Viņas noteica modi un veidoja politiku. Dažas pazīstamākās kurtizānes 0
Kurtizāne – tā nav tikai vienkārši vieglas uzvedības meiča. Atšķirībā no prostitūtām kurtizānes parasti bija kāda turīga muižnieka, ietekmīga politiķa vai slavena dzejdara mīļākās, turklāt bieži vien spējot virpināt vienlaikus vairākus romānus. Nereti kurtizānes bija arī spiedzes. Lūk, dažas no savā ziņā ievērojamākajām Eiropas kurtizānēm vēsturē.
Diāna de Puatjē (1499–1566)
Visietekmīgākā viduslaiku kurtizāne, kura kļuva par Francijas karaļa Henrija II galveno mīļāko. Kad karalis ieguva troni, viņa praktiski pārvērtās neoficiālā karalienē, pilnībā aizēnojot likumīgo Henrija II sievu un karalieni Katrīnu Mediči. Kad karalis gāja bojā pēc gūtā savainojuma, pārgalvīgi piedaloties bruņinieku turnīrā, karaļgalms, kurā kurtizāni īpaši neieredzēja, pieprasīja viņas aiziešanu.
Tūlija d’Aragona (1510–1556)
Arī viņas māte bija kurtizāne. Tūliju dēvēja par brīnumbērnu, lai gan viņa absolūti neatbilda tā laika ārējā skaistuma standartiem – vāja, liela auguma, plānām lūpām, uzrautu degunu. Taču tas netraucēja iekarot vīriešu sirdis, jo viņas arsenālā bija citi savaldzināšanas instrumenti – smalkas manieres, piemīlīga balss un iedzimts intelekts, kas ļāva viņai iekarot vietu vēsturē ne tikai vienkārši kā manīgai savas miesas tirgonei, bet arī kā itin populārai atdzimšanas laikmeta rakstniecei. Tūlija visu savu dzīvi nepārtraukti pārvietojās pa visu Itāliju.
Veronika Franko (1546–1591)
Arī šī kurtizāne kā dzejdare un filozofe ietilpa sava laika nozīmīgākajās literārajās aprindās. Turklāt lielākai daļai viņas cienītāju daudzkārt svarīgāk bija vienkārši nokļūt Veronikas sabiedrībā, nekā pabūt kopā gultā. Lai arī viņa dzīvoja pārticībā un allaž ietekmīgu ļaužu paspārnē, tomēr tikai ar grūtībām spēja izvairīties no kristiešu nežēlīgās inkvizīcijas. Tiesa, pēc mīļākā un viņas galvenā labvēļa Domeniko Venjēra nāves Veronika strauji zaudēja popularitāti un atbalstu, nomira jau visu aizmirsta un lielā trūkumā.
Marķīze de Pompadūra (1721–1764)
Francijas augstākās aprindas 20 gadus bija viņas “gūstā”. Viņas īstais vārds bija Žanna Antuanete Puasona, un viņas tēvs bija finansists, kurš pamanījās izputināt savu ģimeni. Diezin vai Žannas liktenis būtu tāds, kāds bija, ja viņas dzīvē neienāktu patēvs, kurš vispirms nodrošināja viņai savam laikam teicamu izglītību, kas kopā ar brieduma gados atplaukušo ārējo pievilcību deva iespēju kļūt par labi atalgotu kurtizāni un pat paša Francijas karaļa oficiālo favorīti. Luijs XV viņai uzdāvināja Pompadūras muižu un marķīzes titulu, kā arī “izteica pateicību” viņas likumīgajam vīram, kurš tika pie siltas vietiņas līdz pat mūža beigām. Jaunizceptā marķīze pārsteidzoši ātri noorientējās visās valsts padarīšanās, prata ieskaut valdnieku ar viņam patiesi uzticamiem cilvēkiem, turklāt arī pēc tā, kad nepateicīgais karalis sameklēja sev jaunāku galveno piegulētāju, palika savā ietekmīgajā postenī un turpināja ievērojami iespaidot valsts iekšējo politiku.
Mata Hari (1876–1917)
Traģiska persona un vienlaikus arī visaugstāk atalgotā 20. gadsimta sākuma kurtizāne. Ja tajā laikā būtu bijušas tā dēvētās darba grāmatiņas, viņai tur būtu ieraksts “austrumu deju izpildītāja”. Laikabiedri viņu dēvēja par sava laika vispazīstamāko striptīza dejotāju. Savukārt vēsturnieki vairāk sliecas viņu dēvēt par vispazīstamāko spiedzi. Viņas īstais vārds ir Margareta Ģertrūde Zelle, dzimusi Holandē, apprecējusi armijas virsnieku, ar kuru kopā aizbrauca uz Indonēziju. Uzsūkusi sevī austrumu kultūru, topošā estrādes un aizkulišu zvaigzne izšķīrās un atgriezās dzimtajā zemē, kur acumirklī sāka iekarot Eiropu, izmantojot strauji uzplaukušo interesi par visu austrumniecisko. Nācās pavārtīties arī ietekmīgu un dāsnu vīriešu gultās. Taču viņu postā noveda spiedzes gaitas 1. Pasaules kara laikā. Kļuvusi par vācu un franču specdienestu dubultaģenti, Mata Hari drīz iekrita, viņu arestēja un ātri vien nošāva.
