“Pārstāvji no Ķīnas piedāvāja nopirkt visus Latvijas kūdras purvus.” Intervija ar “Laflora” valdes priekšsēdētāju Uldi Ameriku 21
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai latvieši prot saimniekot un izmantot zemi? Atbildēt uz šo jautājumu “Latvijas Avīze” aicināja kūdras ieguves un kūdras produktu ražošanas uzņēmuma “Laflora” valdes priekšsēdētāju Uldi Ameriku.
Vai latvieši prot saimniekot savā zemē? To jautāju, ņemot vērā jūsu uzņēmuma veiksmīgo darbību aizvadītajos 25 gados.
U. Ameriks: Vēlēšanās strādāt un prasmes jau lielā mērā tiek pārmantotas no ģimenes un no skolas sola. Vēl puika būdams, redzēju, kā meliorācijā smagi strādāja mani vecāki. Viņi arī mani radināja pie darba, sākot ar meliorācijas trašu nospraušanu un beidzot ar drenu caurulīšu izvadāšanu. Es redzēju, kas ir darbs un kādas pūles tas prasa.
Bet pašlaik liela daļa jaunās paaudzes cilvēku no tā ir atrauti, no skolas sola viņi pa taisno nokļūst birojos un kabinetos, kur šo darbu neredz.
Viņi īsti nesaprot, kas ir darbs un ko tas prasa.
Tā vietā mums ir daudz ļaužu, kuri prot daudz un skaisti runāt. Mans vectēvs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, uzskatīja, ka cilvēks vispirms jāvērtē nevis pēc viņa vārdiem, bet pēc paveiktā.
Vai tie apstākļi, kādos aizvadītajos 30 gados esam dzīvojuši un strādājuši, bijuši labvēlīgi ekonomikas izaugsmei un sabiedrības labklājībai?
Diemžēl kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas sabiedrība ir krasi noslāņojusies. Mums ir saujiņa ļoti bagātu cilvēku. Un ir trūcīgie, kādu Latvijā ir lielākā daļa. Tie pirmie lielā mērā tikuši pie bagātības, pamanoties izmantot iepriekšējās sistēmas labumus. Bet cilvēki, kas diendienā strādājuši, tagad spiesti pavadīt vecumdienas trūkumā, saņemdami niecīgas pensijas.
Mana māte, kas tāpat visu mūžu sūri grūti ir strādājusi, pašlaik saņem 300 eiro pensiju. Man par to ir kauns. Ikvienas valsts stiprumu es vērtēju vispirms pēc tā, kā tā izturas pret cilvēkiem, kuri nespēj paši par sevi parūpēties. Tie ir pensionāri, cilvēki ar īpašām vajadzībām, bērni.
Kādi līdz šim bijuši Latvijas izvirzītie mērķi? Pirmais – iestāties Eiropas Savienībā. Otrais – iestāties NATO. Trešais – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb saīsināti OECD. Visbeidzot – Kosmosa aģentūrā. Patiesībā tie nav nekādi mērķi. Drīzāk līdzekļi, lai sabiedrība dzīvotu labāk, drošāk un pārticīgāk. Diemžēl tā nav noticis.
Esam gājuši vieglāko ceļu. Pārāk esam paļāvušies uz to, ko mums no Briseles vai Strasbūras pasaka priekšā.
Iestādamies Eiropas Savienībā, mēs pārņēmām daudzo direktīvu un regulu burtu. Bet nepārņēmām to garu, kas tajās iekšā. Tas nozīmē, ka arī tev pašam ir jādomā un jāgādā kāds pienesums, nevis jāgaida, kad kaut ko noliks jau gatavu vai pateiks priekšā. OECD eksperti mums vairākkārt norādījuši, ka Latvijā ir ap 60 000 bērnu, kuri dzīvo bēdīgos apstākļos, neapmeklē skolu.
Trešdaļa iedzīvotāju dzīvo ar iztikas minimumu vai pat bez tā.
Eksperti jau nepavēl, tikai iesaka to, kas būtu jāizdara mums pašiem. Diemžēl mūsu valsts pārvaldes ierēdņi skatās tikai uz to, vai ir ievērota kāda direktīva, vai par kādu pārkāpumu nedraud soda sankcijas.
Latvijas lielākā bagātība ir zeme, tās resursi, to skaitā kūdra. Vienreiz pašiem būtu skaidri jāzina, kā tos saimnieciski un prasmīgi izmantot tautsaimniecībā. Ja to neprotam vai negribam, tad atliek vien klausīt, ko kāds no OECD vai Briseles mums pasaka priekšā. Tie Eiropas Savienības plāni jau ir ekonomiski attīstītāko lielvalstu plāni.
