“Viņi burtiski kāvās un lamājās par iespēju tikt pie tā galda.” Fotogrāfa Sokolova piedzīvojumi Turcijā 0
Vai esat bijuši Turcijā? Pazīstamais fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs savā “Facebook” profilā publicējis divus ierasktus ar to, kā viņam gāja šajā nostāstiem bagātajā valstī. Bez piedzīvojumiem, protams, neiztikt! Bet, kā norādīja pats fotogrāfs – pirms ceļojuma viņš gatavojās visiem scenārijiem.
Turpinājumā lasiet Aleksandra pārdomas par Turcijas ceļojumu!
“Jums arī ir tāds pats iespaids par Turciju? Es biju veselu nedēļu un tas, ko piedzivoju mani ļoti pārsteidza. Bet bija jautri.
1) Galvenais, ko jāņem vērā ir tas – ka visi, pilnīgi visi, gribēs uz jums uzvārīties. Tā būs uz katra soļa. Cenas uz vieniem un tiem pašiem suvenīriem var atšķirties 5 reizes, atkarīgi no vietas kur pirkt. Es skaidrā naudā paņēmu 60€. Tā ir ļoti laba stratēģija, kura pasargās no spontāniem pirkumiem. Pa 20 nopirku mammai suvenīru, kuru viņa gribēja un vēl pa 40, draudzenei masāžu viesnīcas spā.
2) Tūristu aģenti un gidi mēģinās iesmērēt visādas ekskursijas. Tas, ko viņi stāstīs visdrīzāk krasi atšķirsies no realitātes un ne uz to labāko pusi. Nu piemēram viena latviete-aģente baigi man braukāja pa ausīm, ka var organizēt bezmaksas taksi no viesnīcas uz “milzīgu lielveikalu, kur ir pilnīgi viss. Pie tam, ļoti tuvu – tikai 15 minūtes braukt.” Nu, es padomāju, ja bezmaksas, tad varam aizbraukt. Pirkt es vienalga neko negribēju, bet apskatīt varu. Pēc 45 minūtēm brauciena, taxis atveda mūs uz kaut kādu ļooooti aizdomīgu mazu veikaliņu pilsētas malā. Uz ielas jau gaidīja ļoti smaidīgie 3 turki… Tas jau bija ļoti neomulīgi. Sāka radīt kaut kādas lupatas, “šubas” un citu figņu. Pieklājības pēc nopirkām magnetiņus uz padsmit eiro un es teicu, ka paldies, tagad mēs gribam atpakaļ uz viesnīcu. Turku smaidi uzreiz pazuda. Kad viņi saprata ka mēs negribam neko dārgu pirkt viņi palika ļoti noslēgti un teica, ka taxi būs pēc stundas un mēs varam pagaidīt veikalā.
Šādu pavirzienu es galīgi negaidīju un jau paceltā balsī teicu, ka gribu taxi tūlīt pat nekavējoties. Brīnumaini, bet tas nostrādāja un pēc 5 minūtēm mēs tiešām sēdējām mašīnā un braucam uz viesnīcu.
3) Viesnīcā bija All Inclusive. Tas ir ļoti bīstami visiem, kuri cenšas rūpēties par savu veselību. Es pat izdomāju perfektu stratēģiju – brokastis bija no 7 līdz 11. Es varēju brokastot divreiz. 7.30 un 10.30. Vakariņas arī bija dubultā – ap 19 un pirms 21. Sanāca ēst 6x dienā. Tikai pēc 4 dienām izdevās prātam pārņemt kontroli pār vēderu. Bet, kā jau normālā “zviedru galdā” tur nebija nekā izsmalcināta. Turki arī nav muļķi – kaut ēdienā bija ļoti daudz un dažādas, viss bija no lētiem un parastiem ingredientiem.
4) Es zināju, ka viesnīcā būs daudz krievu. Tas nebija pārsteigums. Aptuveni 50% krievi, 20% vācieši un 30% visi pārējie. Bet mani pārsteidza, ka tie krievi visu laiku bija ar kaut ko neapmierināti. Ja ir skandāls pie recepcijas, tad vienmēr var dzirdēt krievu valodu. Tie cilvēki ļoti atšķiras no krievvalodīgiem, kuri ir te pat Latvijā. Mani, kā cilvēku, kam dzimtā valoda ir krievu, tas ļoti pārsteidza.
5) Vēl krievu tūristiem bija kaut kāds debils ieradums “aizņemt vietas”. No pludmales uz viesnīcu visu laiku braukāja speciālais autobus. Ja ienākt iekšā 10 minūtes pirms braukšanas, tad tur sēdes dažas tantiņas, bet uz pilnīgi visiem sēdekļiem būs dvielis, vai soma, vai cepure… Un tās tantiņas tipa “sargā aizņemtas vietas”. Es jau lasīju par tādu parādību un zināju kā rīkoties – vajag bezkaunīgi pārlikt mantas uz citiem sēdekļiem un sēsties. Kad tantiņa man saka, kaut ko runāt pretī, es skaļākā balsī teicu “aizņemt nedrīkst!”. Jābūt bezkaunīgam un skaļam, gatavam uz skandālu. Jo pieklājību, tie turisti uztver kā vājību.
