“Viņi nozaga manu bērnu!” Vācijā dzīvojošā daudzbērnu māte cīnās ar iestādēm, lai atgūtu savu meitu 16
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīzes” redakcijā vērsās Valērija (vārds mainīts, tāpat mainīti arī citu lietā iesaistīto privātpersonu vārdi, redakcijai zināmas īstās identitātes) – Latvijas pilsone, astoņu bērnu māte, kura ikdienā dzīvo Vācijā. Savukārt viņas meita Sallija, kurai šobrīd ir seši gadi, jau trīs gadus dzīvo Latvijā.
Sākumā tā bija mātes pašas vēlme – meiteni uz laiku atstāt pie radiem. Taču no radinieku ģimenes meitene nonāca vispirms krīzes centrā, bet vēlāk audžuģimenē. Valērijai un viņas bijušajam dzīvesbiedram Kasparam pārtrauktas aizgādības tiesības uz šo meitu.
Tikmēr pārējie Valērijas bērni joprojām ir viņas aprūpē. Turklāt nesen vācu iestādes uzticējušas Valērijai atbildību par viņas pirmo mazbērnu, ko 16 gadu vecumā dzemdējusi viena no daudzbērnu māmiņas meitām.
Kāpēc lai tieši par Salliju Valērija nespētu parūpēties? Stāsts par šīs ģimenes savstarpējām attiecībām un sadarbību ar radiem un varasiestādēm ir ļoti sarežģīts.
Tāpat nav viegli izprast, kādi bijuši patiesie iemesli, lai Salliju šķirtu no vecākiem. “Latvijas Avīze” uzklausīja visu iesaistīto pušu versijas.
Meitu uzticēja radiniekiem
Kā stāsta Valērija, 2017. gadā, kad viņa bija šķīrusies no Sallijas tēva un izveidojusi jaunas attiecības, esot radusies nepieciešamība tobrīd trīsgadīgajai meitai uz laiku atrast citus aprūpētājus.
Jau iepriekš Valērija Latvijā pie savas draudzenes dažus mēnešus bija atstājusi vecāko dēlu. “Man ir jautājuši, kāpēc tā, ka visi citi bērni var dzīvot ar mani, bet viens izrādās lieks. Nav lieks! Taču kādā brīdī tas vienkārši ir labākais risinājums,” saka Valērija.
2017. gada novembrī Salliju atveda uz Latviju un atstāja Valērijas otrās pakāpes māsīcas Ivetas ģimenē. Iveta un viņas vīrs Ivars Engures novada bāriņtiesā tika oficiāli noformēti kā Sallijas aprūpētāji.
Taču jau 2017. gada decembrī Salliju nogādāja Zantes ģimenes atbalsta centrā, Valērijai par to neziņojot. Pēc trīs nedēļām meitene atkal dzīvoja Ivetas ģimenē.
Radi vairākkārt aicinājuši Valēriju braukt Sallijai pakaļ, jo sākumā vienošanās bijusi, ka meitene pie viņiem paliks tikai divus mēnešus. Valērija neesot varējusi uzreiz braukt meitai pakaļ attāluma un daudzo bērnu, kas aug viņas ģimenē, dēļ.
Tikmēr Latvijā Engures bāriņtiesā pamazām brieda lēmums par vecāku tiesību pārtraukšanu.
Viena meita zaudēta Vācijā
Iveta un Ivars “Latvijas Avīzei” stāsta, ka piekrituši Salliju aprūpēt neilgu laiku, lai palīdzētu Valērijai, kura sūdzējusies, ka vācu atbildīgās iestādes cenšoties atņemt viņai bērnus un tobrīd esot noskatījuši tieši Salliju.
“Viņa teica, ka sevišķi mēģinot atņemt blondus bērnus, ka pašiem vāciešiem dzimstot slimi bērni, tāpēc viņiem adopcijai vajagot skaistus un veselus bērnus. Citreiz teica, ka bērnus atņemot, lai atdotu orgānu tirdzniecībai. Sākumā tam ticējām: pat sazinājāmies ar vēstniecību, lai palīdzētu glābt bērnus,” teic Iveta.
