Viņi attaisnoja Staļina uzticību 2
Pirms 75 gadiem, 1940. gada vasaras beigas iezīmējās ar PSRS okupēto Baltijas valstu formālā sovjetizācijas jeb padomiskošanas procesa noslēgumu augustā Igaunija, Latvija un Lietuva bija oficiāli “uzņemtas” Padomju Savienībā, stājās spēkā Latvijas PSR konstitūcija, “Tautas saeimu” pārsauca par Augstāko padomi, varas monopols pilnībā pārgāja kompartijai, bet 6. septembrī arī sarkanbalsarkano karogu nomainīja pret sarkano.
Visu šo procesu katrā no sev uzticētajām Baltijas republikām uzraudzīja Staļina emisāri – attiecīgi Ždanovs, Višinskis un Dekanozovs. Kas viņi bija?
Kad 1940. gada 7. augustā Maskavā notika PSRS Augstākās padomes 7. sesija, kurā Igauniju, Latviju un Lietuvu “uzņēma” PSRS sastāvā, pēc Staļina domām, no formālā viedokļa visam vajadzēja būt pilnīgā kārtībā. Grūti pateikt, cik ļoti cilvēki Baltijā un pasaulē tobrīd visu šo “lūgšanas” un balsošanas farsu uztvēra nopietni, taču, neskaitot pašu Staļinu un, iespējams, arī ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu, bija vēl trīs personas, kas farsa praktiskās aizkulises noteikti zināja labāk nekā visi pārējie. Tie bija paša Staļina izraudzītie emisāri, kurus vēl 1940. gada jūnijā atsūtīja uz Igauniju, Latviju un Lietuvu, lai līdz augustam praksē īstenotu visu trīs Baltijas valstu okupācijas nomaskēšanu ar skaistām “darba tautas atbrīvošanas” dekorācijām. Šie trīs bija Andrejs Ždanovs, Andrejs Višinskis un Vladimirs Dekanozovs.
Ždanovs Igaunijai
Andrejs Ždanovs ir dzimis 1896. gada 14. februārī Mariupolē – tajā pašā Ukrainas pilsētā, kuru tagad ik pa brīdim sola “atbrīvot” “Doņeckas tautas republikas” pārstāvji. 1915. gadā viņš iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un pieslējās tās boļševiku jeb lielinieku novirzienam. Ždanova straujā izvirzīšanās partijas elitē tieši saistījās ar Staļina cīņu par varu divdesmito gadu otrajā pusē. Tolaik Staļins, lai nostiprinātu savas pozīcijas un mazinātu konkurentu ietekmi partijā, nozīmīgākajos amatos izvirzīja savus cilvēkus – tādus, kuri gatavi izpildīt jebkādus viņa norādījumus un kuriem par karjeru bija jāpateicas tieši Staļina protekcijai. Tādus mēdza saukt par “vidviženciem” (“izvirzītajiem”). Ždanovs bija tieši šāds “vidvižeņecs”. Jau 29 gadu vecumā viņš kļuva par komunistiskās partijas centrālās komitejas (CK) locekļa kandidātu, bet 34 gadu vecumā par pilntiesīgu partijas CK locekli. Taču lielākos panākumus un arī uzticību Staļinam Ždanovs demonstrēja 30. gados. Pēc Ļeņingradas apgabala kompartijas komitejas pirmā sekretāra Kirova noslepkavošanas tieši Ždanovu iecēla par šā apgabala partijas komitejas pirmo sekretāru, tas ir, par faktisko pilsētas un apgabala vadītāju. Jau 1934. – 1935. gadā visā PSRS sāka organizēt “nodevēju”, “spiegu” un “tautas ienaidnieku” meklēšanu. Kad sākās 1937. – 1938. gada “lielās tīrīšanas”, Ždanovs pastāvīgi pieprasīja pastiprināt cīņu pret “tautas ienaidniekiem” un arī pats aktīvi piedalījās “ienaidnieku” likvidēšanā. Staļins centību novērtēja. 30. gadu beigās Ždanovs kļūst par vienu no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem un ieņem virkni augstākā ranga amatu kompartijas un valsts institūcijās. 1939. gadā viņu ieceļ jau par kompartijas politbiroja locekli.
