Viņas mums ir vislabākās! 0
Paldies visiem, kuri vēstulēs pastāstījāt par savu feldšeri! Šogad vissirsnīgākie, emocionālākie un pārliecinošākie vārdi bija veltīti Lidijai Loginai, Inesei Cinei, Ludmilai Škobai, Sandrai Rozītei un Lilitai Lazdiņai. “Mūsu feldšerītei var pagurt rokas, turot dzīvības pavedienus, kuri viņai uzticēti, bet nekad nepagurst sirds,” rakstīts kādā no vēstulēm. Vai var pasacīt skaistāk un patiesāk? Vai var dzīvot un strādāt skaistāk?
Vairākus gadu desmitus feldšeres profesijā un bieži vien arī savā pagastā, savā feldšerpunktā. Palīdzot pacientiem slimībā, emocionālos un sadzīviskos kreņķos, balstot un esot līdzās dzīves grūtajos brīžos. Ar profesionālām zināšanām, praktiskām rūpēm un siltu sirdi. Ārstējot un atnesot gan zāles, gan maizes klaipiņu. Nerēķinot darba stundas. Nesūkstoties par neizbraucamiem ceļiem un skopu atalgojumu. Tā konkursam sūtītajās vēstulēs raksturota teju katras feldšerītes ikdiena un veikums.
Neviens paldies viņām nav par skaļu – vēl jo vairāk ieklausoties pašu feldšerīšu sacītajā: kamēr esam, mēs strādāsim, bet – kas nāks mūsu vietā? Vai teju izskolojušies ārstu palīgi uzņemsies veikt darbu, ko hronometrēt un izrēķināt slodzēs var tikai uz papīra?
Tāpēc sirsnīga pateicība viņām, savu pacientu glābējām un sargeņģeļiem, un katram, kurš atrod siltus vārdus – ne vien konkursa reizē, bet arī ikdienā.
33 gadi Vecatē
Tik ilgi – gandrīz visu savu darba mūžu – Burtnieku novada Vecates pagasta feldšerpunktā strādā Ludmila Škoba.
“Mēs uzticamies savai feldšerītei. Labestība, godīgums, gudrība, sirds siltums, atsaucība ir viņas būtība. Viņa vienmēr trāpa desmitniekā, nosakot īsto diagnozi. Tā izglāba arī manu vīru un dāvāja viņam vēl astoņus dzīves gadus. Kad vīrs saslima vēlreiz un bija kopjams insulta slimnieks – nekustīgs, nerunājošs –, Ļudiņa bija klāt ik dienas, kad vien varēja, palīdzēja, deva padomus.
Strādājot ātrajā palīdzībā, izbrien kupenu kupenas un dubļainos ceļus, nesot slimniekus līdz transportam. Sevi nežēlojot, padara nepadarāmo, iespēj neiespējamo. Visiem sniedz sirsnīgus, mierinošus vārdus, jo arī tie dziedina,” tā par Ludmilu Škobu vēstulē konkursam raksta Vilma Bērziņa.
“Es jau neesmu izņēmums, tā strādā visi lauku feldšeri, gadiem pazīst savus pacientus, zina, kas katram kaiš, kā dzīvo. Vienīgi viņu pa šiem gadiem kļuvis mazāk – daudzi jaunie aizbraukuši, dzīvo pilsētā vai ārzemēs. Te lielākoties palikuši bērni līdz vidusskolas vecumam, tie, kam nav darba, un pensionāri,” bilst Ludmila.