Stāstu ticamību it kā vairojis tas, ka viens bērns – meita Kima – Valērijai Vācijā jau bija atņemta.
Valērija “Latvijas Avīzei” skaidroja, ka Kima faktiski esot atņemta viņas bijušajam dzīvesbiedram Kasparam, jo tolaik dzīvojusi pie viņa.
Sākotnēji paļāvusies, ka meitas tēvs nokārtos Kimas atgriešanu ģimenē, turklāt trūcis laika un resursu uzreiz šai problēmai aktīvi pievērsties.
Savukārt pēc Kimas izņemšanas no ģimenes vērtēta arī pārējo bērnu aprūpe, tad arī iestādes pievērsušas uzmanību Sallijai, kaut Valērijas ieskatā tam nav bijis pamata.
“Sākumā tā bija Kima, ko gribējām ņemt pie sevis, lai viņai nebūtu jāaug Vācijā pie svešiem cilvēkiem. Izgājām psihologa pārbaudes, bāriņtiesa vērtēja mūsu dzīves apstākļus. Tomēr Vācijas iestādes atteicās mums uzticēt Kimu. Taču drīz vien Valērija piedāvāja atvest Salliju. Aizdomīgi jau izskatījās: kāpēc no ģimenes izņem tikai meitenes?” turpina Iveta.
Meitene uzvedusies dīvaini
Jautāta, kāpēc meitene jau dažas nedēļas pēc ierašanās Latvijā nonāca krīzes centrā, Iveta skaidro, ka Sallija uzvedusies netipiski tāda vecuma bērniem. Nav raudājusi, kad Valērija viņu atstāja pie gandrīz svešiem cilvēkiem.
Ievērojuši, ka Sallija uzvedas kā suns, elšot un dzīvojoties zem galda.
Pirmās nedēļas meitene nav vispār runājusi, kontaktējusies tikai ar Ivetas meitu, kas ir līdzīgā vecumā kā Sallija.
Turklāt meitene atvesta utaina: kukaiņi mazajā galviņā mudžējuši. Bērnudārzā nav iesaistījusies kopīgās nodarbēs, ļoti protestējusi, ja viņai likts pievienoties, piemēram, dejošanai. Pēc meitenes dīvainās uzvedības radušās vēl citas sliktas aizdomas.
“Ģimenes ārste ieteica ziņot bāriņtiesai, kas nozīmēja psihologa konsultācijas un terapiju Zantes centrā. To, ka būtu bijusi seksuāla vardarbība, tur gan nekonstatēja. Taču kopējais slēdziens bija tāds, ka bāriņtiesa uzsāka procesu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem,” skaidro Iveta.
Zantes centrā atzina, ka vecāki bijuši nolaidīgi un bērns cietis no emocionālās vardarbības. Taču nav saprotams, kas tā licis domāt. Pat ja bērna uzvedība bija neierasta, jāņem vērā, ka Sallija tikko šķirta no mammas un arī no ģimenes, kurai tika uzticēta, saka zvērināta advokāte Santa Oborenko, kas pārstāv Valērijas intereses.
Arī bērnudārzā Sallijas uzvedība varēja atšķirties, jo Vācijas bērnudārzā bija pierasts pie citādas kārtības.
Taču psihologa atzinuma lietā nav, Zantē nav pētītas Sallijas un viņas vecāku savstarpējās attiecības.
Engures novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Agnese Baranova gan apgalvo: psihologa konsultācijas Zantē bijušas, taču tā nav psiholoģiskā izpēte, ko atzīst arī Zantes centrā.
Psiholoģiski Valērijas ģimene gan izvērtēta Vācijā, kur atzīts, ka ģimenei vajadzīgs atbalsts. Secināts arī, ka iepriekš no ģimenes šķirtā Kima bija nonākusi atstumtā bērna lomā un Sallijai bija risks arī kļūt par atstumto bērnu.
“Tā var gadīties, ja ģimenē ir daudz bērnu,” spriež S. Oborenko.
