– Jūs skalpeli joprojām neesat nolicis malā. Kas jums palīdz uzturēt labas garīgās un fiziskās spējas? 4
– Mani vecāki, kuri šīs spējas man ģenētiski iedevuši. Lai uzturētu labu formu, es nedaru neko īpašu – nenodarbojos ar fizkultūru, neskrienu, bet daudz strādāju. Ceļos sešos, eju gulēt ap diviem naktī… Nesmēķēju un nelietoju alkoholu.
– Pa kuru laiku jūs paspējat aizbraukt uz pasaules karstajiem punktiem, lai glābtu bērnus?
– Kopš 1992. gada vadu Starptautisko labdarības fondu, kas izveidots, lai ārstētu katastrofās un karos cietušos bērnus. Pediatru brigāde, ko vadu, ir strādājusi vairāk nekā 20 valstīs. Ja ierodas notikuma vietā, tad mirstība ir divreiz mazāka un līdz ar to arī invaliditāte. Esam strādājuši Ēģiptē, Alžīrijā, Turcijā pēc zemestrīces, trīs reizes bijām Afganistānā, Irānā, arī Indijā, Pakistānā, Indonēzijā, Haiti, Kalna Karabahā, Čečenijā…
– Arī Ukrainā?
– Neesmu bijis Ukrainā, jo nav tādas vajadzības. Labi pazīstu Ukrainas Veselības aizsardzības ministru, viņš vadīja arī Ukrainas Ārstu biedrību, pēdējā laikā ar viņu esmu sazinājies divas reizes. Vienojāmies, ka Starptautiskais labdarības fonds palīdzēs apgādāt bērnus Doņeckas apgabalā un Luganskā ar medikamentiem. Mums jādara viss, lai bērnus no turienes izvestu, lai viņi neciestu. Visu laiku turu roku uz pulsa – ja tur būs bērni, kuriem nepieciešama ķirurģiskā palīdzība, dosimies operēt. Jālido tur, kur ir darbs. Kad mēs aizlidojam, piemēram, uz Indiju vai Indonēziju, tur bija simtiem ievainoto, strādājām dienu un nakti. Tas, kas notiek Ukrainā, ir traģēdija, un, iespējams, mums būs jābrauc arī tur.
