“Viņi to var izdarīt atkal,” kinoloģe izsakās par suņiem, kas Carnikavā uzbruka bērniem
0
4. septembrī Carnikavā notika smags incidents – pirmsskolas izglītības iestādes “Riekstiņš” 19 bērnu grupa skolotājas un skolotāja palīga pavadībā bija devusies iepriekš saskaņotā pastaigā, kad tai pietuvojās divi nepieskatīti suņi. Uzbrukumā cieta seši bērni, divi no viņiem tika hospitalizēti un viņiem veiktas operācijas. Cieta arī viens no bērnus pavadošajiem pedagogiem.
Saistībā ar notikušo sākts kriminālprocess. Pēc policijas veiktajām procesuālajām darbībām abi suņi tika nodoti atpakaļ īpašniecei, bet dzīvnieku turpmāko izvērtēšanu veiks Pārtikas un veterinārais dienests.
Notikušais izraisījis plašas diskusijas gan par suņu turpmāko likteni, gan dzīvnieku īpašnieku atbildību un to, cik nopietni pašvaldībām būtu jāreaģē uz ziņām par klaiņojošiem suņiem.
Komentējot Carnikavā notikušo, kinoloģe Laura Blumberga uzsver – neatkarīgi no tā, kā dzīvniekiem izdevies nokļūt ārpus saimnieka kontroles, atbildība vispirms gulstas uz cilvēku, kurš šos dzīvniekus tur.
“Manuprāt, daudzi eksperti un kolēģi šajās dienās jau ir pateikuši, ka vienīgais iespējamais veids, kā novērst šādas situācijas, ir atbildīga dzīvnieku turēšana,” saka Blumberga.
Viņa uzsver – arī tad, ja suns no īpašuma izbēdzis pirmo reizi, tas nemaina saimnieka atbildību.
“Vienīgais atbildīgais par notikušo ir dzīvnieku saimnieks. Pat ja suņi ir izbēguši pirmo reizi, tik un tā saimnieks par to ir atbildīgs. Patīk mums tas vai ne.”
Kinoloģe kritiski vērtē arī sabiedrībā reizēm dzirdamo argumentu, ka lauku teritorijās brīvi staigājoši suņi esot ierasta parādība. “Tie, kas kultivē uzskatu, ka laukos jau visi tā dara, patiesībā bieži vien nenojauš, pie kādām sekām tas var novest,” viņa saka.
Blumberga norāda, ka brīvsolī esoša suņa uzvedība var būt citāda nekā ierastajā vidē kopā ar saimnieku. “Klaiņojošie suņi, būdami brīvsolī, uzvedas citādi. Suns pēc savas dabas ir plēsējs, viņš kož neatkarīgi no sava izmēra, un, būdams nepieskatīts, suns ir mednieks,” skaidro kinoloģe.
Viņas vērtējumā šādā situācijā var aktivizēties dzīvnieka instinktīvā uzvedība – vēlme dzīties pakaļ tam, ko iespējams noķert.
Runājot tieši par Carnikavas gadījumu, Blumberga pieļauj, ka abiem suņiem bērnu grupa varēja izraisīt medījuma vajāšanai raksturīgu reakciju. “Es piekrītu veterinārārstes Litas Konopores teiktajam, ka šajā gadījumā, visticamāk, šie divi suņi mazos bērnus uztvēra kā medījumu un sāka viņus vajāt. Rezultātā tas noveda pie ļoti traģiskām sekām,” saka kinoloģe.
Blumberga uzsver, ka, lai pilnībā izvērtētu konkrēto dzīvnieku uzvedību, būtu nepieciešams zināt daudz vairāk par viņu līdzšinējo dzīvi, audzināšanu un ikdienas apstākļiem. “Man ir ļoti grūti pateikt, kas ar šiem suņiem ir noticis, kāda ir bijusi viņu dzīves gaita, audzināšana un apstākļi. Lai par to varētu spriest vairāk, būtu jāsaprot, kā šie suņi ikdienā ir dzīvojuši,” viņa norāda.
“Es uzskatu, ka normāls, socializēts un audzināts dzīvnieks, kura audzināšanā ir ieguldīts laiks un zināšanas, šādi nerīkojas,” uzsver Blumberga.
Īpaši skarbs ir kinoloģes vērtējums par abu dzīvnieku iespējamo turpmāko likteni. “Lai cik skarbi tas nebūtu, es domāju, ka dzīvnieki, kas tik briesmīgā veidā ir uzbrukuši maziem bērniem un vispār cilvēkiem, visticamāk, ir eitanizējami,” saka Blumberga.