Šajā atzinumā arī teikts, ka Salliju apdraudošu situāciju ģimenē nav, bērna intereses nav aizskartas, tāpēc izņemšana no ģimenes nav nepieciešama. Tomēr ģimenei nepieciešama palīdzība.
“Kad Valērija atveda Salliju uz Latviju, viņa lūdza palīdzību. Taču viņai nevis palīdzēja, bet atņēma bērnu,” secina S. Oborenko.
Nolaupīja savu bērnu?
Lēmumu par vecāku tiesību pārtraukšanu Valērijai un Kasparam Engures novada bāriņtiesas priekšsēdētāja A. Baranova pieņēma 2018. gada 5. aprīlī. Tā rīkojusies tāpēc, ka beidzot viņai izdevies sazināties ar Valēriju un informēt, ka uzsākts šāds process un ko vecākiem vajadzētu darīt, lai vecāku tiesības nepārtrauktu.
Valērija sarunā esot izteikusi draudus meiteni aizvest uz Vāciju, tāpēc A. Baranova steigšus rīkojusies.
2018. gada 11. aprīlī Valērija ieradās bērnudārzā, kur atradās Sallija un arī strādā Iveta. Valērija apgalvo, ka neesot zinājusi, ka tobrīd vecāku tiesības viņai liegtas.
Iespējams, to nezināja arī bērnudārza darbiniece, kas Sallijas vecākus ielaida dārziņā. Viņi paņēmuši Salliju un aizbraukuši.
Atgriežoties Vācijā, Valērija uzzināja, ka tiek vainota bērna nolaupīšanā.
Devusies uz Vācijas par bērnu tiesībām atbildīgo iestādi kopā ar Salliju. Tur bijis arī Interpola pārstāvis, kam bija jāpārliecinās, ka bērns ir dzīvs un vesels. Viņai likts meitu atstāt aprūpes iestādē. Valērija piekritusi cerībā, ka drīz bērnu atgūs.
Taču jūnijā uzzinājusi, ka meita aizvesta uz Latviju un to izdarījusi A. Baranova. To, ka bāriņtiesas vadītāja meiteni aizveda, “Latvijas Avīzei” vēlāk apliecināja arī Ivars, kurš pastāstīja, ka arī pats uz Vāciju devies kopā ar A. Baranovu, lai ceļā Sallijai būtu kāds pazīstams cilvēks.
Viņš piebilst: atstāt Salliju Vācijas aprūpes centrā Valērija bijusi spiesta, lai atgūtu pārējos bērnus, kuri vieni palikuši mājās un arī nonākuši aprūpes centrā, kamēr mamma brauca uz Latviju pakaļ Sallijai.
Ivars arī apgalvo: kaut Vācijas bērnunams bijis 15 kilometru attālumā no Valērijas dzīvesvietas, viņa meitu apciemojusi tikai divas reizes. “Ja vācieši redzētu, ka māte par meitu interesējas, mums viņu neatdotu,” spriež Ivars.
Valērija toties saka: bērni nebija palikuši vieni, bet vectēva uzraudzībā. Jaunākie gan tiešām bijuši aizvesti uz krīzes centru, bet tas tāpēc, ka A. Baranova bija informējusi vācu iestādes par to, ka Valērija nolaupījusi bērnu. Savukārt Salliju krīzes centrā viņa būtu apciemojusi biežāk, ja tas viņai būtu ļauts.
Strīdu nerisina mītnes valstī
Advokāte S. Oborenko uzskata: bāriņtiesas vadītāja nerīkojās tiesiski, Salliju aizvedot no Vācijas, kur meitene dzimusi un augusi.
Patiesi, citās bērnu tiesību lietās amatpersonas allaž uzsvērušas, ka strīdi par bērniem jārisina tur, kur ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta. To nosaka arī Hāgas konvencijas. Taču attiecībā uz Salliju tas nav ievērots.
Juristes ieskatā – ja bāriņtiesai bija kādas aizdomas par to, ka Sallija nav ģimenē pienācīgi aprūpēta, tai bija jāziņo attiecīgām Vācijas iestādēm, “nevis jāatrauj tas nabaga bērns atpakaļ uz Latviju”.
