Viņas stāsts Dainas Dagnijas darbos. Kārlis Vērpe recenzē Dainas Dagnijas izstādi “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” 1
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 4. jūnija līdz 19. septembrim apskatāma Dainas Dagnijas izstāde “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”.
Senos laikos Baltijas teritorijā un citviet Austrumeiropā dzīvoja matriarhālas sabiedrības, kuras, mūsdienu standartiem mērot, bija teju ideālas. Sievietes ieņēma būtiskus amatus, piemēram, tempļos, kamēr vīrieši medīja, būvēja un tirgojās. Dievu panteonu lielākoties veidoja sieviešu dievības, un seno cilvēku pasaules aina bija iejūtīga, nevardarbīga un vienota ar dabu.
Lietuviešu arheoloģe Marija Gimbutiene pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados publicē savu ilggadējo pētījumu rezultātus un izraisa ažiotāžu. Viņas idejas Amerikā ierosina feministu “Dievietes kustību” (“The Goddess Movement”). Tādi apgalvojumi no zinātnes puses prasa rūpīgu izvērtējumu un turpmākus pētījumus, bet iedvesmoties nav liegts. Lietuvietes idejas ir svarīgas gleznotājai Dainai Dagnijai, kuras mākslai veltīta vērienīga izstāde LNMM “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”.
Ekspozīcija iekārtota visā muzeja labajā spārnā un apmeklētājam tiek piedāvāts plašs ieskats mākslinieces daiļradē. Gleznu kolekciju papildina saistoši tematiski stāsti par Dagnijas pieredzi. Tās ir epizodes no amerikāņu otrā viļņa feminisma laika, piemēram, par 60. gadu cīņu nostiprināt konstitūcijā dzimumu līdztiesību, jo īpaši uzsverot Martu Raitu Grifitu, pirmo ASV Kongresā ievēlēto sievieti.
Dagnija politiķi ir atainojusi portretā “Oratore” (1969). Uz citas planšetes tiek paskaidrots konteksts gleznai “Miss America 1922” (1969), kurā redzamas rindā sastājušās dāmas ar lentēm pār plecu; vien tērpi īpatnēji, kā 19. gadsimta peldkostīmi. Māksliniece attēlojusi pirmā konkursa dalībnieces, iesaistoties 1968. gada feministu protestos un konkursa iznīcinošā kritikā. Līdztiesības cīnītājas togad pulcējās Atlantiksitijā, kur notika ikgadējais konkurss, un dažādās akcijās pauda nosodījumu – piemēram, dažādus sievišķības aksesuārus (augstpapēdenes, dzīvesstila žurnālus, krūšturus utt.) dedzināja Brīvības atkritumu mucā (“Freedom Trash Can”) un kronēja dzīvu aitu.
Izstādē ir pieejama bagātīga informācija par Dagnijas dzīvi un būtiskākajām mākslas tēmām. Teju mitoloģiska sievišķības izpratne viņas gleznās ir savīta ar laikmetam aktuālo kriticismu un cīņu par dzimumlīdztiesību. Dagnija gleznieciskos tēlos meklē un formulē sievietes saknes aizvēsturē un dzimuma specifiku dažādos līmeņos – dziļi garīgā (sieviete māte, dzemdētāja, saudzētāja), kā arī sociālpsiholoģiskā un kultūras ietvarā.
Vēstures izpratnē iepretim “history” jāraksta “herstory” – sieviešu vēsturi un to, kā pagātni izprot sievietes. Dagnijas gleznieciskais stils asociējas ar popārta iestrādnēm, un gleznu labas daļas, jo īpaši portretu, izpildījums ļauj domāt par groteskas nozīmi viņas skatījumā. Sarkasms vai norādes uz laikmeta kropļojošajām ietekmēm nav saskatāmas reliģioza rakstura gleznās, piemēram, “Karmelītu mūķene” (1981), “Zemes valdniece” (2000) un citos cikla darbos, “Sieviete un govs Nr. 1” (1982), “Senču ezeri Nr. 9. Zemes māte, veļu māte” (1995) u. c.
Izstāde patiešām provocē, kā trāpīgi atzīmēts ekspozīcijas ievadtekstā, feministisku diskusiju. Dzimumlīdztiesība ir svarīga veselīgai sabiedrībai, bet līdzīgi savienotajiem traukiem, kuros ūdens nostājas vienā līmenī, veselīgā sabiedrībā tā ir dabiska. Dzimumlīdztiesība nav identa ar pienākumu pārdali vai vīrišķības un sievišķības pielīdzināšanu.
Ikreiz, kad tiek lauzti šķēpi par to, cik sievietēm grūti, vērts pārjautāt, vai nav dīvaini, ka viens no dzimumiem sabiedrībā ir dabas tik apdalīts. Sieviete jau piedzimstot jūtas nepilnīga. Cita lieta ir valsts, sabiedrības kopīgie mērķi un ideāli, piemēram, iespēja pienākumus dalīt līdzīgi, iespēja neatkarīgi no dzimuma izvēlēties sev profesiju. Bet tādus mērķus sabiedrība īsteno pamazām un bieži vien praktiskas, konstruktīvas sarunas ir daudz vērtīgākas par izprovocētām feministiskām diskusijām.
Dagnijas māksla vedina arī domāt par mākslinieka iedvesmas un atbildības samēru. Kritiska māksla neļauj palikt tikai pie iedvesmas, bet paredz viedokli un argumentus. Ja ne gleznās, tad mākslinieces publiski paustajos uzskatos. Izstāde nesniedz ieskatu Dagnijas pilsoniskajā pozīcijā, tādēļ viņas feminisms paliek miglā tīts. Mākslas uzdevums var nebūt piesaistīts tām atbildībām, kuras sabiedrībā veic teorētiķi, eksperti un viedokļu līderi. Tikai tad arī nav runa par kritisku mākslu, kurā tiek pausta teorētiski derīga pozīcija. Dagnijas māksla, manuprāt, kļūst interesanta tieši tad, kad par to nedomā kritiskuma atslēgā un ļaujas gleznu baudījumam.