1940. gada 19. jūnijā, nosūtīts uz Igauniju, Ždanovs ķērās pie tās pievienošanas organizēšanas Padomju Savienībai. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās viņš izsniedza Igaunijas Valsts vecākajam Konstantīnam Petsam gatavu “tautas valdības” sastāva sarakstu, kurā Petsam kaut ko mainīt netika ļauts. Viņš drīkstēja sarakstu vien apstiprināt. Pēc tam tika organizētas demonstrācijas, vēlēšanas un visbeidzot “padomju varas” nodibināšana. Būtībā no tā brīža 1940. gadā līdz pat nāvei Ždanova karjera turpinājās augstākajā līmenī – kara laikā viņš ieņēma dažādus politiskā vadītāja amatus armijā, bet 1944. gadā Ždanova pārziņā nonāca PSRS literatūras un mākslas ideoloģiskā vadība (šis laiks PSRS kultūras vēsturē pat ieguvis neoficiālu apzīmējumu “ždanovščina”).
Andreja Ždanova nāve 1947. gada 31. augustā, pēc oficiālās versijas, bija ilgstošas sirds slimības rezultāts. Taču pēc “labākajām” Staļina laiku tradīcijām, drīz vien parādījās versija, ka Ždanovs ticis nepareizi ārstēts un pie tā bijuši vainīgi “ārsti – kaitnieki”. Šo versiju 1952. gada beigās un 1953. gada sākumā izmantoja tā saucamās ārstu lietas organizēšanā. Lai arī pēc Staļina nāves paraugprāvas organizēšanu izbeidza, minējumi par Ždanova nomiršanu nedabīgā ceļā turpina cirkulēt.
Višinskis Latvijai
Arī Latvijas “pievienotājs” Andrejs Višinskis ir dzimis Ukrainā, Odesā. Viņš nāca pasaulē 1883. gada 28. novembrī. No komunistu viedokļa Višinskim bija izteikti “nepareiza” izcelsme – no poļu aristokrātu dzimtas. Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā Višinskis iestājās 1903. gadā, taču tobrīd pieslējās tās meņševiku novirzienam, kuru vēlāk komunisti pasludināja par “darba tautai” naidīgu. Vēl vairāk, 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas Krievijā, Višinskis, būdams Maskavas Jakimankas rajona milicijas iecirkņa komisārs, pildot pagaidu valdības pavēli, pat izdeva rīkojumu par boļševiku līderu Ļeņina un Zinovjeva arestu. Tikai 1920. gadā, kad komunisti guva pārsvaru Krievijas Pilsoņu karā, Višinskis iestājās kompartijā. Kā uzskata daudzi pētnieki, šie “traipi” viņa biogrāfijā bija galvenie iemesli, kādēļ Višinskis vēlāk tik ļoti centās izkalpoties Staļina priekšā. Acīmredzot Staļins prata izmantot viņa “pagātnes kļūdas”, lai padarītu šo cilvēku par absolūti paklausīgu ieroci savās rokās.
20. gadu otrajā pusē Višinskis bija tiesas priekšsēdētājs tā laika skaļākajās politiskajās prāvās. Taču īstu ievērību viņš izpelnījās 30. gadu otrajā pusē, kad prokurora statusā uzturēja apsūdzības 1937., 1938. gada politiskajās prāvās. Višinskis apsūdzības runās atklāti lamāja apsūdzētos, saucot tos vārdos, kam nebija nekā kopīga ar jurisprudenci. Viņam pieder bēdīgi slavenā frāze, ka padomju valsts “nodevējus” vajag “nošaut kā nešķīstus suņus”. Staļins šādu uzcītību novērtēja, un 1939. gadā Višinskis kļuva jau par kompartijas CK locekli, kā arī PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Kopš 1940. gada viņš ir arī Ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks. Tieši šādā statusā Višinskis 1940. gada 18. jūnijā ieradās Latvijā un organizēja tās “iestāšanos” Padomju Savienībā. Atšķirībā no Ždanova, kurš Igaunijas “vizītes” brīdī jau bija sasniedzis savas varas virsotni, Višinska karjera turpināja augt arī pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara. 1949. gadā viņu iecēla par PSRS ārlietu ministru, bet 1952. gada rudenī Višinskis kļuva par komunistiskās partijas prezidija (tā pēc partijas XIX kongresa sāka dēvēt agrāko politbiroju) locekļa kandidātu. Višinska karjerai un, ļoti iespējams, arī dzīvei, punktu pielika Staļina nāve. Vēl Staļina nāves dienā – 1953. gada 5. martā – Višinski atcēla no ārlietu ministra amata un drīz iecēla par PSRS pastāvīgo pārstāvi ANO. Tātad prom no Kremļa un varas institūcijām, kurās pieņēma nozīmīgākos lēmumus. Višinskis PSRS pārstāvniecības telpās Ņujorkā nomira mīklainos apstākļos 1954. gada 22. novembrī. Pārstāvniecībā neielaida ne amerikāņu ārstus, ne policistus, bet Višinska līķi jau nākamajā dienā ar speciālu lidmašīnu izveda uz Padomju Savienību. Saprotams, tāda steiga raisīja baumas gan par Višinska noindēšanu, gan pašnāvību. Kura no versijām pareizāka, to mēs diez vai kādreiz uzzināsim.
