Viņi mani atstāja! Gerda atklāj stāstus par sāpīgāko 2000. gadu tendenci Latvijā 0
“Filma “Caur bērna acīm” nav konkrēti par varoņu stāstiem, bet par problemātiku kā tādu,” saka jaunā režisore Gerda Jirgena, kura LTV dokumentālo filmu cikla “Latvijas kods” darbā atklāj arī savu personīgo stāstu. “Caur bērna acīm” varones dalās savā bērnības pieredzē, atmiņās un notikumos par laiku, kad vecāki viņus atstāja Latvijā, lai paši dotos strādāt ārzemēs. Filma ir saldenrūgta un atklāj visiem pazīstamās cilvēciskās ilgas tapt uzklausītam.
Aiga Leitholde: Lūdzu, iepazīstini ar sevi!
Gerda Jirgena: Mans vārds ir Gerda Jirgena. Šobrīd esmu Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas studente – studēju filmu režijas trešajā gadā. Šobrīd man ir darbīgs laiks – gribētu izbaudīt filmas “Caur bērna acīm” darba augļus, bet es jau esmu iekšā citā projektā. Jau trešo gadu veidoju īsfilmas un esmu sapratusi, ka man to patīk darīt caur savas pieredzes prizmu, bet, šķiet, tas režisoriem ir tikai normāli. Dokumentālās īsfilmas “Caur bērna acīm” pamatā arī ir mans personīgais stāsts. Sākotnēji šīs filmas projekts bija mans kursadarbs un man bija vēl viena ideja, kuru apspriedu ar kursadarba vadītāju Matīsu Kažu. Viņš mani motivēja parakties dziļāk. Viņš uzdeva pavisam vienkāršus jautājumus, kas mani aizveda līdz šim tematam. Tas atnāca pēkšņi un mani pašu aizrāva.
Filmas “Caur bērna acīm” tēma ir trausla – tās ir bērnu un vecāku attiecības. Kā tu atradi filmas varones? Vai uzrunāji arī vīriešus, kas piedzīvojuši ko līdzīgu?
Jā, uzrunāju arī vīriešus, diemžēl viņiem ir ļoti grūti atklāti runāt par piedzīvoto. Kad plānoju šo filmu, zināju, ka būs arī citu cilvēku stāsti. Es nevēlējos veidot filmu tikai par sevi. Zinu, ka šī problēma ir krietni aktuālāka. Sākotnēji filmai izveidojām vietnē “Facebook” lapu un rakstiski meklējām cilvēkus ar šādu dzīves pieredzi, bet atsaucība nebija tik plaša. Vienu vakaru nolēmu cilvēkus uzrunāt video platformā “TikTok”, kur iepazīstināju ar sevi, savu nodarbošanos un ieceri, ko vēlos radīt.
“TikTok” algoritms nostrādāja manā labā, un komentāros cilvēki bija atbalstoši un personīgi rakstīja savus stāstus. Tad sapratu, ka man pašai personīgi jātiekas ar šiem cilvēkiem.
Šīs sarunas bija grūtas, bet arī iedvesmojošas un sirdi sildošas. Bija interesanti satikt iepriekš nepazītu cilvēku un redzēt, kā viņš pilnībā atplaukst, kad viņam ir dota šī vieta un laiks izteikties, un nebūt kaunā par savām sajūtām, kuras tiek slēptas. Es biju iecerējusi filmā parādīt vairāk cilvēku stāstus, diemžēl to nesanāca realizēt īsfilmas kodolīgā formāta dēļ. Par tiem vīriešiem runājot, soctīklu aktivitātēs nesaņēmām nekādu atsaucību, tāpēc uzrunājām vīriešus, par kuru pieredzi zinājām caur klasesbiedriem vai Latvijas Televīzijas arhīviem. Man prieks, ka meitenes ir tik atvērtas, bet gribējās iekļaut arī vīrieša viedokli.
“Caur bērna acīm” tu pildīji sava veida terapeita lomu, kā tu par to juties?
Man ļoti patīk uzklausīt, saprast cilvēkus un viņiem palīdzēt. Kad man pašai jāvēršas pie sevis, tad to daru negribīgi. Labāk kādam citam palīdzēšu, nevis sev. Filma “Caur bērna acīm” bija terapija man pašai. Jau sākotnēji biju paredzējusi, ka runāšu ar vecākiem. Filmas veidošanas procesā pusgadu atliku šo sarunu, tā vietā meklēju intervijas ar citiem cilvēkiem. Centos sarunu risināt no cita skatupunkta.
Tomēr intervijas ar citiem cilvēkiem man ļāva saprast, ka man pašai ir jārunā ar vecākiem.
Bez filmas pieredzes, tās varoņu atvērtības un līdzdalības es to nebūtu izdarījusi. Tas ir iedvesmojoši, cik daudz mēs varam paveikt tikai ar komunikāciju. Ja man ir jārunā par savām lietām un problēmām, es tiešām no tā izvairīšos pēc iespējas ilgāk, bet citam vienmēr spēšu palīdzēt. Iespējams, tas darbojas arī otrādāk.
Filma “Caur bērna acīm” iezīmē situāciju deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākumā, kad finansiālu iemeslu un bezdarba dēļ cilvēki devās strādāt ārzemēs, atstājot ģimenes. Vai filmas procesā pētīji šī laika iezīmes?
Pētīju un joprojām redzu to savos vecākos. Ir šis finansiālais izmisums un vēlme palīdzēt savai ģimenei un savam bērnam. Tu esi gatavs doties pāri vislielākajiem šķēršļiem, ka neaizdomājies par to, kā tas ietekmēs tevi un tavus mīļotos, un var pienākt brīdis, ka viss aiz muguras atstātais var brukt. Sarunā ar vecākiem sapratu, cik viņiem bija grūti, pieļaujot šādu risku un apzinoties, ka nav citu iespēju. Viņi abi toreiz bija bezdarbnieki. Bet maniem vecākiem bija mērķis un misija – viņi apzinājās, ka būs prom, bet darīs visu iespējamo, lai varētu atgriezties. Es nevaru iedomāties, kā viņi jutās, bet es to varu uzklausīt. Tas ir briesmīgi, ka tajā laikā un vēl joprojām ir šādas situācijas, ka Latvijā ir tik izteiktas ekonomiskās robežas. Man ir ļoti paveicies, ka varu studēt, mācīties un kvalitatīvi dzīvot, un vismaz šobrīd par to nav jāsatraucas. Kas zina, kas notiks nākotnē.
Ja man būtu iespēja veidot vēl vienu filmu, tās varoņi būtu latviešu ģimenes ar bērniem, kas pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Viņiem ir finansiāli stabilāka dzīve, bet, vai tā ir labāka, – es nezinu. Tas ir koks ar diviem galiem.