Būtiska detaļa: A. Baranovas vienpersonisko lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu tiesa vēlāk atzina par prettiesisku. Vienpersoniski lemt par tiesību pārtraukšanu var tikai steidzamos gadījumos, kad apdraudēta bērna dzīvība vai veselība. Šis gadījums tāds nebija.
Taču tiesisks esot bijis vēlāk pieņemtais bāriņtiesas koleģiālais lēmums neatjaunot aizgādības tiesības. Tā lēmusi gan Administratīvā apgabaltiesa, gan Augstākās tiesas senāts, kas neatjaunoja vecāku tiesības Valērijai un Kasparam.
Tā kā Latvijā tiesas spriedums vairs nav pārsūdzams, plānots sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā par privātās un ģimenes dzīves aizskārumu.
Atstāta novārtā?
Kādi bijuši patiesie iemesli, lai Salliju šķirtu no vecākiem, izprast nav viegli. Bāriņtiesa, atsaucoties uz to, ka tā ir ierobežotas pieejamības informācija, neskaidro, kādi tad pārkāpumi bijuši abiem vecākiem.
Tomēr no dokumentiem, ko Valērija uzticējusi “Latvijas Avīzei”, redzams, ka Zantes centrā Sallijai novērotas emocionālās piesaistes problēmas: viņa pārāk pieķērusies katram pieaugušajam, kas mazo laipnāk uzrunājis.
Turklāt meitene savam vecumam bijusi pārāk patstāvīga. Tas acīmredzot licis domāt, ka pašas vecāki meiteni atstājuši novārtā.
Administratīvās apgabaltiesas spriedumā cita starpā teikts, ka tā saskata sistēmiskas problēmas Valērijas un Kaspara attieksmē un zināšanās attiecībā uz bērnu aizgādību.
Valērija toties uzskata, ka apsūdzībām pret viņu un bijušo dzīvesbiedru nav pamata. “Ja mūs tiešām neinteresētu bērns, vai mēs tagad izdotu tādu naudu un algotu advokātu, lai viņu atgūtu?” vaicā Valērija.
Viņa gan atzīst: kamēr Sallija dzīvoja pie radiniekiem, pati nav izrādījusi vēlmi runāt ar meitu. “Bērniem nemācu jau no mazotnes darboties ar telefonu. Sallija to pat nepazina.
Jā, kad dažas reizes ar viņu runāju pa telefonu, viņa klausījās. Tomēr tā nebija tā komunikācija, ko gribēju.
Turklāt, ja meita arī sāktu runāt, viņa vaicātu, kāpēc es nebraucu pakaļ. Un ko tad es atbildētu?” saka Valērija. Vairāk viņa sazinājusies ar bērna aprūpētājiem.
Valērija parādīja savu “WhatsApp” saraksti ar Ivetu un Ivaru. Tajā gan tikpat kā nav jautājumu un atbilžu par to, kā Sallijai klājas. Biežākās sarunu tēmas ir par paciņām no Vācijas un naudu.
Meitenes aprūpētāji saka: par to, kā Sallijai klājas, nav rakstījuši tieši tāpēc, ka Valērija pati nav jautājusi. Tas pat bijis tāds kā eksperiments, lai redzētu, cik ilgi māte par bērnu neinteresēsies. Tikai vienā ziņojumā Iveta vaicā Valērijai, kāpēc viņa neko nejautā par meitu.
Iespējams gan, ka “Latvijas Avīzes” rīcībā nodotā sarakste nav pilnīga.
“Jo tad viņa būtu uzsprāgusi”
Vēl viens no iemesliem, kāpēc lieta nonākusi līdz aprūpes tiesību atņemšanai, esot bijis tas, ka bāriņtiesa nav varējusi sazināties ar meitenes vecākiem. Valērija apgalvo, ka no bāriņtiesas nekādas ziņas neesot saņēmusi.
Ivars toties stāsta, ka centies panākt bāriņtiesas un Valērijas saziņu: telefonsarunās esot teicis, lai sazinās ar bāriņtiesu, bet viņai neesot bijis laika. Par to, ka Sallija bijusi krīzes centrā, mātei gan nav ziņojuši. “Jo tad viņa būtu uzsprāgusi,” paskaidro Ivars.