Dekanozovs Lietuvai
Vladimirs Dekanozovs, īstajā uzvārdā Dekanozišvili, dzimis 1898. gadā Baku, Azerbaidžānā, gruzīnu ģimenē. Līdzīgi Višinskim, arī Dekanozovs kompartijā iestājās tikai pēc 1920. gada, taču jau no 1921. gada sāka strādāt Ārkārtas komisijā (čekā), kur iepazinās ar vēlāko čekas šefu Lavrentiju Beriju. Dekanozova sasniegumi 20. gados un 30. gadu sākumā bija pieticīgāki nekā Ždanovam un Višinskim. Tajā laikā viņš strādāja tikai dažādos čekas un kompartijas amatos Kaukāzā. Viss mainījās 1938. gadā, kad Beriju iecēla par PSRS iekšlietu tautas komisāru. Berija izsauca savu paziņu uz Maskavu un iecēla viņu par Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāju un Valsts drošības pārvaldes priekšnieka pirmo vietnieku. Šeit Dekanozova talanti izpaudās pilnībā – viņš aktīvi nodarbojās ar Berijas priekšteča Ježova kadru “tīrīšanu” iekšlietu struktūrās, kā arī bija viens no galvenajiem organizatoriem sarkanās armijas “iztīrīšanā” no nevēlamiem elementiem. Laikam viņa darbība bija tik iespaidīga, ka Dekanozovu pamanīja arī Staļins. 1939. gada maijā Dekanozovu iecēla par PSRS ārlietu tautas komisāra Molotova vietnieku. Viņš kļuva par kompartijas CK locekļa kandidātu. Šādā statusā Dekanozovu 1940. gada jūnijā nosūtīja misijā uz Lietuvu.
Pēc kara Dekanozova “zvaigzne” sāka bālēt. Viņš ieņēma mazietekmīgus amatus un 1952. gadā pat zaudēja statusu kompartijas CK. Pēc Staļina nāves, kad Berija īslaicīgi izvirzījās par vienu no potenciāli iespējamiem Staļina varas mantiniekiem, viņu iecēla par Gruzijas PSR iekšlietu ministru, taču dažas dienas pēc Berijas aresta arestēja arī Dekanozovu. Viņu apsūdzēja “dzimtenes nodevībā” un 1953. gadā pēc nāves sprieduma piespriešanas decembrī nošāva.
Īstenie staļinieši
Kas bija kopīgs šiem trim cilvēkiem? Kāpēc tieši viņus Staļins izvēlējās par Baltijas okupācijas scenārija aizkulišu īstenotājiem? Pirmkārt, viņi visi piederēja cilvēku kategorijai, kas izvirzījās partijas elitē, tieši pateicoties Staļinam (Dekanozovs gan vairāk bija “Berijas cilvēks”). Turklāt runa nav tikai par Staļina protekciju. Viņi paši bija palīdzējuši Staļinam likvidēt gan reālos, gan iedomātos iespējamos konkurentus, tādējādi ne tikai nostiprinot Staļina varu, bet arī paši ievirzoties varas elitē. Otrkārt, visi trīs bija ļoti aktīvi piedalījušies 30. gadu “lielajās tīrīšanās” un guvuši ievērību ar to, ka mērķa sasniegšanai neapstājas nekādu upuru priekšā. Treškārt, ievērības cienīga ir Ždanova, Višinska un Dekanozova izdzīvošanas spēja tādos apstākļos. Daudzi citi no 1937., 1938. gada represiju dalībniekiem tajās bija darbojušies ne mazāk aktīvi par viņiem un ieņēmuši pat vēl augstākus amatus, taču pēc tam paši kļuva par “tautas ienaidniekiem”, kamēr Ždanovs, Višinskis un Dekanozovs pa to laiku tieši otrādi – taisīja karjeru. Acīmredzot viss nosauktais īpašību kopums arī bija noteicošais, kamdēļ Staļins šo trijotni 1940. gadā izraudzījās par Baltijas sovjetizācijas īstenotājiem. Viņš redzēja, ka tie “attaisnos dāvāto uzticību”.
