“Zemūdenes” paslēpjas 63
Pārliecinātākie “nedalāmās” aizstāvji, piemēram, Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka vai bijušais eirodeputāts Alfrēds Rubiks, praktiski visu laiku ir atradušies sabiedrības uzmanības lokā, taču netrūkst tādu, kas, Tālava Jundža vārdiem sakot, “nogājuši kā zemūdenes”. Jau krietnu laiku nekas jauns nav dzirdēts par interfrontes lielākajiem tribūniem – Anatoliju Aleksejevu un Sergeju Dīmani. Abi gadiem cītīgi un, jāsaka, veiksmīgi izvairās no publicitātes. Ekonomisko zinātņu doktors Dīmanis sauca sevi par latvieti (nācis no Krievijas latviešu ģimenes) un sākotnēji mēģināja pieslieties LTF, taču neatrada sapratni, jo kā politiski, tā ekonomiski orientējās uz Latvijas palikšanu PSRS. Dīmanis, vismaz līdz 1998. gadam, nebija ieguvis Latvijas pilsonību. 5. Saeimā viņu redzēja kā sava “Līdztiesības” kolēģa, sociālista Stroganova palīgu, tomēr kopš 90. gadu vidus Dīmanis dreifēja uzņēmējdarbības virzienā. Tas ir loģiski, ja ņem vērā, ka 1992. gadā viņam dēļ dalības “Vislatvijas glābšanas komitejā” tika atņemtas tiesības balotēties. 90. gados Dīmanis ir Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, bet vienlaikus rosās nepilsoņu kustībā un ir partijas “Līdztiesība” priekšsēdētājs. Šajā amatā 2001. gadā viņu nomainīja Ždanoka. Kopš tā brīža ziņas kļūst aizvien retākas. 2002. gadā Dīmanis zaudē amatu Privatizācijas aģentūrā un viņam jāaiziet no Latvijas Krājbankas. Tālavs Jundzis teic, ka reiz gribējis agrāko frakcijas “Līdztiesība” priekšsēdētāju uzaicināt uzstāties konferencē, bet no tā nekas nav iznācis. Toties 2008. gadā Dīmanis “izgaismojas” Maskavā, kur piedalās kādas “autonomas nekomerciālas” institūcijas “Spravedļivij mir” (“Taisnīgā pasaule”) rīkotā konferencē. Kaut runa bijusi par pilsonisku iniciatīvu un sabiedriskās aktivitātes veicināšanu, šai organizācijai ir diezgan skaidra prokremliska orientācija. Dīmaņa dzīvesbiedre un meita 90. gadu beigās dzīvoja Krievijā. Nebūtu brīnums, ja turp pārceltos arī bijušais interfrontietis.
Strauji un neatgriezeniski no politiskās aprites aizgāja interfrontes vadītājs Anatolijs Aleksejevs. No visiem interfrontistiem, šķiet, tieši viņš sagādājis vislielāko pārsteigumu – 1990. gadā Aleksejevs bija viens no niknākajiem denacionalizācijas pretiniekiem, taču kardināli mainījās, līdzko atguva tēva pirmskara Rīgas namīpašumus. Viņš kopā ar līdzīpašniekiem tika pie pieciem namiem, no kuriem lepnākais slejas K. Valdemāra un Hanzas ielas stūrī. Kā kādā radiointervijā 2008. gadā sacījis bijušais Rīgas milicijas priekšnieks Viktors Bugajs: “Vēl 1918. gada Vācijas revolūcijas laikā runāja, ka, ja komunistam iedos īpašumu, viņš momentā zaudēs savu revolucionaritāti. Tā notika arī ar Aleksejevu.” Anekdotiski skan Daiņa Īvāna atstāstītais gadījums, kad Aleksejeva īrnieki esot kurnējuši pret augstajām maksām, bet “namīpašnieks” atbildējis: “Poļitika poļitikoi, a bizness biznesom (“Politika ir politika, bet bizness ir bizness”).”
LTF niknākajiem pretiniekiem atmodas laikos tāpat varēja pieskaitīt PSRS Daugavpils kara aviācijas skolas mācībspēku, pulkvedi Jevgeņiju Jagupecu. Šis vīrs pēc atgriešanās Krievijā tika norīkots darbā Maskavā Aviācijas un kosmosa tehnikas zinātniskās pētniecības institūtā, bet drīz kā “aktīvu cilvēku” viņu pieņēma darbā Krievijas valsts enerģētikas un elektrifikācijas akciju sabiedrībā “Vienotā Krievijas energosistēma”. 2006. gadā pēc Latvijas – Krievijas ekonomiskās sadarbības parakstīšanas Jagupecs ieradās īsā vizītē Latvijā investīciju grupas “Sojuzņeftegaz” pārstāvja statusā. Diezgan augstprātīgā intervijā Daugavpils portālam “gorod.lv” pulkvedis toreiz prātoja, ka “naciķi” vēl nožēlošot krievu aizbraukšanu no Baltijas, jo vietā atbraukšot “viesstrādnieki no Āfrikas” un “narkomāni”.
