“Viņi rok man kapu, dzīvai esot…” Seniore no Lielvārdes stāsta par iespējamo ļaunprātību no sociālā dienesta puses 36
“Viņi rok man kapu, dzīvai esot…” Šie vārdi tiek teikti par Ogres novada Sociālo dienestu. Ar LA.LV redakciju sazinājās kundze vārdā Valija no Lielvārdes, kura vēlējās dalīties prātam neaptveramos, šokējošos notikumos, ko pēdējo gadu laikā piedzīvojusi. Kundze ir pārliecināta – būdama sociālo darbinieku aprūpē, viņa tika nepamatoti zāļota un cieta necilvēcisku attieksmi ārstniecības iestādēs un pansionātā.
Valija 2023. gada augustā piedzīvoja insultu, kā rezultātā zaudēja atmiņu. Viņa bija sociālā dienesta aprūpē, taču ilgu laiku atradās bezpalīdzīgā stāvoklī. No brīža, kad viņu aizveda uz slimnīcu – viņas radiniekiem nebija zināma nekāda informācija par viņas veselības stāvokli un kur viņa atrodas. Kundze uzskata, ka viņas situācijā ir daudz neskaidrību un nelikumību, kas saistītas ar sociālo dienestu un to, kā tika organizēta viņas aprūpe.
Viņa ir saglabājusi visus dokumentus un medicīnisko vēsturi, izrakstītos medikamentus, apliecinot, ka viss ir noticis pa īstam. Zināmi visu iesaistīto cilvēku vārdi – gan sociālā dienesta, gan medicīniskā personāla, taču, ievērojot privātuma apsvērumus, šie dati netiks publiskoti.
Turpinājumā Valijas stāsts!
Insults, atmiņas zudums un pamošanās pansionātā
“2023.gada augustā piedzīvoju insultu, bet sociālā dienesta darbiniece nesauca NMPD. Tiku zāļota mājās ar kaut kādiem medikamentiem. Ilgāku laiku atrados bezpalīdzīgā stāvoklī un tad mani aizveda uz Nacionālo psihiskās veselības centru. Tur tika konstatēts insults un smaga hiponātriēmija (smadzeņu tūska), šāds stāvoklis iestājas no bada un ūdens trūkuma. No turienes tiku pārvesta tālāk uz “Gaiļezeru”.
Es tiku zāļota ar veselībai bīstamiem medikamentiem visās medicīniskajās iestādēs. Pēc kāda laika radi mani atrada Aizkraukles slimnīcas rehabilitācijas nodaļā un konstatēja, ka tieku sieta pie gultas. Es neko neatceros, viņi teica, ka es biju tuvu nāvei. Tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība manas dzīvības glābšanai. Tālāk sekoja brīdis ko atceros – pamošanās Ērgļu pansionātā.
2023. gada septembrī sociālā dienesta darbinieki, bez mana pilnvarojuma, bija parakstījuši iesniegumu par manu dzīvi pansionātā. Kad atguvu atmiņu un sāku atgūties, sazinājos ar radiem, draugiem. Man tika solīts, ka pēc mēneša varēšu atgriezties mājās. Kā izbijusī sportiste, sāku aktīvi vingrot gultā, staigāt, cerēju, ka tikšu mājās.
Kādu dienu atnāca māsiņa sakot, ka pieejami bezmaksas notāra pakalpojumi, pateicu: “Tas man nav aktuāli, es mirt netaisos.”
Pēc tā man sāka bāzt zāles mutē kā sunim.
Ar katru dienu man palika sliktāk, rokas, kājas atteicās strādāt. Mani pārveda uz “mirušo” istabu. Tajā istabā es biju no oktobra sākuma līdz 2024.gada 19.februārim. Es kategoriski uzstāju, ka gribu mājās, gribu uz savu dzīvokli.”
Sociālais dienests liek klusēt
Pēc ilgas cīņas Valijai izdevās atgriezties savā dzīvoklī, tomēr problēmas nebeidzās. Šobrīd viņa ir saziņā ar juristu, lai atmaskotu un panāktu taisnību.
“Sāku šķetināt visu vaļā, pieprasīju visus izrakstus, kas ar mani tika darīts. Sociālā darbiniece atteicās dot izrakstus no ārstniecības iestādēm. Es tiku zāļota ar dzīvībai bīstamām zālēm, bet sociālais dienests tagad liek man stāvēt klusu, neko nedrīkstu izpaust.