Nelaime tā, ka mums vienmēr paticis klausīties no malas saņemtos padomus.
Pirmā malduguns bija ideja, ka Latvijai jākļūst par finanšu un banku citadeli, līdzīgu tai, kāda ir Šveicē.
Jūs pieminējāt Latvijas galveno resursu zemi. Vai to esam pratuši izmantot?
Diemžēl neesam pratuši. Turklāt lielas zemes un mežu platības mums vairs nepieder. Ka tā ir noticis, varam vainot tikai un vienīgi paši sevi. Tai pašā Francijā zemes iegādes noteikumi ir gana stingri, lai ārzemnieks varētu to nopirkt.
Es uzskatu, ka liela kļūda tika pieļauta jau zemes reformas sākumā, atjaunojot īpašuma tiesības uz zemi visiem bez izņēmuma un neatkarīgi no tā, kur pieteicējs dzīvoja – Kanādā vai Izraēlā.
Un vai viņam ir līdzekļi, lai zemi apstrādātu un saimnieciski izmantotu. Bet tos, kuri mācēja un gribēja apstrādāt zemi, piemēram, tā sauktos Breša zemniekus vai iekopto saimniecību vadītājus, kurus apsaukāja par sarkanajiem baroniem, nostūma malā. Kādā brīdī zemi īpašuma tiesību atjaunotāji pārdeva. Bet nopirka tie, kam bija nauda, lielākoties ārzemnieki.
Vai kāds brīnums, ka pašlaik lielas mežu platības pieder zviedriem, lauksaimniecībā izmantojamā zeme dāņiem, vāciešiem.
Pirms pāris gadiem Latvijā bija ieradušies kādas uzņēmēju organizācijas pārstāvji no Ķīnas, kuri piedāvāja… nopirkt visus Latvijas kūdras purvus.
Ķīnieši, redz, kūdrāju vērtību ir sapratuši un novērtējuši.
Saeimas Tautsaimniecības komisija uzdevusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) sagatavot nozarei stratēģiski nozīmīgu politikas plānošanas dokumentu “Kūdras ilgtspējīgas izmantošanas pamatnostādnes”. Ko tās mainīs?
Aizvadītajos gados ministrijās ir saražoti simtiem dažnedažādu pamatnostādņu un attīstības plānu. Diemžēl trūkst paša galvenā – ekonomiskās attīstības ilgtermiņa stratēģiskā plāna. Jā, citu starpā ir arī Nacionālais attīstības plāns. Bet tikai septiņiem turpmākajiem gadiem, un satur tikai tos punktus, kuri saskan ar Eiropas Savienības kopīgo nostāju. Bet Latvijai pašai nekāda ilgtermiņa stratēģiskā plāna patiesībā nav. Ir tikai tas, kas redzams degungalā. Kad reiz par to jautāju Ministru kabinetā, man atbildēja, ka tādu nemaz nevajagot. Eiropa mums to arī neprasot.
Tā mūsu stratēģija pašlaik izskatās pavisam vienkārša – kā Briselē nolems, tā arī rīkosimies.
Pirms četriem gadiem nozares pārstāvji vērsāmies Saeimā, Ilgtspējīgas attīstības komisijā, kur mūs uzklausīja tās vadītāja Laimdota Straujuma. Teicām, ka nozarei nav nekāda ietvara, tāpēc vajadzētu saprast, kāda ir mūsu vieta tautsaimniecībā un turpmākās attīstības iespējas. Straujumas kundze toreiz atzina, ka nozarei patiešām vajadzīgs stratēģiskais attīstības plāns.
Kūdras nozares jau patiesībā nemaz nav. Esam vien kaut kāds atzars, kas pabāzts zem nosaukuma “ieguves rūpniecība”.
Bet nav nevienas ministrijas, kas gādātu par plānošanu. Kūdras nozari VARAM balsta uz vides aizsardzību, nevis uz ražošanu! Šīs ministrijas ierēdņus neinteresē, kā pelnīs un dzīvos Latvijas iedzīvotāji, neinteresē tautsaimniecības attīstība. Viņus interesē klimats un ogļskābās gāzes izmešu samazināšana. Latvijai vajadzētu savu nostāju, cita starpā pasakot, ka nerēķināsim emisiju no kūdras ieguves, kas paredzēta dārzkopībai.