Tikai 2018. gada martā Valērija no bāriņtiesas tomēr uzzināja, ka Sallija bijusi krīzes centrā. Tad viņa sākusi rakstīt dažādas sūdzības par aprūpētājiem. Tas bijis viens no iemesliem, kāpēc ģimene nav vēlējusies turpināt audzināt Salliju.
“Mēs esam kārtīga ģimene, kam mums tagad tas viss?” teic Iveta, kurai pašai ir trīs bērni.
Ģimenei joprojām bail no Valērijas atriebības. “Ja zinām, ka viņa ir Latvijā, bērnus vienus mājās neatstājam,” teic Iveta.
Kāds no lietas dokumentiem liek domāt, ka meitenes vecāki apdraudējuši viņas attīstību. Tikmēr Valērija uzsver, ka nekādas medicīniskas problēmas meitenei nav bijušas. Svars gan Sallijai bijis mazs, bet tas tāpēc, ka meitenei ir trausla miesas uzbūve.
Iveta toties stāsta, ka meitene pēc nonākšanas viņas ģimenē sākumā neko nav ēdusi, izņemot saldumus. Tikai vēlāk sākusi ēst arī “normālu ēdienu” pat pa divām porcijām un tad pieņēmusies svarā.
Kā vēl viens vecāku tiesību pārtraukšanas iemesls minēts tas, ka vecāki neesot meitu finansiāli uzturējuši. Valērija teic: tā viņa ar radiem vienojusies, turklāt viņa sūtījusi drēbes gan savai, gan Ivetas meitai.
Tāpat “Latvijas Avīzei” Valērija apgalvo, ka no Vācijas agrāk sūtījusi Ivetai drēbes tirgošanai. Iveta to atzīst, taču, smagi nopūšoties, piebilst, ka šīs drēbes esot bijušas zagtas, ko ģimene apjautusi tikai ar laiku. Taču nauda, kas ienāca no drēbju pārdošanas, izmantota Valērijas kredītu maksāšanai.
Valērija nepiekrīt, ka drēbes bijušas zagtas (tomēr apgabaltiesas spriedumā minēts, ka abi Sallijas vecāki Vācijā bijuši notiesāti par zādzību).
Ģimenes trūkumus varot novērst
S. Oborenko, komentējot pārmetumus, kas izteikti viņas klientei, norāda: neviena ģimene nav ideāla. “Ja gribēsiet atrast ģimenē trūkumus, jums tas izdosies. Taču Valērijas ģimenē nevienu nesit, tur netiek lietots alkohols, ģimenes trūkumi ir labojami.
Turklāt tā ir Sallijas ģimene, ģimene, kurā aug viņas brāļi un māsas. Ja tas resurss, kas tika pavērsts pret Valērijas ģimeni, būtu izmantots, lai palīdzētu, tad situācija uzlabotos un meita netiktu šķirta no mātes. Tā ir ļoti liela bāriņtiesu problēma, ka tās nemeklē saudzējošākus veidus problēmu risināšanai.
Bāriņtiesai būtu jādarbojas ģimenes un bērnu interesēs, taču izskatās, ka šajā lietā Engures bāriņtiesa gadiem darījusi visu, lai pierādītu, ka rīkojusies pareizi, nevis domājusi par bērnu,” uzskata juriste.
Starptautiskā bērnu aizsardzības konvencija paredz, ka bērnam ir tiesības zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā.
“Valērija ir sieviete ar augstāko izglītību, viņa māk piecas valodas. Viņa ir sieviete ar krampi, un viņa “ars zemi”, lai izdzīvotu un atgūtu savu bērnu,” tā savu klienti raksturo S. Oborenko.
Retas tikšanās
Bet kur gan tagad ir Sallija? Viņa dzīvo audžuģimenē Latvijā. Apgabaltiesas spriedumā secināts, ka meitene no vecākiem atsvešinājusies un atgriešana ģimenē bērnam būtu emocionāla trauma. Taču jājautā: vai nodošana pavisam svešā audžuģimenē bijusi mazāk traumējoša?
