Anda Līce: Atbildot uz “Maxima” vadītāju nekaunību, es šim veikalu tīklam piesaku boikotu 5
Vēl nav novītuši ziedi pie milzu kapa ar nosaukumu “Maxima”. Bojāgājušie ar savām asinīm ir parakstījuši sava veida manifestu, kas aicina dzīvos mosties no ieilgušā miega un vienaldzības. Cilvēku glābēji, rīkojoties pēc visaugstākajiem morālajiem standartiem, ir glābuši citus, riskējot ar savu dzīvību. No lielveikala “Maxima” tiešie labuma guvēji ir ciniski paziņojuši, ka viņiem ir svarīga nauda, nevis cilvēku veselība un dzīvība. Būvniecībai kā milzu barotavai piepulcējušies ierēdņi, sajūtot apdraudējumu, ir paslēpušies aiz dokumentu mapēm. Premjers Valdis Dombrovskis, atkāpdamies no amata, ir izdarījis to, kas mūsdienu politiskajā vidē diemžēl netiek praktizēts. Nav brīnums, ka sabiedrības liela daļa ir izbrīnīta un pat sašutusi par premjera atkāpšanos. Tas nozīmē, ka publiskajā telpā ir jāsāk diskusijas par politisko kultūru un atbildību vispār un to, ko nozīmē jēdziens “morālā atbildība”. Par šiem jautājumiem ir jārunā gan ģimenē, gan skolā, pretējā gadījumā mēs aizvien biežāk stāvēsim pie kādām drupām. Bet vispirms mums katram pašam ir jādara tas, par ko runājam – jāatbild par savu rīcību un jābūt skaidrībā, ar ko mēs esam gatavi riskēt, iestājoties par kādu lietu.
Viņi savu ir paveikuši. Ko varu darīt es? Atbildot uz “Maxima” vadītāju satriecošo nekaunību, es šim veikalu tīklam piesaku boikotu. Vērojot tos, kas ir radījuši sev paralēlo pasauli, kurā pienākumi un atbildība sabiedrības priekšā ir padarīta par viņu izvēles lietu un notikusī traģēdija par tramplīnu nākamajam politiskajam lēcienam, es skaidri zinu, ka Saeimas vēlēšanās savu balsi nepārdošu nedz par tramvaja biļeti, nedz kādu citu mānekli. Uz ko gan cer vēlētāji, uzticot savu nākotni cilvēkiem, kas ne pie kādiem apstākļiem “neplāno atkāpšanos” no amata un kam atgādinājums par atbildību izraisa gluži zooloģisku naidu?
Traģēdija noārda mākslīgi uzceltos žogus starp paaudzēm un tautībām un atmodina cilvēcību. Daloties ar labāko, kas mūsos ir, mēs nekļūstam tukšinieki, gluži otrādi – kopība cilvēcību vairo. Bet traģēdija arī norauj maskas, noņem grimu un nežēlīgi izgaismo mūsos dziļi slēpto. Un tad kļūst redzama sena patiesība: kas vainīgs, tas bailīgs. Es skatos uz citkārt tik bravūrīgajiem Rīgas atslēgu turētājiem, un man viņu ir žēl.
Es ceru uz tiem jaunajiem ļaudīm, kam ir apriebies valstiskais nihilisms un pērkamība. Ka viņiem pietiks drosmes pateikt meliem “nē”. Ka, redzēdami, uz cik pretīgu rīcību ir spējīgi tie, kas nav pārvarējuši savā apziņā totalitārismu, viņi sapratīs – ir jāsargā sava valsts, nevis sava āda, jo brīvība ir mūsu vienīgā pareizā izvēle šīs dzīves un arī mūžības priekšā.
