– Kas jūs pašus atveda uz baletu? 0
B. Kokina: – Mani vecākie vienkārši redzēja sava bērna alkas dejot. Es dejoju visur, pat pa ielu dejot. Radinieku saietos iestudēju izrādes, taisīju arī biļetītes un iekrāju pat naudiņu. Vecāki saprata, ka mani jāsūta uz Rīgu. Un tā es, meitene no Latgales, viena pati nonācu galvaspilsētā, mamma un tētis palika Daugavpilī, bet es neko no sākotnējām grūtībām nenožēloju.
R. Martinovs: – Nepiederu tiem, kas no bērnības gribējuši dejot. Mamma teica, un es darīju. Teica – jāiet uz deju skolu, un es neuzdevu nekādus jautājumus. Tajā vecumā man arī nebija ne mazākās izpratnes par to, kas vēlētos būt. Dejoju, trenējos un ar laiku sapratu, ka par laimi esmu nonācis vietā, kas mani saista un pievelk.
B. Kokina: – Varbūt mamma tevī pamanīja to baletam vajadzīgo šarmu, ko pats nemaz neapjauti. Man arī ir divi bērni, divas pilnīgi atšķirīgas piecas un septiņus gadus jaunas meitas, un es jau redzu, kas vienai un otrai atvasei iekšā. Īstenībā viņas ļoti lūdz, lai vedu uz baleta skolu, jo bijušas klāt mēģinājumos, redzējušas vai visas manas izrādes, mājās atnākušas, visu atdarina un sanāk tīri labi. Bet, vai gribu, lai viņas profesionāli atkārtotu manu dzīvi… Galu galā izlems pašas.
R. Martinovs:– Turklāt tagad baletskolā vairs nav tik traki kā mūsu laikā. Tad arī sita, iekaustīja.
B. Kokina: – Nu zilus jau mūs nepadarīja (iesmejas).
R. Martinovs: – Bija tāds respektabls pedagogs Valentīns Bļinovs. Vai viņa sviests krēsls nekad nelidoja tavā virzienā? Manā lidoja. Tā, protams, bija arī motivācija saņemties, bet tagad kas tāds būtu milzīgs šoks.
B. Kokina: – Tu iepriekš minēji visu premjeru sapņu lomu vīrišķīgo, heroisko, brīvību alkstošo Spartaku. Lūk, pēc kādas izrādes puikas skrietu uz baleta skolu!
R. Martinovs: – Ideāls jau grūti sasniedzams, tomēr mums ir fantastisks repertuārs. Citās trupās, it īpaši Krievijā, vajadzētu ļoti ilgi gaidīt, kamēr vienreiz trīs mēnešos nodejosi vienu vadošo lomu, jo mākslinieku tur ir ļoti daudz. Otra lieliskā iespēja mums ir izdevība strādāt ar pasaules slaveniem horeogrāfiem kā Boriss Eihmanu, Kšistofu Pastoru un citiem, kurus Aivars Leimanis spējis ieinteresēt sadarbībā. Tāpēc jau publika mīl baletu, un uz tā arī turas šis Baltais nams.