Valērija apgalvo, ka meiteni naudas dēļ pieņēmusi Ivara radu ģimene. Pēc vecāku tiesību pārtraukšanas Sallijas vecāki maksā audžuģimenei par meitas, ko pat nesatiek, uzturēšanu. Ja viņi to nedarītu, būtu vēl viens iemesls vecāku tiesību neatjaunošanai.
Iveta atzīst, ka zina, kur ir Sallija, un meiteni regulāri apciemo: “Tagad viņa ir komunikabla, ir labas atsauksmes no skolas,” teic Iveta.
Pērn jūnijā Valērija meitu redzējusi pirmo reizi pēc divu gadu pārtraukuma.
Neilgo tikšanos māte sauc par katastrofālu. “Viņa sēdēja un skatījās vienā punktā,” atceras Valērija, “agrāk viņa tāda nebija. Tomēr acu kontaktu ar Salliju man izdevās atjaunot.”
Vēlāk notikusi vēl viena tikšanās, kā arī nodrošināta iespēja runāt tīmeklī. Tomēr Valēriju neapmierina tas, ka jātiekas novērotāju klātbūtnē, jo tas traucējot meitenei atraisīties.
Kurš vainīgs?
Iveta un Ivars toties saka: Valērija pati esot vainīga, divus gadus neesot interesējusies par bērnu, tikai 2020. gada vasarā aktivizējusies. Māte esot kļuvusi bērnam sveša, tāpēc arī Sallija nekomunicējot.
“Pirms diviem gadiem viņa būtu dabūjusi bērnu atpakaļ divu nedēļu laikā. Tagad tas būs sarežģītāk,” uzskata Ivars.
A. Baranova stāsta, ka 2018. gada septembrī Valērijas tā laika advokāts pieprasījis vecāku tikšanos ar meitu. Bāriņtiesa aicinājusi ziņot, kad šī tikšanās varētu notikt, bet atbilde neesot saņemta.
Savukārt tas, kur atrodas Sallija, mātei nav atklāts, jo esot bijis risks, ka Valērija kaut kā vērsīsies pret audžuģimeni vai pat mēģinās meiteni nolaupīt.
Valērija toties apgalvo, ka ātrāk satikt meitu viņai nebija ļauts. Bāriņtiesa uz vēstulēm vai nu nav atbildējusi, vai atbildējusi nekonkrēti vai piedāvājusi tiešsaistes sarunu, ko ar tik mazu bērnu, kāda Sallija bija pirms diviem gadiem, Valērijas ieskatā nav bijis vērts rīkot: “Vēlējos kvalitatīvu saziņu, nevis tādu, kas ir ķeksīša pēc.”
Vairāk veicināt Valērijas saskarsmi ar meitu bāriņtiesai prasījusi arī Administratīvā apgabaltiesa.
S. Oborenko piebilst: uzreiz pēc meitas atņemšanas Valērijai trūcis resursu, lai cīnītos par meitu. Turklāt par bāriņtiesas sēdēm, kur lemts Sallijas liktenis, viņa nav laikus saņēmusi informāciju.
Pret Valēriju bija uzsākts kriminālprocess par cilvēka nolaupīšanu, kaut patiesībā viņa tikai nebija pildījusi bāriņtiesas lēmumu. Valērijai bija jācīnās pret šo apsūdzību, jāgādā, lai netiktu atņemti arī pārējie bērni, kā arī jātiesājas ar Engures bāriņtiesu.
“Man tobrīd arī nebija tādu finanšu līdzekļu, lai maksātu par advokātiem, ekspertīzēm un visu citu. Taču situācija mainījās,” saka Valērija, kura lēš, ka divu gadu laikā meitas atgūšanai iztērēti ap 40 000 eiro.
Arī šobrīd vēl ir iespēja panākt aizgādības tiesību atjaunošanu, līdztekus tiesvedībai Valērija šo procesu ir uzsākusi. Viņa ir izpildījusi bāriņtiesas prasības piedalīties bērnu emocionālās audzināšanas kursos, veikta arī Valērijas un viņas ģimenes psiholoģiskā izpēte.
