Viņi gribēja “citu Latviju”. Ko tagad dara 57 deputāti, kuri 1990. gadā nebalsoja par neatkarību? 63
Kad 1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Tautas frontes (LTF) deputāti atbalstīja deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, 57 pretējās nometnes – frakcijas “Līdztiesība” – pārstāvji, protestējot atstāja Augstākās Padomes (AP) plenārsēžu zāli. Viens deputāts balsojumā atturējās. Ja vien ir vēlme, ikviens var noskaidrot, kā tālāk veidojās “par” balsotāju mūžs. Daudz grūtāk ir ar tiem, kuri toreiz par Latvijas neatkarību nebalsoja.
“Mums ir “4. maija klubs”, viņiem nekāda kluba nav,” teic LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Kamēr tautfrontieši toreiz baudīja latviešu tautas sajūsmu par pirmo neatkarīgas valsts atjaunošanas virzienā sperto soli, vismaz daļa bijušo “Līdztiesības” jeb “interfrontistu frakcijas” deputātu turpināja pretoties. Arī 1991. gada 21. augustā 13 no šīs frakcijas nobalsoja pret Latvijas valstiskuma de facto atjaunošanu ar konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tie bija Vladimirs Smirnovs, Sergejs Zaļetajevs, Ivans Ivanovs, Tatjana Ždanoka, Pāvels Šapovālovs, Konstantīns Matvejevs, Anatolijs Safonovs, Edgars Eglītis, Nikolajs Builovs, Sergejs Dīmanis, Jurijs Jagupecs, Oļegs Mantuļņikovs un Filips Stroganovs.
Kad Latvijas neatkarības atjaunošanas process izrādījās neatgriezenisks, daļa agrāko līdztiesībnieku turpinājuši politiskās cīņas neatkarīgajā Latvijā, citi devās biznesā; padomju militāristi pārceļoja uz Krieviju, viens otrs jau ir miris. Nav dzirdēts, ka šie vecie “cīņu biedri” kaut kā turētos kopā. Vācot ziņas par viņiem, aina lielākoties jāveido no informācijas druskām. Atmodas notikumu pētnieks, akadēmiķis Tālavs Jundzis atzīst, ka tāds pētījums, kurā aplūkota pretējā nometne, būtu nepieciešams arī no zinātniskā viedokļa, “lai palūkotos, kā attīstās vēsture, psiholoģiski – kā cilvēki vērtē savu soli, kā mēģina attaisnoties”. Šobrīd gan neesot, kas tādu pētījumu varētu paveikt.
Lai arī šie ļaudis kopumā tīri veiksmīgi atraduši savu vietu valstī, pret kuras neatkarību reiz nostājās, un labprāt izmanto tās ieguvumus, publiski nožēlojis toreizējo soli neviens nav. Vienīgais, ko nācies sastapt, ir taisnošanās, ka viņi nav bijuši pret neatkarību, tikai vēlējušies to iegūt ”pakāpeniskāk”, pēc PSRS reorganizācijas, ka nebalsojuši, jo gribējuši neatkarīgu Latviju, taču “ne tādu”. “Droši vien, ja vajadzētu, vēlreiz nobalsotu par vienoto un nedalāmo,” pieļauj Īvāns. Viņš atceras, ka starp agrākajiem interfrontistiem atradušies pat tādi, kas vēlāk nākuši un gribējuši panākt, lai viņiem piešķir tādu pašu statusu kā tiem AP deputātiem, kas balsoja par neatkarību.
Mihails Gavrilovs, Sergeja Dīmaņa vietnieks frakcijas “Līdztiesība” vadībā 1990. gadā, tagad “Gods kalpot Rīgai” deputāts Rīgas domē Nila Ušakova paspārnē un aktīvs krievu kultūras kopējs, apgalvo, ka galvenais iemesls viņa toreizējai rīcībai esot bijusi pilsonības risinājuma nepieminēšana Neatkarības deklarācijā: “Mēs varbūt būtu vēlējuši “par”, bet situācijā, kad trūka skaidra risinājuma par pilsonību, iznāca tā, kā bija. Mēs domājām par mūsu vietu jaunajā valstī, bet nezinājām, kāds būs mūsu liktenis.” Gavrilovs uzsver, ka tā bijusi viņa argumentācija. Kādam varbūt bijusi cita. Jautāts, vai, ja izdotos atgriezties 1990. gadā, atkal rīkotos tāpat, deputāts atbild apstiprinoši – ja atkal nebūtu pilsonības risinājums, tad – jā. Pats Mihails Gavrilovs Latvijas pilsonību ieguvis naturalizācijas ceļā. Var jautāt, kādēļ tad 4. maijā šie ļaudis izgāja ārā, nevis vienkārši balsoja pret? “Diplomātija. Kad redzēja, ka ar balsošanu pret neko nevarēs izmainīt, nolēma ar savu iziešanu protestēt pret balsojumu kā tādu,” paskaidro Jundzis.
