Juris Lorencs: Viņi ir klāt! Kā rīkosies Latgales iedzīvotāji, ja migranti atradīs ceļu uz Eiropu caur Baltkrievijas robežu ar Latviju? 40
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai saprastu pašreiz Lietuvā notiekošās humānās katastrofas apmērus, pietiek ieskatīties jaunāko ziņu virsrakstos: “Nelegālie migranti no Baltkrievijas ierodas milzīgā skaitā”, “Viņi plūst nepārtraukti”, “Robežsargi strādā bez atpūtas”, “Drīz nebūs vietas, kur izmitināt migrantus”, “Rūdninku poligonā plānots izvietot 800 migrantus”, “Nav jaunu vietu, izņemot Rūdninkus”, “Uz Rūdninkiem nogādātas bruņumašīnas un ūdensmetēji”, “Rūdninkos nemieri, migrantus izdzenā ar ūdeni un asaru gāzi”.
Vienlaikus Lietuvā nerimst arī vietējo iedzīvotāju protesti pret nelegālo robežpārkāpēju izmitināšanu viņu dzīvesvietu tuvumā.
29. jūlijā pie valdības ēkas Viļņā mītiņā pulcējās iedzīvotāji no nelielā Dievenišķu ciema, kas īpaši cietis no migrantu pieplūduma. Un kāda ironija! Dieveniškės burtiskā tulkojumā no lietuviešu valodas nozīmē – Dieva vieta.
Latviski tas skanētu – Dievzemīte. Tad lūk, šajās dienās šī paša Dieva dotā vieta pārvērtusies par elli. Ja paraugās kartē, tad redzam, ka ciems atrodas neparastā ģeogrāfiskā vietā, apendiksā, ko no trīs pusēm ieskauj Baltkrievijas teritorija.
Situāciju īpaši saspringtu padara apstāklis, ka 90% no Dievenišķu iedzīvotājiem ir poļu izcelsmes.
Lietuva ir apjukusi. Tās mediji vairs neraksta pat par Covid-19 pandēmiju, vien par migrantu krīzi. Pēdējais jaunums – 2. augustā atklāti jauni avioreisi uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku no vēl trīs Irākas pilsētām.
Biļetes esot izpārdotas līdz oktobra beigām. Tas nozīmē, ka cilvēku plūsma tikai palielināsies, jo migranti no Minskas tālāk nonāk pie Baltkrievijas–Lietuvas robežas.
Šajās dienās pārlasīju franču rakstnieka Žana Raspaja (1925–2020) romānu “Svēto nometne”. Grāmata, kas izdota 1973. gadā, apraksta iespējamo nākotnes vīziju – miljoni bēgļu no Āzijas un Āfrikas vienlaikus pāri Vidusjūrai dodas uz Eiropu un izceļas Francijas dienvidu krastā.
Franči panikā bēg uz ziemeļiem, vecā Eiropas civilizācija sabrūk kā kāršu namiņš. Grāmatā attēlotie notikumi realizējās pavisam drīz. Atsaucoties uz Marokas karaļa Hasana II aicinājumu, 1975. gada 6. novembrī 350 000 neapbruņotu marokāņu – vīrieši, sievietes un bērni – sapulcējās Marokas dienvidu pilsētā Tarfajā.
Vicinot valsts karogus, Korāna sējumus un karaļa fotogrāfijas, milzīgais pūlis šķērsoja Marokas un Spānijas aizjūras provinces Rietumsahāras robežu, kur tobrīd dzīvoja vien 75 000 cilvēku.
Spānija nepretojās un dažas dienas vēlāk klusi aizvāca savu administrāciju no Rietumsahāras. Bet 6. novembris, Rietumsahāras “miermīlīgā” aneksija, Marokā šodien ir nacionālie svētki, Zaļā marša diena.
Lietuvas un Eiropas politiķi un amatpersonas notiekošajā saskata hibrīdkaru, ko Baltkrievijas autoritārais režīms realizē pret Lietuvu, Baltijas valstīm, ES un NATO. Hibrīdkarš pirmām kārtām ir jauns, neparasts, negaidīts, līdz šim nepieredzēts apdraudējums.
Tas, ko saka Lukašenko – ja jau jūs iestājaties par demokrātiju Baltkrievijā, tad, lūdzu, parādiet, cik demokrātiski, iejūtīgi un izpalīdzīgi esat! Kādas ir jūsu izslavētās vērtības ne tikai vārdos, bet arī darbos! Pieņemiet šos cilvēkus, kuri bēg no vardarbības un trūkuma!
Par iespējamo hibrīdkaru tiek runāts jau gadiem. Mēs gatavojamies hakeru uzbrukumiem un karam informācijas frontē. Taču viss izrādījies daudz vienkāršāk. Kā ierocis tiek izmantots neapbruņots, izmisis cilvēks, kurš vēlas nokļūt Eiropas paradīzē.
Tad ko darīt? Apelēt pie Turcijas un Irākas amatpersonu godaprāta, lai tās aizliegtu lidojumus uz Minsku? Tas jau ir darīts, un bez panākumiem. Izvietot papildu robežsargus, novērošanas kameras?
Tās nevienu nespēj aizkavēt. Lai aizstāvētu sevi un savu īpašumu, cilvēks nav izdomājis neko citu kā vien sētu, žogu, mūri – sauciet to, kā gribat. Lielais Ķīnas mūris un Adriāna valnis stāv jau divus tūkstošus gadu.
2015. gada vasarā, saskaroties ar milzīgiem migrantu pūļiem, kuri no Turcijas iekļuva Eiropā, Ungārija uzbūvēja žogu uz savām robežām ar Serbiju un Horvātiju.
Skaitļi runā paši par sevi – 2015. gada septembrī Ungārijā iekļuva 138 000 un oktobrī 99 000 migrantu, bet novembrī vairs tikai 300. Par to, ka Lietuva uzcels žogu uz savas robežas ar Baltkrieviju, esmu pārliecināts. Un būs tikai dabiski, ka migranti atradīs vienīgo atlikušo ceļu uz Eiropu – Baltkrievijas robežu ar Latviju.
Kā rīkosies mazapdzīvotās Latgales pierobežas iedzīvotāji, ja Latvijā nekontrolēti sāks ieplūst ne simti, ne tūkstoši, bet jau desmiti tūkstoši migrantu? Ja viņi sāks sirot pa ciemiem un vientuļām viensētām? Mierīgi noraudzīsies notiekošajā? Bēgs uz Kurzemi? Vai varbūt lūgs sevi aizstāvēt kādai lielvarai no austrumiem, kuras karavīri runā ja ne gluži savējā, tad vismaz saprotamā valodā…