Lielākā nelaime ir tā, ka šādu stratēģiju jau nevar prasīt no ministriju ierēdņiem. Viņi to neprot.
Ierēdņi ir un būs tikai kabinetos ērti iekārtojušies izpildītāji, kuriem priekšā ir Eiropas regulas, kuras viņi izpildīs bez ierunām.
Pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā konservatīvā partija gan nāca klajā ar, manuprāt, labu rīcības plānu 3×500, kas paredzēja nodokļu sloga samazināšanu darbaspēkam un neapliekamā minimuma pensijai palielināšanu līdz 500 eiro. Bet Finanšu ministrijas ierēdņi paziņoja, ka šī plāna ieviešanai vajagot pusotra miljarda. Partijai “KPV LV” bija priekšlikumi, kā nevis tērēt, bet kā vairot naudu budžetā. Bet viņus nosauca par populistiem. Tā vietā, lai domātu, kā nopelnīt šo pusotra miljarda, tika paziņots, ka to nevar un punkts.
Vai jūs nemulsina Eiropas Zaļā kursa investīciju plāns, kas piedāvā pārtraukt kūdras ieguvi apmaiņā pret 450 miljoniem eiro?
Vai-ī! Tā ir viena traka lieta! Pēc Taisnīgas pārkārtošanās fonda regulas priekšlikuma burta, tas ir plāns, kā iznīcināt Latvijas tautsaimniecībā tradicionālu nozari ar būtisku pienesumu valsts ekonomikā. Protams, dzirdēti mutiski solījumi neaizvērt Latvijas kūdras nozari…
Mūsu kūdras produkti ir pieprasīti gan Eiropas, gan Āzijas valstīs, visur pasaulē.
Pat ar pieprasījuma kāpumu nākotnē, ņemot vērā pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu un arvien pieaugošu veselīgas pārtikas pieprasījumu, ko audzē kūdrā. Tā ir milzu niša, kuru Latvija ar saviem kūdras resursiem pusotra miljarda tonnu varētu palīdzēt piepildīt.
Jau pašlaik mēs spējam nodrošināt vienu trešdaļu no Eiropas valstu kūdras pieprasījuma dārzkopībai. Turklāt mūsu nozares uzņēmumiem neviens neko nepiemaksā, mums nav vienoto platības maksājumu, kādus saņem lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieki. Es uzskatu, ka nekādas piemaksas pat nebūtu vajadzīgas, Eiropas fondu nauda jādod izglītībai, zinātnei, infrastruktūrai. Savukārt mūsu uzņēmējiem jāprot konkurēt tirgū.
Bet tagad Briseles ierēdņi pie fosilajiem resursiem pieskaitījuši arī kūdru, tāpēc ka to izmanto enerģētikā. To sadedzinot, rodas siltumnīcefekta gāzu izmeši, kas Eiropā nav pieļaujams.
Tas nekas, ka Latvijā kūdru nededzina, bet galvenokārt izmanto dārzkopības kūdras substrāta ražošanai.
Arī dārzkopības kūdras ieguve rada zināmas emisijas, bet kūdrā audzētie zaļie augi nodrošina šo izmešu piesaisti, turklāt emisijas var tikt nosegtas ar kompensējošiem pasākumiem, ar izmešus piesaistošām aktivitātēm – mežu ieaudzēšanu izstrādātajos kūdras ieguves laukos vai, piemēram, izskatīt vēja parku būvniecību kā teritoriju rekultivācijas jeb tālākas izmantošanas veidu. Šīs ir Latvijas ekonomikai vērtīgas emisijas.
Latvijas Kūdras asociācijas vārdā par to jau sacēlām troksni. Ja mēs izdomāsim ierobežot kūdras atradņu izmantošanu, tad var paredzēt, ka pircēji pievērsīsies kūdras ieguves vietām, piemēram, Baltkrievijā vai Krievijā, kur purvu ir vairāk un kūdras resursi ir krietni lielāki nekā Latvijā. Vai tā ir tautsaimnieciski ilgtspējīga domāšana?
Taisnīgas pārkārtošanās fonda līdzekļi jāizmanto gudrai nozares attīstībai, izmešu samazināšanai, vietējās dārzkopības attīstībai – siltumnīcās jāaudzē dārzeņi un stādi vietējā kūdrā, inovatīvu kūdras produktu radīšanai.
Diemžēl tie dubultie standarti, kas valda Eiropas Savienībā, lien ārā kā īlens no maisa.
