Vīnes šniceles, Ungārijas vīni un Slovākijas kalni 0
Astoņas sava atvaļinājuma svelmainas, bet interesantas un atklājumiem bagātas dienas jūnija beigās un jūlija sākumā autopārbraucienā pa Polijas, Slovākijas, Austrijas un Ungārijas ceļiem un pilsētām pavadīja a/s “Lauku Avīze” reklāmas aģentūras direktors Aigars Stankēvičs ar dzīvesbiedri Eviju un meitu Sabīni.
Aigara ģimenes jau iepriekš rūpīgi saplānotajā ceļojumā tika apvienots nepieciešamais un patīkamais.Vienu semestri apmaiņas programmas ietvaros Vīnes universitātē politoloģijas zinības studēja Sabīne, mācības nesen bija beigušās un vajadzēja pārvest mājās meitas mantas. Un atceļā izpildīt doto solījumu – izpeldināt Sabīni un pieņemt ūdens vannas arī pašiem Balatona ezerā.
Ceļā no Rīgas Aigars devās ceturtdienā ar “Volvo V 70”, kas apgādāts ar pietiekami spēcīgu, nasku un neticami ekonomisku D5 dīzeļdzinēju. Pa dažādas kvalitātes autoceļiem, arī kalnu serpentīniem un ātrgaitas autobāņiem kopā tika nobraukti 3500 kilometru. Mašīnas kompjūters beigās Rīgā rādīja, ka vidējais degvielas patēriņš bijis tikai nepilni seši litri uz simts kilometriem.
Aigara ieteikums nr. 1 – ja pēc iespējas ātrāk gribi nokļūt no punkta A uz punktu B, tad noteikti jāizvēlas ātrgaitas ceļi, bet tie Eiropā lielākoties izmantojami par attiecīgu samaksu. Degvielas uzpildes stacijās var iegādāties vējstiklā ielīmējamas vinjetes.
Mazākais termiņš Slovākijas autobāņu lietošanai ir 10 dienas, par to jāmaksā apmēram Ls 12, Austrijā ir lētāk, apmēram Ls 9. Šādas vinjetes iegādāšanās ir obligāta, Aigars novērojis, ka vienīgie uz ātrgaitas ceļiem redzētie kārtības sargi uzmanīgi skatījušies, vai automobiļu logos ir šī uzlīme.
No Žilinas ātri sasniedzama Slovākijas galvaspilsēta Bratislava, pasūtītā viesnīca atradusies tuvu vecpilsētai, kurā ir daudzi apskates vērti un ievērojami kultūrvēsturiski objekti, par pārsteigumu, arī Staļina piemineklis visā augumā ar skatu uz Donavu, un tas nav bijis nekādā veidā ne putnu, ne cilvēku apķēzīts. Jau sestdienas rītā ieradušies Vīnē, kur gides pienākumus uzņēmusies Sabīne.
Ieteikums nr. 2. Jānoskaidro parkošanās noteikumi katrā konkrētā vietā. Automobilis jānovieto tikai speciāli apzīmētās stāvvietās, citādi sagaidāmi nepatīkami pārsteigumi. Vīnē par 11,7 eiro iegādājama braukšanas biļete visam sabiedriskajam transportam, metro ieskaitot, tā derīga 48 stundas. Pirmais apskates objekts noteikti bija Vīnes universitāte, kas nodibināta 1365. gadā un ir otrā vecākā vāciski runājošajā Eiropas daļā. Tajā mācās apmēram 65 000 studentu, vairāk nekā pirms simts gadiem to beidzis arī psihoanalītiķis un ārsts Zīgmunds Freids.
Vīnes lepnums ir gotiskā svētā Stefana katedrāle (celta no 1137. līdz 1147. gadam) ar saviem augstajiem zvanu un skatu torņiem. Tajā atrodas ērģeles ar 10 000 stabulēm! Noteikti jāredz parlamenta ēka, Šēnbrunnas pils, Belavilla, Hābsburgu ziemas rezidence, karaliskie zirgu staļļi ar manēžu, kurā notiek zirgu iejādes paraugdemonstrējumi.
Ja jau esi nonācis Austrijas metropolē, tad bez ierunām jānoprovē tradicionālais pamatēdiens Vīnes šnicele – no teļa gurna izgrieztas gaļas šķēles, plāni izklapētas, panētas rīvmaizē un no abām pusēm ceptas gaiši brūnas lielā eļļas daudzumā. Porcija maksā nepilnus septiņus latus. Vecākie vīnieši atceras, ka kādreiz šnicele bijusi pamatīga, tā pilnīgi nosegusi lielu šķīvi. Arī tagad tā esot, tikai šķīvji restorānos kļuvuši krietni mazāki… Kā piedeva ar šniceli saskan kartupeļu salāti, kopā tas ir lielisks garšu salikums. Vietējā alus cenas tādas pašas kā Rīgas krodziņos. Desertā der nogaršot ābolu strūdeli ar kanēli vai kādu slavenās Zahera tortes gabaliņu, pa virsu Vīnes kafijas tasīti un – laime pilnībā.
