Vingrotāja ikdiena Kristapa Epnera personālizstādē 0
Peldošajā mākslas centrā “Noass” līdz 24. jūlijam skatāma Kristapa Epnera personālizstāde “Vingrinājumi”. Izstādē mākslinieka interešu laukā ir cilvēka – topoša profesionāla vingrotāja – ķermeņa kustību studijas, kā arī savdabīgā vide un rīki, kas veido vingrotāja ikdienu.
Kristaps Epners strādā dažādos medijos – video, instalācijas, foto, ir arī bijušas gleznas. “Man patīk izmantot nosacītību, ļaujot skatītājam, kurš vēro darbu, interpretēt no sava skatupunkta. Izstādes darbos es apzināti izvairos no aprakstoša komentāra, atstājot brīvu telpu pašam darba vērotājam,” teic mākslinieks un no šīs domas neatkāpjas arī šajā izstādē. Viņš aicina skatīt izstādi klātienē. “Man liekas, ka mākslas darbam ir jārada impulss – tālākā reakcija ir darba vērotāja uztverē, kad viņš to iztulko. Bez šaubām, visas lietas, ko mēs skatāmies, mēs redzam katrs caur savu prizmu, savu pieredzi. Darbs ir noticis, darbs ir sanācis, kad tas dod šo impulsu un izraisa kaut kādu reakciju,” vēsta K. Epners.
Mākslinieks izstādē atklāj vingrošanas zālē valdošo īpašo gaisotni un attiecības starp treneriem un audzēkņiem, kurās jaušama ne tikai nerakstīta vienošanās un uzvedības kodekss, bet arī kolektīvā ģimenes apziņa, kas mijiedarbojas ar izteikti koncentrējušos indivīdu. Vingrinoties par atskaites punktu pieņemts tikai viens un pilnīgi pareizi izpildītas kustības kanons. Stundām, dienām, mēnešiem un pat gadiem tiek atkārtoti tie paši pamatkustību elementi, neatlaidīgi pūloties sasniegt ideālu. “Vingrinājumos laiks vietām palēninās, vietām sastingst, vingrotāja ķermenim kustībā, izpildot šķietami vienādas darbības. Vingrošanas zāle ir vingrotāju templis, bet piepūles, disciplīnas un bezgalīgo mēģinājumu absolūtais mērķis – maksimāli tīri izpildīta kustības figūra. Cikliskās darbības tiecas sasniegt iespējami taisnu līniju,” atklāj kultūras un mākslas projekta “Noass” direktore Kate Zilgalve.
Izstādes aizsākums meklējams pirms kādiem trim gadiem, kad K. Epners kopā ar norvēģu režisoru piedalījās kādas slovēņu grupas videoklipa filmēšanā, kur uzstājās vingrotāji no Rīgas vingrošanas skolas. “Toreiz es novērtēju viņus kā ļoti izturīgus, organizētus un ļoti piemērotus varoņus filmēšanai,” atklāj mākslinieks. Pēc kāda laika arī viņa meita sāka apmeklēt vingrošanas nodarbības, kad gribot negribot ar vingrotāju vidi mākslinieks saskārās vairāk.
Šajā izstādē nav apskatāma tikai filma, bet arī objekti un instalācijas, bet vienā zālē ir īpaši zīmējumi, par kuriem mākslinieks teic: “Man līdz pēdējam brīdim nebija to zīmējumu, un tad… Biju iecerējis parunāties ar vienu no skolas treneriem. Viņu ir ļoti daudz, kādi 30, un katram ir savs dzīvesstāsts. Es jau biju noskatījis, ka tur ir viens tāds vecāks un pieredzējušāks treneris. Viņš visu izstāstīja par sevi un kad nojauta, ko un kāpēc es daru, bija priecīgs par to, ka es pievēršos vingrotājiem. Viņš atklāja, ka jaunībā arī zīmējis. Viņa metodiskais materiāls sastopams visā skolā. Man bija skaidrs – viņa zīmējumi ir tas, kas man bija vajadzīgs, lai papildinātu telpu, kas bija atstāta pēdējā brīža izpausmei.”
K. Epners šai izstādei strādāja kopā ar diviem operatoriem – Valdi Celmiņu un Jāni Šenbergu, bet mūziku filmai sarakstīja Gatis Zaķis un Jānis Šipkevičs.
Mākslinieks ir gandarīts par iznākumu, bet par tapšanas procesu teic: “Vispār biju iedomājies, ka būs daudz grūtāk nonākt vingrotāju vidē, bet realitāte bija tāda, ka viņi īstenībā ir ļoti atsaucīgi un priecīgi, ja kāds viņiem pievērš uzmanību. Vēl jo vairāk, ja filmē. Man gan arī vienlaikus ir sajūta, ka visi no viņiem pat tagad līdz galam nesaprot, ko es tur esmu darījis.”