Man ir ļoti labs dzīvoklis. Savulaik 30 gadus ļoti aktīvi nodarbojos ar sportu – ar riteņbraukšanu, ziemā ar slēpošanu, pabeidzu Fizkultūras institūtu. Vēlāk sāku nodarboties ar tirdzniecību, apgādāju divus veikalus ar precēm un tad arī iegādājos sev dzīvokli. Iekārtoju tā, lai man vecumdienās būtu, kur dzīvot.
Tagad es gribu cīnīties par taisnību. Ogres novada Sociālajā dienestā ir cilvēki, kuriem es neesmu ērta. Viņi zvana maniem kaimiņiem un stāsta, ka man ir demence, ka no manis jāuzmanās. Dokumentāli ir pierādīts, ka atrodoties sociālā dienesta aprūpē tiku zāļota ar medikamentu, kas izraisa demenci. Man netiek piešķirts asistents, man ir ierobežotas tiesības. Esmu sociālā dienesta upuris.”
Valija, parādot īsziņas telefonā, atklāj, ka ik pa laikam saņem arī nepatīkamus tekstus ar vārdiem: “Neesi vēl nosprāgusi…” Kundze uzskata, ka tos viņai raksta sociālā dienesta uzrunāts cilvēks.
Ogres novada Sociālā dienesta komentārs
LA.LV sazinājās ar Ogres novada Sociālo dienestu, lai uzzinātu arī viņu redzējumu un skaidrojumu par notikušo. Vispirms vaicājām, kā dienests komentē kundzes apsūdzības par dienesta darbinieku nepamatotu viņas zāļošanu un atstāšanu bezpalīdzīgā situācijā laikā, kad viņai bija insults?
Sarmīte Ozoliņa, Ogres novada Sociālā dienesta vadītāja: “Ogres novada Sociālais dienests (turpmāk – Sociālais dienests) informē, ka Klientei kopš 2020. gada ar pārtraukumiem, ir piešķirts aprūpes mājās pakalpojums atbilstoši normatīvajiem aktiem. Aprūpes mājās pakalpojumu Ogres novadā nodrošina biedrība “Latvijas Samariešu apvienība”. Klientei tika noteikts 1-2 aprūpes līmenis.
Jautājumā par medikamentu iespējamu nepareizu lietošanu vai izrakstīšanu, paskaidrojam, ka medikamentu lietošana dzīvesvietā šajā gadījumā ir Klientes atbildība. Savukārt jautājumā par Klientes apgalvojumu par atstāšanu bezpalīdzīgā situācijā, kad iespējams, notika asinsrites traucējumi smadzenēs (insults), paskaidrojam, ka Klientei bija piešķirts aprūpes mājās pakalpojums uz 40 stundām mēnesī, nevis diennakts aprūpe. Brīdī, kad klientei palika slikti, viņa bija viena un Sociālajam dienestam nebija informācijas par tā brīža klientes veselības problēmām un nepieciešamību organizēt neatliekamo medicīnisko palīdzību.”
Savukārt, kas attiecas uz lēmumu par kundzes pārvietošanu no slimnīcas uz pansionātu bez viņas piekrišanas, Ogres novada Sociālā dienesta vadītāja to pamato, norādot uz kundzes tā brīža veselības stāvokli.
“Kliente, atrodoties stacionārā, tā brīža veselības stāvokļa dēļ nebija spējīga atgriezties dzīvesvietā, un atbilstoši viņas funkcionālo spēju novērtējumam klientei bija nepieciešams skatīt jautājumu par Ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā pakalpojumu.
Kliente fiziski nespēja parakstīt iesniegumu tādēļ, tas tika noformēts atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likuma 5. panta (2) daļai (Red. Ja fiziskā persona ir rakstīt nepratēja vai fiziski nav spējīga parakstīt dokumentu un tās vietā dokumentu paraksta cita persona, šo faktu ar parakstu apliecina divi liecinieki. Parakstītajā dokumentā par lieciniekiem ietver ziņas, kas nepārprotami ļauj viņus identificēt), kuru parakstīja ārstējošais ārsts un trīs speciālisti. Iesniegums ar nepieciešamajiem dokumentiem tika nogādās Sociālajā dienestā uz kā pamata Sociālais dienests pieņēma lēmumu,” skaidro Sarmīte Ozoliņa.
