– Esat uzstājušies uz daudzām slavenām citu valstu skatuvēm. Kā Latvijas Nacionālais balets izskatās uz šī fona? 0
R. Martinovs: – Esam pasaules līmenī. Pirmkārt, tāpēc, ka mums ir viss iespējamais klasiskais repertuārs, izņemot vienīgi “Spartaku”, kas varētu būt mana sapņu loma. Bet, piemēram, Vācijā ir ļoti daudz dominē modernā deja, ļoti daudz neoklasikas, bet nav tādas klasiskas trupas, ar kādu mēs varam lepoties.
B. Kokina: – Daudzās trupās mēnesi dejo tikai, piemēram, “Apburto princesi”, nākamo mēnesi “Gulbju ezeru”, bet mēs vienā mēnesī varam nodejot septiņas pavisam dažādu žanru izrādes. Tas ir skaisti, bet adaptēšanās ir gana sarežģīta.
R. Martinovs: – Daudzās trupās izmanto viessolistus, uzaicinot uz noteiktu izrāžu bloku. Viņi atbrauc, nodejo un atkal aizbrauc.
– Interesanti, ka labākos operas solistus nolūko pasaules slavenākie operteātri, bet baleta premjeri lielākoties turas savos teātros.
R. Martinovs: – Mūsu radošais mūžs ir tik īss, ka katra izvēle ietekmēs tavu nākamo dzīvi. Arī mūs aicina citos teātros, bet tu nospried, ka kāda loma tev jānodejo vēl šeit un varbūt tevi vairs citreiz neuzaicina, taču arī mēs braucam pa pasauli un dejojam citos teātros. Bet ir vajadzīga bāze, kur tu dejo pastāvīgi. Mūsu profesijā tu mācies visu mūžu, nekad nevari būt sasniedzis pilnību un tādēļ, protams, veselīgi palūkoties, kas notiek citur. Bet šobrīd man prieks par mūsu jaunajiem, kuriem ir talants, un manā skatījumā mūsu baleta nākotne ir perspektīva un gaiša.
– Ja vienīgi nebūtu puišu trūkuma…
R. Martinovs: – Tas gan. Mēs esam Latvijas Nacionālais balets un mums gandrīz visi dejotāji nākuši no mūsu pašu skolas (Rīgas Horeogrāfijas vidusskola – V. K.) ar ko lepojamies. Bet diemžēl turpmākos pāris vai pat trīs gadus skolā izlaidumā nebūs neviena (!) puiša. Kaut kas ir jāmaina sabiedrības filosofijā, vecāku izpratnē par baletu. Jāpalīdz saprast, ka balets ir arī īsta vīriešu profesija un nevis tikai meitenēm piedienīga. Ir būtiski piesaistīt jaunos puikas, lai viņi nāk uz baleta skolu. Mums patlaban ir tikai pāris dejotāji no ārzemēm. Pārējie visi savējie. Ļoti gribētos šo skaisto tradīciju saglabāt.
– Jauni cilvēki tagad arī domā – vai un cik ar šo profesiju varēšu nopelnīt.
R. Martinovs: – Alga jau vienmēr būs par mazu, bet, ja tu iemīli skatuvi, tad tie cipariņi kontā nav tik ļoti nozīmīgi. Protams, ja tu dejo desmit gadus, sāc skatīties, ko darīsi tālāk – vai kļūsi par horeogrāfu, pedagogu… Bet, ja ir īsta motivācija būt uz skatuves, tas viss nešķiet tik ļoti no svara.
Mums ir fantastiska profesija. Jo, kaut nedaudz no svara arī veiksme, viss pārējais ir paša rokās. Cik stundas pavadīsi zālē, tik labi arī dejosi. Diemžēl ne visiem ir piemēroti augumi šai profesijai, jo tā ir ļoti grūta, un mūža lielākais ienaidnieks ir traumas, kas piezogas pilnīgi nemanāmi un bieži vien uzvarēt tās nevar.
