“Viņi domā, kā dabūt vairāk migrantu uz Eiropu!” Saruna ar Ungārijas ministru Sijārto 15
“Ja kopumā skatāmies uz ES politiku, paziņojumi, ka migranti ir gaidīti, nav palīdzējuši atrisināt “krīzi”, jo migranti un cilvēku kontrabandisti to uztver kā uzaicinājumu. Tāpēc es uzsveru, ka kvotu sistēma ir strupceļš, jo tā sūta signālu un migranti to uztver: “Hei, dodamies ceļā uz Eiropu!”,” intervijā “LA” uzsver Ungārijas ārlietu un ārējās tirdzniecības ministrs Pēters Sijārto.
– Kā Ungārija attiecas pret bēgļu krīzi un kvotu sistēmu?
– Eiropas Komisija virzās uz strupceļu, jo atkal vēlas veidot risinājumu, kas balstīts uz kvotu sistēmu. Jūtos sarūgtināts. EK domā tikai par to, kā vairāk cilvēku dabūt uz Eiropas Savienību tā vietā, lai samazinātu spiedienu uz ES, sargātu ārējās robežas un sniegtu atbalstu centriem ārpus ES. ES jābeidz domāt par to, kā dabūt vairāk migrantu uz Eiropu.
– Cik bēgļu Ungārija līdz šim uzņēmusi?
– Ungārijas stingrā nostāja ir, ka ekonomiskie migranti jāatšķir no patvēruma meklētājiem. Ungārija ir uzņēmusi politiski vajātas personas un to darīs arī turpmāk. Gadu iepriekš mūsu valstij cauri izsoļoja 400 tūkstoši imigrantu, neskaitāmas reizes pārkāpjot likumus. Viņi mūsu valstī ienāca nelegāli, atteicās sadarboties ar mūsu iestādēm, okupēja dzelzceļa līnijas un stacijas.
– Vai uz Ungārijas robežas uzstādītais žogs, lai kavētu migrantu plūsmu, ir efektīvs?
– Mūsu valstī nav migrantu. Žogs uz mūsu dienvidu robežas ar Horvātiju un Serbiju ir efektīvs un darbojas labi. Tajā pašā laikā mums ir strikti likumi – ja nelegālie imigranti pastrādā noziegumus, par to draud cietumsods vai izraidīšana. Esam Šengenas zonas valsts – mūsu valstī var iekļūt tikai pa robežpārejas punktiem. Mēs prasījām ES, vai imigrantu gadījumā ir jāpiemēro Šengenas noteikumi vai darbojas kādi īpaši apstākļi. Saņēmām atbildi, ka mums ir jāievēro noteikumi. Bet vēlāk Ungārija tika kritizēta tieši par to, ka strikti ievērojusi Šengenas zonas nosacījumus. Tā bija pilnīga liekulība no ES puses.
– ES kritizē Ungāriju, ka tā plāno veikt referendumu par imigrācijas jautājumiem. Kas jums atbildams kritiķiem?
– Tas ir pilnībā nedemokrātiski, ja Eiropas līderi vēlas izlemt nākotni bez pašu eiropiešu līdzdalības. Tautas nobalsošana ir pats demokrātiskākais veids, lai par to izlemtu. Referendums paredzēts rudenī un tā jautājums ir: “Vai ārēja institūcija kā ES drīkst piespiest Ungāriju vai citas dalībvalstis ieviest obligāto kvotu imigrantu jautājumā?” Neesmu manījis, ka Nīderlande būtu asi kritizēta par to, ka tajā notika referendums par to, vai ES būtu jāslēdz brīvās tirdzniecības līgums ar Ukrainu. Ja var rīkot referendumu par to, vai ES drīkst slēgt līgumu ar trešo valsti, tad kāds ir pamats kritizēt Ungāriju, ja tā rīkos referendumu par jautājumu, kas tieši skar mūsu un visas Eiropas nākotni?
– Kā jūs vērtējat Vācijas kancleres Angelas Merkeles patvēruma meklētāju politiku, kura ir ļoti imigrantus atbalstoša?
– Vācijas pilsoņiem ir tiesības izteikties par Merkeles politiku.
– Bet, ja mēs skatāmies kopumā uz Vācijas īstenoto politiku šajā jautājumā, vai tā nav savā ziņā bezatbildīga un nerada kaitējumu ES?