Kā apgalvo dienesta vadītāja, tad, “kad Kliente bija dzīvesvietā informāciju par viņas veselības stāvokli un ārstēšanu viņai nodrošināja ģimenes ārsts un citi ārstējošie ārsti, pie kuriem viņa devās. Savukārt, kad Kliente bija ievietota stacionāros, pienākums klienti informēt par viņas tiesībām uz ārstēšanu bija stacionāra mediķiem.”
Sarmīte Ozoliņa norāda, ka dienests kundzes meitai bija nosūtījis vēstuli ar aicinājumu sazināties, lai risinātu jautājumu par mātes ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma piešķiršanu un apmaksu, bet atbilde no meitas nav sekojusi. Par situāciju telefoniski tika informēts arī kundzes brāļa dēls. “Par pārējiem radiniekiem tajā brīdī Sociālajam dienestam nebija informācijas, un arī kliente nebija norādījusi ar ko sazināties, ja ar viņu kaut kas notiek.”
Ozoliņa uzsver: “Sociālais dienests ir atvērts sadarbībai, izprotot Klientes veselības stāvokli. 2024.gadā Klientei bija piešķirts Sociālā dienesta psihologa pakalpojums, ko viņa neizmantoja. Kliente saņem sociālo palīdzību, sociālos pakalpojumus (aprūpi mājās, Asistenta pakalpojumu). Ir piedāvāts saņemt transporta pakalpojumu, bet šobrīd Kliente no tā ir atteikusies.”
Tikmēr Valija gan norāda ko citu: “Man ir bail. Baidos izmantot pakalpojumus, asistenti tiek ietekmēti. Vienam deva norādes, kur viņš var mani vest, kur nē. Aizliedza vest uz veikalu, aptieku un atrasties sabiedriskās vietās. Vienu asistentu pati sameklēju, izvēlējos viņu tādēļ, ka viņš nepakļāvās sociālā dienesta intrigām. Kā asistents viņš bija labs, draudzīgs, izpalīdzīgs, bet viņam apnika sociālā dienesta darbinieku zvani – par 92 eiro nevēlējās klausīties dienesta norādēs. Asistentu es varu atrast, bet nevēlos kļūt par kārtējo dienesta upuri.
Viena darbiniece piedraudēja, ka atradīs veidu, kā mani nogādāt tādā iestādē, no kuras netikšu dzīva laukā, ja stāstīšu par medikamentiem, ar kādiem tiku zāļota.
Kad pazvanīju Labklājības ministrijai, lai painteresētos, kāpēc man ir aprēķināts 33,75 eiro mājokļa pabalsts, ministrija ieteica pārsūtīt dokumentus viņiem uz pārbaudi. Tad atkal saņēmu draudus, ka man atņems visus pakalpojumus, maznodrošinātā statusu. Baidos zvanīt un lūgt aprūpi sociālajam dienestam. Man palīdz draugi, kaimiņi un tuvinieki.”
Valijas kundze ir pārliecināta, ka sociālā dienesta darbinieces izmantoja viņas veselības stāvokli, lai īstenotu nodomu – tikt no viņas vaļā. “Iesaistot sev lojālus ārstus, mani mēģināja nogalināt. Par spīti sociālā dienesta darbinieku centībai – esmu izdzīvojusi. Es vēlos, lai iesaistītie darbinieki atbildētu par man nodarītajām ciešanām, sāpēm un morālo kaitējumu, kas atstāja sekas uz manu veselību. Tādi cilvēki nedrīkst strādāt sociālajā dienestā.”
Stāsts ir satraucoši smags, liekot uzdot daudz jautājumu par to, kas notiek sociālās aprūpes sistēmā mūsu valstī. Kamēr nav noskaidroti visi apstākļi, kamēr visas atbildes nav rastas, patiesība ir kaut kur starp vidu – starp kundzes piedzīvoto un dienesta oficiālajiem skaidrojumiem.
Ja arī jums ir stāsti, ar kuriem vēlaties dalīties, droši rakstiet mums uz [email protected]