6) Parastais autobus-transfers no lidostas uz viesnīcu brauca 4.0h. Bet ja paņemt privātu transferu tad tikai 2h. Mēs bijām ar 2 bērniem un padomājam, ka 80€ uz četriem cilvēkiem nav nekas kosmisks. Mani patīkami pārsteidza tā transfera komforta līmenis – tas ir kā busiņš, bet iekšā ka limuzīns. Milzīgie krēsli, galdiņi, dzērieni… Ilustrācija ir tieši no šāda busiņa, kad braucām atpakaļ.
Pirms braukt es izlasīju visas negatīvās atsauksmes gan par viesnīcu, gan par Turciju. Nopirku labāko apdrošināšanu, Rīgā izgāju pašaizsardzības kursu. Uzzināju kādas indīgās čūskas un zirnekļi dzīvo viesnīcas rajonā. Pāris reizes aizgāju pie psihoterapeita un varu teikt, ka pilnībā sagatavojos. Kā īstas paranoiķis. Nepiepildījās nekas, no tā, ko gaidīju, tāpēc varu teikt, ka ceļojums pilnībā izdevās un esmu ļoti apmierināts!
PS. Sorry, draudzenei ir greizsirdīgs vīrs un es galīgi negribu izjaukt ģimeni,” ar joku savu ierakstu pabeidza fotogrāfs.”
Sestdienas vakarā Sokolovs padalījās ar vēl vienu atgadījumu no Turcijas piedzīvojuma.
“Vēl viens prikols no Turcijas. Nezināju rakstīt, nerakstīt. Jo es šājā situācijā nebiju diez ko gudrs.
Kā jau teicu, mūsu viesnīcā, puse no tūristiem bija no Krievijas. Visdrīzāk ne no Maskavas, bet no mazpilsētām.
Katru dienu vakariņās bija kaut kāda tematikā. Vienreiz nacionālā turcijas virtuve, bet šoreiz bija suši vakars. Lielais galds, vismaz 6m garumā, bija pilns saklats ar paplātem. Cepuri nost, cik skaisti tas galds bija saklāts. Turki māk skaisti pasniegt. Visi rolli bija krasainie un vizuāli izskatījās nereāli skaisti un garšīgi!
Restorānā bija All Inclusive formāts. Kad kāds ēdiens tuvojas beigām, viesmīlis atnes jaunu bļodu/paplāti ar tādu pašu. Nekad es neredzēju, ka kaut kas beidzās pavisam. Tā ir ļoti liela viesnīcā un viņiem pilnīgi pietiek jaudas, lai vienlaicīgi barot simtus un varbūt tukstošus tūristu. Uz produktiem viņi netaupa.
Restorāna stiklotās durvis ir ciet. Līdz vakariņu sakumām vēl 10 minūtēs. Bet fojē jau stāv uzbudinatais pūlis. Skaļi smējās, runā un gaida excluzīvus suši. Par šo piedāvājumu bija paziņots iepriekš.
Mēs ar draudzeni un bērniem tieši gājām no baseina un plānojam vēl aiziet uz numuriņu pārģērbties. Bet pēkšņi kļuvām par lieciniekiem drausmīgam skatam:
Durvis atveras un daži simti cilvēku, ka zombiji, ar bļaušanu ieskrēja restorānā. Sākumā sprints uz vienu pusi pēc tukša šķīvja un pēc tam sprints līdz galdam ar suši. Nezinu ar ko var salīdzināt šo skatu, bet tiešām, ka no šausmu filmām. It kā tur galds nevis ar suši, bet ar zelta monētām. Viņi burtiski kavās un lamājas par iespēju tikt pie tā galda.
Turku personāls pats bija šokā un filmēja ar telefoniem šo visu. Tūristi, ka dusmīgs iršu spiets uzbruka galdam. Man bija ļoti labs garastāvoklis un es izdarīju kaut ko, ko nevajadzēja. Tas bija stulbi un riskanti.
Es ātri pienacu tuvāk tam galdam un cilvēku bāram un cik bija spēkā nokliedzu – “Это последние! На всех не хватит! (Tie ir pēdējie! Visiem nepietiks)…
Daži, kam izdevās tikt pavisam tuvu galdam, uzreiz pārstāja pildīt savus šķivjus un pa taiso no galda ņēma paplātes un, turot virs galvas, mēģināja izlīst no pūļa. Bet citi turpināja likt uz šķīviem no tām paplatem. Trokšņu līmenis bija maksimālais un sastāv galvenokārt no pazīstamiem krievu lamuvārdiem. Mēs ar bērniem ātri aizgājām prom.
Pēc 40 minūtēm atnācām atpakaļ un ažiotāža jau beidzies. 3 turki mazgāja grīdu apkārt suši galdam un citi viesmīļi mainīja paplātes uz pilniem. Mēs arī pienacam. Sākam pētīt piedāvājumu. Ļoti skaisti izskatās viss. Bet… “Suši” bija ar gurķiem, ar avokado, ar burkāniem. No zivju produktiem bija tikai suši ar krabju nūjiņām… Izrādās, ka arī no sākuma, tur bija tikai veģetārie “suši”…
Vēlāk parunāju ar diviem čaļiem un viņi biji pilnīga sajūsmā! Ļoti patika vakariņas! Man arī patika. Vismaz jautri.”
