Uldis Šmits: Viņi tur bija 12
Daudz apcerētā Krievijas algotņu bojāeja Sīrijā ir prātā paturams notikums, tomēr īpaši vajadzētu atcerēties oficiālās Maskavas reakciju uz to. Respektīvi, atteikšanos uzņemties jebkādu atbildību.
Kaut kādas artikulētas frāzes no Kremļa puses izskanēja tikai pēc tam, kad opozīcijas politiķis Grigorijs Javlinskis publicēja paziņojumu, kurā nodēvēja varasiestāžu nostāju par sevišķi cinisku. Jo vairāk tāpēc, ka “privātās militārās kompānijas “Vagner” kaujinieki rīko treniņus Krievijas Federācijas bruņoto spēku bāzu teritorijās, saņem apbalvojumus Kremlī un būtībā ir Krievijas militārā resora specvienības. Lai gan algotniecība un privātas militāras kompānijas Krievijā aizliegtas ar likumu”. Viņaprāt, notikušais atgādina to, kā valsts vara savulaik atkratījās no atbildības par karavīriem Čečenijā un Donbasā. Tāpēc ir nepieciešams, lai Vladimirs Putins sniegtu “publisku atskaiti par Krievijas karavīru tagadējo darbību Sīrijā” un “par bojāgājušo Krievijas pilsoņu daudzumu neatkarīgi no tā, kādā formālā statusā viņi veica dienestu”.
Protams, nekāda publiska atskaite nesekoja. Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs ar nopietnu sejas izteiksmi, bet drusku nervozi norādīja, ka “daudzās pasaules valstīs atrodas ievērojams skaits mūsu tautiešu”, tāpēc sarežģīti iegūt par visiem “detalizētu informāciju”. Viņš ieteica vērsties ar jautājumiem Aizsardzības ministrijā, kurai gan ir aizliegts jelko konkrētu izpaust, un piekodināja neizmantot par avotu plašsaziņas līdzekļus. Kaut gan citu avotu nav. Ja neskaita Ārlietu ministrijas runasdāmu Mariju Zaharovu. Viņa apgalvoja, ka izplatītie nostāsti par karadarbībā Sīrijā bojāgājušajiem simtiem Krievijas pilsoņu ir “klasiska dezinformācija”, taču, jā, varbūt kādi pieci upuri esot. Šīs un, iespējams, citas personas acīmredzot ieradušās Sīrijā, apejot Krievijas Federācijas ārlietu dienestu “oficiālos kanālus”, un tas apgrūtina pārbaudi.
Tikmēr zīmīgu vēstījumu pieplūdums nemitējās, turklāt ar agresiju Ukrainā saistīti cilvēki, piemēram, Doņeckas “tautas republikas” kādreizējais “aizsardzības ministrs” Girkins, sociālajos tīklos skarbā tonī ieturētajos tekstos neslēpa, ka ārkārtīgi daudzi viņu paziņas no Donbasa laikiem nupat ir krituši vai smagi ievainoti Sīrijā, bet nebauda pienācīgu valstisku pagodinājumu vai vispār atzīšanu.
Mums savukārt jākonstatē ne tikai tas vien, ka traģisku galu ņēmušais uzbrukums kurdu un amerikāņu kontrolētajai telpai būtu varējis apstākļu nelāgas sakritības dēļ izvērsties krietni liela mēroga sadursmē. Bēdīgais stāsts liek izdarīt vēl citus secinājumus. Krievijas t. s. privāto militāro kompāniju pēdējos gados izvērstās aktivitātes (protams, tiek atgādināts, ka šis uzņēmējdarbības veids aizgūts no “Rietumu imperiālistiem”) norit ārpus jebkādiem juridiskiem ietvariem un ir pretrunā ar pašas Krievijas likumiem. Nav pat īsti zināms, kas minētos privātos pasākumus apmaksā: klīst runas, ka dāsnais vīrs ir oligarhs, par “Kremļa pavāru” iedēvētais Prigožins, kuram apsolīta dalība, tā teikt, Sīrijas tautsaimniecības atjaunošanā jeb naftas biznesa piekopšanā, un viņš noformē algotņus kā sava uzņēmuma personālu, kas dodas komandējumos. Bet iespējams, ka “pavāram” vienīgi ierādīta starpnieka loma dažādu Kremļa brūvētu specpasākumu (tai skaitā troļļu fermu) finansēšanā. Baumu un versiju netrūkst, tomēr skaidrs, ka tā visa mērķis ir rast ieganstu, lai Peskovs ar Zaharovu vai Lavrovs varētu klāstīt, ka Krievijas armijnieku “tur nav”, bet tie, kuri ir, nepārstāv ne valsti, ne Maskavas politiku. Šiem izklāstiem neviens lāgā netic, taču tas neliekas tik svarīgi. Krievijas TV kanālu auditorijai piemīt izpratne, ka augstās amatpersonas laiž muļķi tēvijas interesēs, savukārt Rietumiem tiek raidīts signāls – jā, melojam, kā ierasts, nu un tad.
Šoreiz meli izskatījās pagalam samocīti. Varbūt tāpēc, ka daudzu patiešām “tur nav”. Vairs nav.
