Vīngliemeži galdā, suvenīros un masāžā. Ciemos audzētavā “Ošu mājas” Preiļu pusē 1
Vēlos audzēt vīngliemežus. Izlasīju informāciju, ka ne visas augsnes der šim nolūkam, bet vēlos par to zināt vairāk, konsultēties ar speciālistu. Varbūt Jēkabpils pusē atrodami kādi vīngliemežu audzētāji? Vai šādiem uzņēmējiem jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā? Meklēju arī vīngliemežu audzētāju biedrību. Savulaik tāda bija Bauskas pusē, taču uz norādītajām koordinātām neviens neatsaucās. Cerēju nokļūt kādā audzētāju seminārā, bet neko par tiem nedzird. ELGA OZOLA
Pirms dažiem gadiem Latviju pārņēma īsts vīngliemežu audzēšanas bums, tad gliemju ganāmpulkus veidoja pat graudaugu audzētāji. Vēl nesen Latvijā darbojās aptuveni desmit audzētavu, turpretī pašlaik saskaņā ar Pārtikas veterinārā dienesta datiem to skaits jau sasniedzis 233. Tomēr par ienesīgu biznesu tas nav kļuvis, jo problēma ir vīngliemežu realizācija ārzemēs…
Veiksmīgs tūrisma objekts
Pirms divpadsmit gadiem parka vīngliemežu audzēšanai nolēma pievērsties Preiļu pagasta audzētavas “Ošu mājas” saimnieki Valentīna un Ainis Noviki. Viņu mērķis gan bija vērsts nevis uz to intensīvu audzēšanu, bet gan lauku tūrisma attīstību. Sadarbojoties ar vietējo pašvaldību un tūrisma aģentūrām, ģimenei izdevies mīkstmiešu audzēšanu un to pārstrādi padarīt par diezgan atraktīvu tūrisma objektu. Viesi te tiek izglītoti, uzjautrināti un pabaroti. Runasvīrs ir Ainis, bet Valentīna rūpējas par 1,4 ha lielās saimniecības uzturēšanu. Sezonā audzētavu apmeklē aptuveni piectūkstoš tūristu, rīkotajās degustācijās saimnieki gadā ceļ aptuveni divas tonnas gliemežu.
– Lai konkurenti mūs neapsteigtu, arvien domājam par jaunu piedāvājumu. Gribam no vīngliemežiem izspiest maksimāli daudz, – jokojot saka Ainis Noviks. – Tikai pirms diviem gadiem sākām tirgot suvenīrus – svilpītes, krājkasītes, magnētiņus. Tos pēc mūsu pasūtījuma izgatavo vairāki vietējie amatnieki. Šajā īsajā laikposmā jau pārliecinājāmies, ka suvenīri mums nes otru peļņu. Jaunums, ko vēlamies ieviest savā saimniecībā, ir sejas masāža ar vīngliemežu gļotām. Dzīvnieks, nokļūstot uz cilvēka ādas, pamēģina to nogaršot. Kosmētiskais efekts – seja pēc šādas nostaigāšanas izskatās samtaina.
Pirms salātu vai šašlika gatavošanas Noviku ģimene vīngliemežus 5–6 dienas tur karantīnā jeb gliemežu tualetē. Šajā laikā tos nebaro, jo dzīvnieki jāattīra no tā, ko ēduši. Pēc tam tos neskaitāmas reizes mazgā, līdz vairs nav gļotu. Tad gliemjus ar visām čaulām met verdošā ūdenī un vāra desmit minūtes. Vārīšanas laikā izdalās ļoti nepatīkama smaka, tāpēc šo procesu nav ieteicams veikt telpās.
Audzēšanas tehnoloģija
Vīngliemežu audzēšanas sezona ilgst no maija līdz oktobra vidum. Kad gaisa temperatūra noslīd līdz +10 °C, tie kļūst pasīvi, ziemas periodā salien zemē, aizver čaulas ieeju ar vāciņu un guļ. Pavasarī pēc pirmajām siltajām lietusgāzēm gliemežiem sākas riesta laiks, mīkstmieši izrok ap 6 cm dziļu bedrīti, dēj tajā olas. Viena dzīvnieka dējumā ir līdz 60 olu. Protams, ir dabiskais atbirums, un ne jau no visām izaug mazi gliemji. Dzimumbriedumu parka vīngliemezis Latvijā sasniedz trīs vai četru gadu vecumā. Vairojas un olas dēj visu atlikušo mūžu, turklāt jauni gliemeži biežāk pārošanās laikā pilda tēviņa funkcijas, bet vecāki vairāk darbojas kā mātītes (jaunāks izdēj mazāk olu, vecāks – vairāk). Gliemju mūžs parasti ilgst deviņus gadus, bet var nodzīvot arī ilgāk.