Piemēram, Nīderlande, izmantojot lielā mērā kūdras resursu sīpolpuķu audzēšanai, sasniegusi augstu labklājības līmeni.
Šīs zemes iekšzemes kopprodukts sasniedz 900 miljardus eiro – aptuveni 30 reižu vairāk, nekā tas pašlaik ir Latvijai. Bet no Eiropas pie mums brauc pamācīt, kā saglabāt neskartus kūdras purvus, piedāvājot pārtraukt kūdras ieguvi…
Ņemot vērā mūsu ierēdņu lokanās muguras, Taisnīgas pārkārtošanās fonda regulas priekšlikumu uztvers kā rīkojumu, kas jāizpilda bez ierunām. Un ja vēl par to pretī varēs saņemt piesolītos 400 miljonus… Atkārtosies tas pats, kas savulaik notika ar trim Latvijas cukurfabrikām.
Man atliek vien cerēt, ka ar kūdras nozari varbūt tomēr tā nenotiks. Veselais saprāts gūs virsroku pār kārdinājumu saņemt šos miljonus apmaiņā pret kūdras ieguves pārtraukšanu.
Latvijas Kūdras asociācija pastāvīgi publicē aicinājumus mūsu politiķiem. Vai jūs kāds arī uzklausa?
Daži politiķi uzklausa un nozares problēmām gribētu pievērsties. Citi negrib un no mums mūk. Mūk tie, kuri vēlas paņemt šos ap 400 miljonus un atkārtot cukurfabriku scenāriju.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē, kurā sprieda par kūdras nozari, cita starpā paudu bažas par mūsu ieceri Daugavpilī uzbūvēt kūdras pārstrādes ražotni.
Tautsaimniecības komisijas agrākais vadītājs, tagadējais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs mūs gan saprot un atbalsta. Bet rodas iespaids, ka ierēdņi jau pamazām sākuši viņu masēt. Arī Valsts prezidents Egils Levits pamanījis, ka valstī lietas netiek risinātas pēc būtības, bet tiek raustītas dažādu ministriju interesēs.
Bet par kopējo bildi – ekonomikas attīstību un kā dzīvo iedzīvotāji – nevienam nav nekādas daļas.
Piemēram, kūdras nozarei ir darīšana vienlaikus ar vairākām ministrijām: VARAM, kas rūpējas par klimatu, Zemkopības ministriju un VAS “Latvijas valsts meži”, kuriem pieder lielas kūdrāju platības, Ekonomikas ministriju, kas pārzina kūdras produktu eksportu. Pa starpu vēl ir arī Finanšu un Ārlietu ministrijas. Bet par eksportspējīgas nozares attīstību tautsaimniecības interesēs neviens nerunā.
Vai kūdras ieguve dārzkopības attīstībai, par ko jūs publiski vairākkārt esat iestājies, mums vispār atmaksātos, ja augļus un dārzeņus, tāpat ziedus Latvijā ieved?
No kurienes tad pašlaik nāk tie gurķi vai tomāti? No Polijas, piemēram, kas arī ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Tad taču poļiem atmaksājas tos audzēt. Te jārunā par ko citu. Par to, ka mūsu valsts pārvaldei pietrūkst mugurkaula, lai aizstāvētu mūsu ekonomiskās intereses. Mēs gribam ļoti labi izskatīties un iztapt. Mums trūkst pašcieņas! Mums maldīgi liekas, ka tā Eiropas fondu nauda, tostarp tā dēvētie granti nāk un vienmēr plūdīs par brīvu. Es ļoti šaubos, vai kāds grants tiks dots, lai Latvijā uzbūvētu, piemēram, siltumnīcu 50 hektāru platībā.
Diemžēl daudz kas ir nokavēts un sagriezts ar kājām gaisā. Piemēram, manis jau pieminētais galvenais resurss – zeme, kas lielās platībās vairs nepieder mums pašiem.
Lielas bažas rada nodoms kotēt biržā valsts uzņēmumu “Latvijas valsts meži”. Tas, manuprāt, ir pirmais solis ceļā uz privatizāciju. Es uzskatu, ka Latvijas valstij jābūt saviem aktīviem. Ja tā labprātīgi atsakās no tiem, tad iznākums būs bēdīgs – Latvija kā valsts pilnīgi zaudē savu suverenitāti. Tad jau mēs piebalsosim Kremļa ideologiem, kuri sludina, ka Latvija ir neizdevusies valsts.