Ekskursija pa Vīnes skaistākajām vietām veicama arī ar velosipēdiem, kurus var izīrēt līdzīgi kā Rīgā. Aigars mudina noteikti uzbraukt Leopoldsbergā, kur no skatu laukuma paveras neaizmir-stama ainava uz vīnogu terasēm ieskauto Donavas abos krastos gulošo Vīni.
Ieteikums nr. 3 – Austrijā un Bavārijā viesnīca vai naktsmājas jāpasūta iepriekš, tur pret negaidītiem, it sevišķi vēlīniem tūristiem attieksme nav īpaši vēlīga. Izbraucot vēlā pēcpusdienā no Vīnes uz Budapeštu, ātri pienāca vakars un ceļotāji nolēma nakti pārlaist vēl Austrijas teritorijā Eizenštates apkārtnē, taču vairākās viesnīcās un viesu mājās viņus nevēlējās uzņemt vai pieprasīja nesamērīgu samaksu. Nācās doties tālāk, un jau pirmajā Ungārijas pilsētā Sopronā padomju stilā celtā daudzstāvu viesnīcā atradās brīvs numurs pat pusnaktī.
Nākamajā rītā mūsu tūristu ceļš veda uz meitai apsolīto peldi Balatona ezerā. Pēc ūdens procedūrām tveicīgajā saulē (+41 ēnā) Balatonkenēzes pludmalē patīkamu atsvaidzinājumu sniedzis arbūzs. Pa autobāni pievakarē sasnieguši Donavas pērli Budapeštu. Vēl bija laiks aplūkot Karaļa pili, Māķaša katedrāli un tad uguņu izgaismotos Donavas tiltus, kas austrumu Parīzei piešķir neaizmirstamu krāšņumu.
Otrā rītā pieturas punkts ir Godollo pils, kurā 1751. gadā viesojusies impērijas ķeizariene Marija Terēze. Pēc vairāk nekā simt gadiem Ungāriju apmeklē karaļpāris Francis Jozefs ar sievu Elizabeti, kura vēsturē vairāk pazīstama kā Sisī un pēc kronēšanas 1867. gadā saņem šo skaisto pili dāvinājumā no ungāru tautas.
Netālā Egeras ieleja slavena ar saviem vīniem, te vienmēr ir pastāvīgs, maigs klimats, kas ir īpaši labvēlīgs vīnogu audzēšanai. Apkārtnē ir vairāk nekā simt piecdesmit vīna darītavu un pagrabu, katrs tā īpašnieks, kā tik vien var, cenšas ievilināt ceļotājus pie sevis, piedāvā nobaudīt un iegādāties visdažādākām gaumēm un dvēseles noskaņojumiem piemērotas sarkanā, baltā un rozā vietējo vīnu šķirnes. Šoreiz Egerā Aigars nesteidzīgi pagraba vēsumā baudīja 2005. gada sarkano vīnogu ražas “Bikaver”. Sievietēm patikušas sauso un saldo balto vīnu šķirnes. Interesanti, ka Ungārijā pie vīna pasniedz nevis kā citur Eiropā iecienītos sierus, bet gan eļļā ceptas ķiplokainas taukmaizītes ar papriku, it kā nesavienojamās garšas izrādījušās gana saderīgas.
Turpmākais autotūristu mērķis bija Miškolcas–Topolcas termālie avoti. Ceļš uz turieni veda caur Nemzeti nacionālo parku, mežainiem kalnu apgabaliem, šauru serpentīnu zem auto riteņiem un lieliskām ainavām. Silto ūdeņu dziednīcā varēja izvēlēties visdažādāko temperatūru slēgtos un vaļējos baseinus ar kaskādēm, burbuļiem. Dienas ieejas biļete vienai personai uz četrām stundām maksāja nepilnus piecus latus.
Organisma visas poras bija atvērtas un, brīvi elpojot, ceļotāji cauri Zemajiem Tatriem atgriezās Slovākijā. Sirreālās kalnu ainavas mijās ar noplukušiem čigānu miestiņiem.
Nakšņot ceļinieki izvēlējās Popradas pievārtē autentiskā Teksasas rančo viesu mājā. Gar pašu Augsto Tatru pakāji ekskursanti ieradušies Polijā. Varšavas apkārtnē ir neierobežotas iepirkšanās iespējas neskaitāmajos dažādu preču lielveikalos (“outlet”). Cenas tajos ir ļoti draudzīgas un sievietēm šādas izpriecas nevar un nedrīkst liegt, citādi jāskatās kā bojātā televizorā – bilde ir, bet skaņas nav.
Jau vēlā naktī “Volvo” pārripoja Lietuvas–Latvijas robežai, un braucēji varēja lepoties par savas valsts drošības sargu modrību. Šī bija pirmā astoņu dienu garajā ceļojumā sastaptā amatpersona. Kā iz pasaku lādes vāji apgaismotajā Grenctāles robežpunktā no automašīnas izlēca mūsu robežsargs, izrādīja neviltotu interesi – no kurienes, uz kurieni, ar kādu mērķi braucat? Tā kā aizturēšanai svarīgu iemeslu neatradās, autopārbrauciens pēc 90 kilometriem laimīgi beidzās Rīgā.