Viņa savu nostāju pamato ar risku, ka šāda uzvedība var atkārtoties.
“Nav tāda instrumenta, ar kuru iemācīt dzīvniekam to neatkārtot. Ja viņš šādi ir rīkojies pēc savas iniciatīvas, tad viņš to var izdarīt atkal.”
Kinoloģe nošķir Carnikavas gadījumu no situācijām, kurās suns kož, aizstāvot sevi. “Mēs nerunājam par gadījumu, kad dzīvnieks aizstāvas, viņam tiek darīts pāri vai viņš ir nonācis situācijā, kurā viņam sevi jāaizstāv un zobi ir viņa aizsardzības instruments. Šis ir pavisam kaut kas cits,” viņa saka.
“Manuprāt, pēc šī notikuma es nedomāju, ka šie dzīvnieki jebkad varētu būt sabiedrībai droši.”
Jāuzsver, ka lēmumu par konkrēto suņu turpmāko statusu nepieņem kinologs – dzīvnieku izvērtēšana pēc incidenta ir kompetento institūciju ziņā.
Blumberga uzskata, ka Carnikavas traģēdija liek runāt ne tikai par konkrētā saimnieka atbildību, bet arī par plašāku problēmu – to, cik nopietni iestādes reaģē uz iedzīvotāju ziņojumiem par klaiņojošiem dzīvniekiem.
“Manuprāt, pašvaldības policija ārkārtīgi slinki un negribīgi izmanto tai dotos resursus. Klaiņojošu dzīvnieku jautājumiem būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība, nekā tas notiek šobrīd,” uzskata kinoloģe.
“Daudzās pašvaldībās cilvēki sūdzas, ka šie dzīvnieki klaiņo un apdraud citu cilvēku, dzīvnieku vai īpašuma drošību. Un ir gadījumi, kad pašvaldības policija uz to nereaģē. Tas nav pareizi,” saka Blumberga.
Viņasprāt, konsekventa iestāžu reakcija varētu mainīt arī bezatbildīgu dzīvnieku īpašnieku paradumus.
Kinoloģe uzsver, ka cilvēkam, kurš pamana klaiņojošu suni un par to ziņo, nevajadzētu palikt bez reakcijas.
“Nevar būt tā, ka cilvēks zvana pašvaldības policijai un saka: es redzu, ka šeit klaiņo suns, varbūt tas pat ir ienācis svešā sētā, bet policists uz to nereaģē.”
Blumberga stāsta, ka pati zina gadījumus, kad cilvēki šādas situācijas piedzīvojuši. “Diemžēl šādu stāstu ir, un es pati personīgi tādus zinu. Protams, ar laiku cilvēki pārstāj zvanīt un sūdzēties. Tas ir ļoti nepareizi.”
Vēl viena būtiska problēma, uz kuru norāda kinoloģe, ir dzīvnieka izvēle, neapzinoties tā raksturu, vajadzības un saimnieka pienākumus.
“Lai arī situācija kopumā uzlabojas, mums aizvien ir milzīga problēma – cilvēki iegādājas dzīvniekus, kas viņiem nav pa spēkam,” saka Blumberga.
“Runa ir par ikdienas aprūpi. Cilvēki nesaprot, kādu dzīvnieku viņi iegādājas. Suns izskatās skaists, spēcīgs vai iespaidīgs, bet ikdienā cilvēks ar šo suni nespēj tikt galā.” Sekas var būt dzīvnieks, kuram nav noteiktas robežas, kurš nav pienācīgi socializēts vai audzināts un kuru saimnieks nespēj kontrolēt.
“Rezultātā šis dzīvnieks sāk apdraudēt citus – viņš izkļūst, klaiņo, nav audzināts, nav socializēts, viņam nav robežu. Un beigās, kā šajā gadījumā, tas var novest pie ļoti traģiskām sekām.”
Visvairāk Blumberga uzsver uzbrukumā cietušo bērnu pārdzīvoto. “Tiešām ir ļoti, ļoti žēl, ka tas ir noticis ar bērniem,” saka kinoloģe. Viņasprāt, fiziskās brūces var nebūt vienīgās šī uzbrukuma sekas. “Visticamāk, bailes, nepatika un psiholoģiskā trauma viņiem var palikt uz visu mūžu. Tas ir briesmīgi,” saka Blumberga.
Carnikavas incidenta apstākļus turpina vērtēt atbildīgās institūcijas, un galīgais lēmums par abu suņu turpmāko likteni vēl nav zināms.
