Ukraiņu brīvprātīgie gūstā nepadodas. Saruna ar režisoru Jāni Vingri 13
“Kad ziņās dzirdu – Krievijas apbruņotās teroristu bandas Austrumukrainā atvelk tankus, zvanu čomiem, kas atrodas tuvu frontes līnijai, un prasu, vai taisnība. Viņi atbild, ka pretinieka tanki tālskatī joprojām redzami, varbūt parādei par dažiem esot mazāk,” stāsta režisors Jānis Vingris, kurš šovasar trīs reizes pabija Ukrainā, lai uzņemtu materiālu dokumentālajai filmai par brīvprātīgo kustību kara laikā. Jau iepriekš viņš zinājis par ļaudīm, kas no brīva prāta ņem rokā ieroci, formē bataljonus, lai aizstāvētu savu zemi uz frontes līnijas, taču redzētais klātienē pārsteidzis ar milzīgo tautas atbalstu arī aizmugurē. Tieši ar brīvprātīgo palīdzību izdevies nokļūt līdz frontei, pie izlūkiem un daudzās citās vietās, kur cilvēkam ar kameru parasti nav atļauts nonākt.
– Nevarētu teikt, ka Krievijas karš Ukrainā nebūtu atspoguļots plašsaziņas līdzekļos, tiesa, pēdējā laikā ziņās to izkonkurē patvēruma meklētāji, Sīrijas bombardēšana.
– Gandrīz katru dienu Ukrainā tiek sakropļoti vai iet bojā cilvēki, taču mums kaut ko pavēsta tikai tad, ja tur notiek kādi lielāki konflikti vai kustība. Vairāk varu uzzināt vienīgi no sociālajiem tīkliem, nevis Latvijas medijiem, tāpēc gribēju dot arī savu pienesumu. Līdzīgi, kā to darīja amerikāņu žurnālists Simons Ostrovskis savos “Vice News” ziņu sižetos – viņš bija klāt, kur pēkšņi kaut kas notika. Par domubiedru atradu Renāru Sproģi – cilvēku ar pieredzi, kurš ar palīdzības busiņu vairākkārt braucis uz Ukrainu un bija gatavs ieguldīt līdzekļus filmas tapšanā.
– Kas pamudināja pievērsties brīvprātīgajiem?
– Pastāv uzskats, ka okupācijas spēki Ukrainā tika apturēti, pateicoties tieši brīvprātīgajiem. Pēc visa redzētā šķiet, ka tā varētu būt taisnība. Kad pirmajā braucienā iepazinos ar viņiem Dņepropetrovskā, galvenajā tranzīta centrā, caur kuru karavīri dodas uz fronti un atgriežas no tās, biju pārsteigts par milzīgo apmēru, kādā ļaudis darbojas ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Tas ir prātam neaptverami! Izkristalizējās doma veidot filmu par konkrētiem cilvēkiem – meiteni, kas nodarbojas ar gūstekņu apmaiņu, mācītāju, kurš brauc uz frontes ciematiem, kuros joprojām dzīvo cilvēki, tostarp arī bērni, un atsakās no turienes braukt projām. Neko no tā neizdevās īstenot – gūstekņu apmaiņa, kas būtu materiāls zelta vērtībā, nenotika, jo bija paredzēta laikā ap neatkarības dienu, kad Kijevā notiek armijas parādes, savukārt Krievija okupētajā Doņeckā plānoja parādi ar karagūstekņiem, lai tā pazemotu ukraiņus. Tāds ir karš – tur neko nevar prognozēt. Arī stāsts par mācītāju nojuka, taču izdevās kaut kas cits.
Kopā ar diviem brīvprātīgajiem, kas ved palīdzību uz fronti, nokļuvām ap 200 līdz 300 metrus tuvu frontes līnijai.