“Ošu mājās” gliemežus pavasarī baro ar kukurūzas putraimiem, pirmajiem zaļumiem – nātrēm, pienenēm, vēlāk dod dārzeņus, pārgatavojušos augļus, pļautu zāli. Tiem garšo sulīga un mīksta barība: kabači, arbūzi, latvāņu lapas (mīkstmiešiem kodīgā latvāņu sula neskādē), kāpostu kaceni ar apakšējām lapām (saimnieks vienojies ar apkārtnes zemniekiem, ka pēc ražas vākšanas drīkst notīrīt tīrumu). Vīngliemežiem domāto vietējo rūpnieciski ražoto spēkbarību neizmanto, jo uzskata, ka tās sastāvā esošie rapša putraimi ēdienkartē nav nepieciešami (tie dod rūgtumu). Gliemji jābaro katru dienu noteiktā laikā un bagātīgi. Barību labāk dot vakarā, kad noriet saule, jo tie ir nakts dzīvnieki.
Gliemežu čaula sastāv galvenokārt no kalcija karbonāta, tādēļ, lai dzīvnieks varētu normāli augt, tam jāuzņem arī kalcijs. Biezā čaula pasargā no dabiskajiem ienaidniekiem, taču, trūkstot kaļķim, mājiņa ir plāna, vieglāk sakožama, sagraužama vai saknābājama. Tāpēc katru pavasari Ainis Noviks voljerā izber 25 kg kaļķa.
Ideālais gliemežu blīvums voljerā ir 1,5 kg uz kvadrātmetru (kilogramā ir aptuveni 40 īpatņu). Ja šis skaitlis vairākkārt pārsniegts, vīngliemeži skaitu sāk regulēt – ar gļotām izdala kaitīgas vielas, kas mazina gliemju izturību pret slimībām.
Plānojot audzētavu brīvā dabā, iepriekš vajag noskaidrot augsnes pH un izpētīt, vai izvēlētajā vietā ir daudz citu gliemežu sugu, jo tas var liecināt par piemērotiem dzīves apstākļiem arī parka vīngliemežiem. Ja augsne nav piemērota, būs vajadzīgi papildu izdevumi optimālu apstākļu nodrošināšanai ilgtermiņā. Olu dēšanai mīkstmiešiem nepieciešama sārmaina zeme, vislabākās ir Zemgales māla augsnes un Daugavas dolomīta krasti. Vēl vajadzīgs pietiekams mitruma daudzums un neliels noēnojums.
Vīngliemežus iecienījuši putni un kukaiņi. Piemēram, gliemežu skrejvabolei ir sašaurināts ķermeņa priekšgals, lai labāk varētu ielīst čaulā. Tā var apēst vīngliemežu mazuļus, un no tiem pāri paliek tikai tukša čaula. Pieaugušam parka vīngliemezim gandrīz nav dabisko ienaidnieku, tikai paretam uzbrūk strazdi un vārnas, kas iemācījušies pret akmeni sašķaidīt cieto čaulu.
Vīngliemežus Ainis Noviks tur divos voljeros, kur mājvietas garums ir 30 metru, platums – 8 metri. Nožogojums ir 1,5 metrus augsts. Vienu no aplokiem viņš apjozis ar oriģinālo ķīniešu ražojuma tīklu, kas domāts tieši gliemežu audzēšanai. Čaulainajiem mīkstmiešiem no tā grūti izlauzties, jo tīklā iestrādāti volāni. Šāds nožogojums maksā neadekvāti dārgi, tāpēc otra voljera izgatavošanai vīngliemežu audzētājs izmantojis daudz vienkāršāku un lētāku materiālu – aizsargsietu ēku renovēšanai, ko var iegādāties lielveikalos “Depo” un kas maksā 0,40 eiro metrā (3,3 m plats, rullī ir 50 m). Siets ir sagriezts uz pusēm, tā cilpās nostiepta trose 45 grādu leņķī visa voljera garumā. Tas ir gandrīz simtprocentīgi drošs, jo gliemeži, rāpojot pa slīpo virsmu, nokrīt zemē. Protams, gadās arī pa kādam pārbēdzējam, un šos brīvdomātājus nākas lasīt citās ganībās. Gausīgo sliņķu pārvietošanās ātrums ir apmēram 80 cm stundā.
Pret bēgļiem vēl var nodrošināties, nožogojumu aprīkojot ar elektriskā gana barjeru – der astoņu ampēru elektriskais gans. Tomēr ir problemātiski ar elektrību ganīt mazos gliemežus, jo tie nereti iesprūst starp vadiem.
Nepieciešamās atļaujas
Bauskā dibinātās Vīngliemežu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Sanita Rupkus stāsta, ka šī organizācija pastāv jau piecus gadus un tajā ir aptuveni 20 biedru. Galvenie mērķi ir apvienot vīngliemežu audzētājus, veicināt komercaudzētavu izveidi un pieredzes apmaiņu. Seminārus biedrība iecerējusi rīkot ziemā.
