviņdesmitgadīga sieviete. Vienīgie izmiršanas liecinieki ir māju numuri, ielu nosaukumi un ar nezālēm vēl neaizaugušie dārzi uz terasēm. Māju un zemes cena tādos ciematos būs smieklīgi zema, ar laiku šos īpašumus nopirks naudīgi cilvēki un diezin vai tie būs itālieši.
Pieņemsim, ka saulainajā Itālijā pie vainas ir kalni – tur grūti (mūsdienās?) nokļūt. Bet kas ir vainīgs lauku apdzīvoto vietu izmiršanā Latvijā, kur nav nedz kalnu, nedz aizu? Vai tiešām nav? Starp tautu un sevi vara ir uzcēlusi nepārkāpjamus kalnus, un visai sabiedrībai domāto labumu aprij daudzu iedzīvošanās kāre, kas savā nepiepildāmībā līdzinās aizai. Tiem, kas ar sajūsmu un apbrīnu lūkojas uz biedriem, kuri viesnīcā “Rīdzene” kaldināja savus Latvijas labuma sadalīšanas plānus, vajadzētu beidzot saprast, kur ir pazuduši viņu pabalsti, pensiju pielikumi, bāreņiem, pusbāreņiem, invalīdiem un valsts aizsardzībai (ne tikai militārajai) domātais. Šie biedri ir audzējuši savu bagātību no daudzu sviedriem un asarām un nopirkuši grēku atlaides gan baznīcā, gan Latvijas tiesā. Viņi ir veikuši tādu ārēji neredzamu operāciju kā sirdsapziņas amputācija, kas ļauj nekad un nekur neatzīt savu vainu un atklāti smieties par mēģinājumiem viņus kaunināt un atmaskot. Tas ir gadu tūkstošiem praktizēts darījums ar mamonu (velnu, nelabo), kas maina krāsu, valodu, partiju, saukļus, bet ne būtību.
Mēs jau kuro reizi atgriežamies pie jautājuma – kā tas ir iespējams, kas viņiem sagatavo augsni? Atbilde nav tālu jāmeklē. Tie esam mēs – ierindas pilsoņi, kuri atkārtoti kāpj uz viena un tā paša grābekļa. Un pats trakākais – grābeklis ir mūsos pašos. Tiklīdz paveras iespēja, mēs arī pastiepjam savu rociņu pēc labumiem, kas īstenībā mums nepienākas.
Kā tas izskatās dzīvē? Es bieži braucu ar autobusu Madona–Virāne. Esmu ievērojusi, ka dažs labs šoferis joprojām naudiņu no pasažiera paņem, bet biļeti nedod. Un pasažieri (vecas tantiņas) to arī neprasa, daža pat saka: “Man to papīrīti nevajag.” Tantiņ, padomā labi, arī tā ir valsts apzagšana – neparādās patiesais braucēju skaits, mēs paši tuvinām kārtējā autobusa maršruta slēgšanu un ar savu pārprasto labsirdību ļaujam turpināties netaisnībai!
Dabas radītos kalnus nevar norakt. Gribas cerēt, ka cilvēku uzceltos nākamās paaudzes tomēr raks nost. Ja vien mēs paši darīsim visu, lai viņi to vēlētos.