– Paziņojumi, ka migranti ir gaidīti, nav palīdzējuši atrisināt “krīzi”, jo migranti un cilvēku kontrabandisti to uztver kā uzaicinājumu. Kvotu sistēma ir strupceļš, jo tā sūta signālu. Migranti to uztver tā: “Hei, dodamies ceļā uz Eiropu!” Ir jāizmanto spiediena elementi, norādot, ka robežas var tikt šķērsotas tikai likumīgi. Pirms gada ES ārlietu ministru tikšanās reizēs uzstāju, ka Vidusjūras ceļa plūsma samazinās un ka viņi, visticamāk, izmantos Rietumbalkānu ceļu. Šķita, ka tolaik ES institūcijām ir vienalga. Mūs vainoja, ka mums ir cita pieeja nekā ES vairākumam. Kad migranti tiešām izvēlējās Rietumbalkānu ceļu, mēs sargājām ES ārējo robežu, un mūs vainoja tajā, ka slēdzam iespēju nelegāli šķērsot robežu.
– Bieži starptautiskajos medijos bēgļu plūsma tiek aplūkota kā mūsdienu fenomens, bet mazāk tiek runāts par to, ka aiz tā stāv cilvēku kontrabandas rūpals…
– Jāuzsver, ka mēs nepiedzīvojam patvēruma meklētāju krīzi, bet migrācijas krīzi. Kamēr migranti sasniedza Vāciju, viņi devās cauri sešām drošām valstīm. Glābt dzīvību ir vispārcilvēcisks princips, bet tas neattiecas uz izvēli, kurā valstī dzīvot. Kad aplūkojam krīzes pamatcēloņus, mums jāņem vērā divas lietas. Mums Eiropas attīstības sadarbības politikā ir jāizvirza nosacījumi un pie tiem jāturas – mēs tērējam līdzekļus šajā politikā trešajām valstīm, no kurām daudzi cilvēki dodas uz Eiropu. Palīdzību saņemošajām valstīm ir jāattīstās tā, ka to pilsoņi neizvēlas dzīvot Eiropā, bet viņiem ir labi apstākļi dzimtenē. Mums ir jārada miers Tuvajos Austrumos, piemēram, Sīrijā, Irākā un Lībijā. Jāņem vērā, ka kara plosītās valstis ir cietušas no starptautiskas neapdomīgas politikas.
– Migranti bieži stāsta: “Esam sīrieši,” taču ne vienmēr ir skaidrs, no kurienes nākuši šie cilvēki.
– Visi cilvēki, kas nelegāli šķērsoja mūsu “zaļo robežu”, teica, ka ir sīrieši, bet viņiem nebija dokumentu, kas apliecinātu šo faktu. Kā jūs varat pārliecināties, ka viņi nemelo? ES attieksme bija liekulīga, jo tā ļāva iebraucējiem nokļūt Eiropā bez pārbaudēm, nezinot, no kurienes viņi nāk un kādi ir viņu nolūki. Kad Ungārija uzstāja, ka šie cilvēki ir jāpārbauda un jāievēro likumi, saņēmām kritiku no rietumvalstīm un nevalstiskajām organizācijām, kurā mēs tikām salīdzināti ar tumšākajām pagājušā gadsimta diktatūrām. Tā ir stulba un liekulīga politiskā pieeja.
– Bet kāda ir Ungārijas sabiedrības gatavība vajadzības gadījumā uzņemt migrantus?
– Vēsturiski mēs vienmēr esam devuši patvērumu cilvēkiem, kurus skāris karš un kuriem apdraudēta dzīvība. Kad 90. gadu sākumā izcēlās karš bijušajā Dienvidslāvijā, pie mums ieradās 100 tūkstoši kara bēgļu, un mums nebija jautājuma par to, vai šiem cilvēkiem būtu jāsniedz patvērums. Bet tie cilvēki, kas pērn šķērsoja Eiropu pa Rietumbalkānu ceļu – vai viņus var uzskatīt par bēgļiem? Mūsu atbildība nav sniegt cilvēkiem Eiropas dzīvesveidu, bet gan palīdzēt tiem, kas cieš no kara, piemēram, sīriešiem. Efektīvākais veids, kā viņiem palīdzēt, ir atbalstīt valstis, kuras ir ap Sīriju – Turciju, Libānu, Jordānu, kā arī Irākas Kurdistānas provinci. Kad konflikts Sīrijā būs beidzies, viņi varēs droši atgriezties dzimtenē un veidot tur dzīvi. Mūsu un ES atbildība nav piesaistīt imigrantus, bet gan darīt visu, lai viņi, iestājoties mieram, atgriežas dzimtenē.
