– Kas jums abiem tuvāks – klasiskais vai laikmetīgais balets? 0
B. Kokina: – Esmu cilvēks, kas dievina savu profesiju, dejoju kopš trīs gadu vecuma un man patīk jebkas, ko varu izdzīvot uz skatuves. Neslēpšu, ka mīkstajās čībiņās laikmetīgā deja prasa atšķirīgu tehniku, lielāku lunkanību un tu jūties uz skatuves daudz drošāk nekā puantēs.
R. Martinovs:– Klasiskajās izrādēs vienmēr ir kādi rāmji, līdz kuriem vari iet, taču tajās tehnika ir grūtāka nekā laikmetīgajā dejā, kurā vairāk vari izpausties emocionāli, tik ļoti nedomājot par tehnikas izpildījumu. Bet godīgi sakot, man īsti nepatīk šis dalījums žanros. Var jautāt – pie kura tādā gadījumā pieskaitīt “Annu Kareņinu”? Puantes vai mīkstās čības nebūt nav tā striktā robeža, kas nodala klasiku no laikmetīgā. Tikpat labi arī laikmetīgo deju var izpildīt puantēs.
B. Kokina: – To īsto, moderno tehniku, kas ir ļoti sarežģīta, mēs nemaz tā īsti nezinām…
R. Martinovs: – Kāpēc nezinām?
B. Kokina: – Ar grīdas tehniku, visiem pārvēlieniem…
R. Martinovs: – Vienalga, visa pamatā ir klasika. To apguvis mākslinieks var iemācīties jebkuru dejas žanru. Bet trīsdesmit gados pēkšņi uzvilkt puantes un nostāties piektajā pozīcijā ir vienkārši bīstami.
– Jūs esat arī diplomēts horeogrāfs, kas veidojis ne vienu vien iestudējumu. Ko vēlaties sasniegt šajā jomā?
R. Martinovs: – Iestudēt pilnmetrāžas baletu. Starp citu, nekautrēšos palielīties, ka 2018. gadā Latvijas valsts simtgades kontekstā “Arēnā Rīga” paredzēts lieluzvedums ar tautas dejām, laikmetīgajām dejām un klasiku, ko izpildīs mūsu baleta solisti. Un šai daļai horeogrāfs esmu es, komponists Andris Sējāns raksta mūziku.
R. Martinovs: – Mūzikai horeogrāfijā ir ļoti būtiska loma. Kādreiz esmu sevi pieķēris vēlmē paeksperimentēt – jau iestudētā darbā izmantot citu mūziku. Un ziniet, tās pašas kustības, bet – kaut kā vairs neizskatās. Mani saista spēcīga mūzika, jaudīga, uz kuras fona iespaidīgas kļūst visvienkāršākās kustības. Vari kaut vienkārši stāvēt. Viens no tuvākajiem komponistiem ir mūsdienu amerikāņu skaņradis,- izrādās, gadu par mani jaunākais – dipomdarbā izmantotais Zack Hensey, kurš rada fantastiski laikmetīgu mūziku, bet tajā pašā laikā fonā vijole, čells, mans mīļākais instruments kopš Dārziņskolas, kad piecu gadu vecumā mēģināju to spēlēt…