Audzētājiem, kuri plāno piedalīties pārtikas apritē un arī gliemežus eksportēt, nepieciešams reģistrēties Pārtikas un veterinārajā dienestā. Informācija par reģistrācijas kārtību, kā arī veidlapa “Pieteikums veterinārās uzraudzības objekta reģistrācijai” atrodama mājaslapā www.pvd.gov.lv, sadaļā “Uzņēmuma reģistrācija Pārtikas un veterinārajā dienestā”.
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas uzraudzības un izglītības departamenta direktore Ilona Vilne informē, ka kopš 2011. gada 1. janvāra nav nepieciešama atļauja dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijai izmantojamo savvaļas dzīvnieku turēšanai iežogotās platībās. Līdz ar to vīngliemežu audzēšanai atļaujas vairs neizsniedz. Ja audzētājs vīngliemežu sēklas materiālu pērk no kāda uzņēmuma un tam ir legālu izcelsmi apliecinoši dokumenti, Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja nav nepieciešama. Savukārt tiem, kuri audzēšanai vīngliemežus vēlas iegūt savvaļā, jāsaņem nemedījamo sugu indivīdu ieguves atļauja, ko izsniedz Dabas aizsardzības pārvalde. Par šo atļauju nav jāmaksā, taču pēc vīngliemežu ieguves Valsts ieņēmumu dienestā jāsamaksā dabas resursu nodoklis par ievāktajiem vīngliemežu kilogramiem. Lai legāli veidotu vīngliemežu audzētavu, nepieciešams sazināties arī ar Valsts vides dienestu, jo no šīs iestādes jāsaņem tehniskie noteikumi.
Audzētāji parka vīngliemežu audzētavas izveidei varēja saņemt finansējumu Lauku attīstības programmas pasākumā “Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai”. 2007.–2013. gada plānošanas perioda finansējums ir beidzies, savukārt 2014.–2020. gada plānošanas perioda pasākumu ieviešanu uzsāks pēc Lauku attīstības programmas apstiprināšanas Eiropas Komisijā un atbilstīgu Ministru kabineta noteikumu izstrādes. Atbalstu vīngliemežu audzētavas izveidošanai īstenos LEADER pieejas pasākumos.
Papildnozare savai saimniecībai
Savvaļas vīngliemežu lasīšanas sezona Latvijā parasti sākas maijā un apsīkst, kad mežos sāk gatavoties ogas (ar ogošanu var labāk nopelnīt). Gliemjiem iepirkuma cena ir 0,40–0,80 eiro par kilogramu. Pārdot var mīkstmiešus, kuru diametrs ir apmēram 3 cm. Dabā savāktos dzīvniekus Latvijā patērē diezgan maz. Vietējie pārstrādes uzņēmumi lielākoties tos eksportē uz valstīm, kur tā ir ierasta maltīte. Jāatzīst gan, ka pašlaik mīkstmiešus savvaļā lasa neierobežoti un nekontrolēti. Katru sezonu dabā vāktos vīngliemežus no Latvijas uz Lietuvu izved masveidā un nelegāli, nemaksājot dabas resursu nodokli… Uzpircēju pieprasīto daudzumu vieglāk ir salasīt parkos un upmalās, nevis speciāli audzēt, ieguldot naudu.
Uzsākot nodarboties ar vīngliemežu audzēšanu, jāņem vērā, ka darbs ir sezonāls, turklāt jāpaiet vēl vismaz trim gadiem, lai voljera platība būtu pilnībā apdzīvota un varētu domāt par peļņu. Lielākā daļa audzētāju parasti sāk ar 100 kg gliemju (izcelsmes materiālu, piemēram, saimniecībā “Ošu mājas” var iegādāties vidēji par 1,50 eiro kilogramā). Ierīkošanas izmaksas, summējot sēklas materiālu, voljeru izveidošanu, veido aptuveni pāris tūkstošu eiro.
Latvijā vīngliemežus pārtikā patērē maz, tos nelielos apjomos var vienīgi piedāvāt kā eksotisku produktu restorāniem un viesu namiem. Ir riskanti gliemju audzēšanu izvēlēties par vienīgo nozari saimniecībā. Ar to var tikai piepelnīties, it īpaši, ja lauksaimniekam pieder 1–2 ha neapstrādātas zemes. No tik lielas platības var iegūt aptuveni pustonnu mīkstmiešu. Nevajag pakļauties ažiotāžai un plānot, ka Latvijā varēs audzēt parka vīngliemežus industriālos apjomos un pārdot tos pircējiem Francijā, Itālijā, Grieķijā. Tas tāpēc, ka Latvijā, tāpat kā Lietuvā, vīngliemežiem ir par aukstu, audzētavās tie nereti aiziet bojā.
