Māris Antonevičs: “Bēgļu uzņemšanas” projekta liekulība 5
Padomju Savienībā “perestroikas” laikā slavens kļuva teiciens: “Jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka jums maksājam.” Šķiet, tajā laikā par padomju sistēmas darba efektivitāti jau varēja atļauties ironizēt drošāk. Teiciens gan izrādījās universālāks par savu laikmetu. To vienlīdz var attiecināt gan uz neefektīvu sistēmu, gan uz dzīvesveidu, turklāt nav izslēgts, ka abi šie apstākļi satiekas. Lielā mērā tas raksturo arī “bēgļu uzņemšanas” projekta daļu, kurā kopējās Eiropas solidaritātes vārdā iesaistījusies Latvija.
Nav vērts vēlreiz atstāstīt jau daudzreiz minētos argumentus, no kuriem galveno, apmeklējot Rīgu, atkārtoja Vācijas ārlietu ministrs Valters Šteinmeiers: “Mēs nevarēsim uzņemt vienu miljonu katru gadu.” Te jāatgādina bieži dzirdētā tēze, ka Vācijai bēgļu uzņemšana neesot vien žēlsirdības izpausme, kā tas dominē plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumā, bet arī pragmatisks aprēķins par jauna darbaspēka piesaisti, līdzīgi kā savulaik tika aicināti viesstrādnieki no Portugāles un Turcijas. Tomēr viena lieta, ja tas tiek darīts mērķtiecīgi un atbraukušie skaidri apzinās, kas no viņiem tiek gaidīts, cita lieta, ja viņiem ir pavisam cits priekšstats par šo procesu. Tas ir – nevis iesaistīties Vācijas ekonomikā tai vēlamajā veidā, bet pārcelt kādu ne īpaši būtisku daļiņu savas saimniekošanas uz Vāciju (nu kaut vai klasiskās kebabu ieskrietuves). Arī tur ir savi izlikšanās elementi, bet par to var diskutēt paši vācieši. Varbūt viņiem vajadzīgi arī kebabi un piparu bodītes. Savukārt, ja runa ir par Latviju, tad te pavisam noteikti izliekas visi – katrs ar savu motivāciju.
Patvēruma meklētāji, kuri piekrituši braukt uz Latviju, noteikti ir apķērīgāki par citiem saviem tautiešiem, jo sapratuši, ka vienīgais veids nokļūt Vācijā vai kādā citā iecerētajā Eiropas Savienības valstī nav kājām soļot tūkstošiem kilometru cauri Balkāniem un Centrāleiropai, laužoties cauri žogiem un robežām. To legāli var izdarīt, arī iegūstot statusu kādā viņiem mazāk zināmā ES valstī, un vēlāk jau visas robežas vaļā. Bet Latvijas politiskā elite izliekas nezinām, ka tieši šāda, visticamāk, arī būs atbraucēju tālākā rīcība. Arī tie migranti, kas iepriekšējos gados nonāca Latvijā, nelegāli šķērsojot austrumu robežu, vienmēr godīgi atzina, ka viņu mērķis nav bijis te “aizķerties”. Tie, kurus tagad ved legāli, protams, sākotnēji nav tik vaļsirdīgi, taču ar savu rīcību pierāda, ka mērķis ir tas pats. Tad kāpēc varas pārstāvji kaut ko runā par viņu integrāciju, mēģinot ātri iemācīt latviešu valodas pamatus un tamlīdzīgi? Atbilde ir vienkārša – Latvijai vajag labi izskatīties ES amatpersonu acīs. Līdzīgi kā mūsu politiskā elite lepojās ar labi noorganizētu ES prezidentūras pusgadu, tāpat tagad gribas saņemt teicamu vai vismaz labu atzīmi par patvēruma meklētāju uzņemšanu. Tāpēc arī neliels satraukums, vai tik strauja statusu ieguvušo cilvēku aizsteigšanās neizsauks ES pretenzijas un atzīme netiks pazemināta…
Tāpat izliekas arī bēgļu sveicēji, tā sauktie velkamisti, kam viss šis stāsts ir lozungu un iekšpolitisko diskusiju objekts, nevis patiesa interese aprūpēt “nabaga bēgļus”. Bez izlikšanās neiztiek arī nacionāļu nometnē, kas notiekošo pasniedz kā savu politisko panākumu, lai gan tam tur ir maza nozīme. Ja tiešām Latvija gribētu paturēt kādu daļu no atbraucējiem, tad vienīgais risinājums ir to darīt ciešā sazobē ar ieinteresētajiem uzņēmumiem – lūk, ir atbraucēji, ja jums šķiet, ka te ir trūkstošās darbarokas, tad piesaistiet! Ja potenciāla nav, tad ko tur pārdzīvot…
Vislielākā izlikšanās – jau pašā saknē – ir no ES institūciju puses, iztēlojoties, ka bēgļu problēmu var risināt šādā sadales veidā.