“Agrāk lauku feldšeris darīja visu, tagad daudz kas ir tikai ģimenes ārsta ziņā. Man pluss ir tas, ka strādāju arī neatliekamajā palīdzībā Mazsalacā. Nopelnīt papildus pusslodzes simt latiem feldšerpunktā ir svarīgi, taču lielākais ieguvums ir zināšanas, iespēja mācīties ko jaunu, gūt jaunu pieredzi, pilnveidot savu profesionalitāti. Neatliekamās medicīnas dienestā par to gādā vairāk. Tajās dienās, kad dežurēju, varu ieiet aptiekā un nopirkt saviem pacientiem vajadzīgos medikamentus. Satiksme no Vecates līdz Mazsalacai nav diez cik ērta, daudzi līdz pilsētai netiek, tāpēc pievedu zāles klāt. Atgriezusies pēc dežūras, dodos tieši uz feldšerpunktu. Mājās – tikai pēcpusdienā. Bet, ja nepieciešams, pulkstenī neskatos – ceļos un eju. Kādam steigšus jāpalīdz, cits jānomierina vai jāapkopj. Cilvēks kļuvis nevarīgs un pats ar sevi vairs nespēj tikt galā, uz slimnīcu braukt negrib, bet ne visi piederīgie prot un spēj viņu aprūpēt. Tad mēs, feldšeri, esam vienīgie palīdzētāji.”
Ludmilas prieks ir mazdēliņš – gudrs un talantīgs, labi mācās, spēlē florbolu. Savulaik solījis – kad izaugs, būs dakteris un palīdzēs arī vectēvam kopt zemi – kā nekā simt hektāri jāapsaimnieko. Bet nu kļuvis par aktieri – Valmieras Drāmas teātrī iestudētajā Raudupietē viņam uzticēta Matīsiņa loma. Vecākiem un vecvecākiem – iepriecinājums.
Palīdz visiem uzziedēt
Rugāju pagasta Skujetnieku feldšerpunkta feldšere Lidija Logina allaž ir klāt – ar prasmīgu rīcību un siltu vārdu.
“Ar savu vēstuli stāstu par vislabāko feldšerīti, viņa strādā pie mums jau 38 gadus. Zinoša, prasmīga, iejūtīga, pašaizliedzīga. Viņu var saukt palīgā jebkurā diennakts laikā.
Manā ģimenē ir meita, guloša invalīde no bērnības. Ārsta prakse atrodas 15 kilometru attālumā, tad nu mūsu vienīgā cerība ir Lidija. Vairākkārt glābusi dzīvību mūsu meitiņai,” raksta Aina Pulča no Skujetniekiem.
Lidija smaida vien – feldšeris jau ir pirmais, pie kā laukos nāk. “Ārsti ir gudri, bet es esmu tuvu, labi zinu katru ģimeni. Jau vairākās paaudzēs ārstēju. Laukos tas ir galvenais – cits citu pazīstam.”
Lidija Logina dzimusi Sibīrijā, ģimene bija izsūtīta. Kad meitenei bija seši gadi, visi atgriezās Latgalē. Lidija izmācījusies par feldšeri, jo gribējusi palīdzēt. Arī tādēļ, ka redzēja, cik sūri klājās cilvēkiem Sibīrijā.
“Reizēm kāds saka – man ir grūti. Redzu visus mūsu ciemā, tādēļ droši varu teikt – tam taču vēl grūtāk, bet nevaid.
Man patīk, ka izrunā visu, kas uz sirds, netērgā aiz muguras. Cenšos katram palīdzēt, pateikt labestīgu vārdu. Pieņemšana feldšerpunktā ir no deviņiem līdz vieniem, bet es jau esmu visu laiku. Dzīvoklis trešajā stāvā, darbs stāvu zemāk. Brīvdienā arī neatsaku, ja kāds sasirdzis. Vienīgi, ja pieskatu savu mazmeitiņu, lūdzu, lai nedusmo, ka nevaru doties mājas vizītē.”
Lidija izaudzinājusi dēlu un meitu. Viņas lielākais prieks ir trīs mazmeitiņas, patīk adīt un risināt krustvārdu mīklas. Kā jau laukos, feldšerei ir gan dārzs, gan gotiņa. “Iznāk tāda kā rīta rosme – aizskrienu līdz kūtiņai, izslaucu un uz darbu prom. Vakarā atkal eju pie gotiņas, tā ir kā terapija – pazūd viss smagums, kas pa dienu sakrājies.
Man ļoti patīk puķes, tās audzēju gan feldšerpunktā, gan mājās, gan pie lapenītes un malkas šķūnīša, lai visi var acis papriecēt.”
Vienmēr apgūstu ko jaunu
Arī Jaunpils pagastā ir eņģelis, kas palīdz katram, kuram klājas grūti. Feldšerīte Inese Cine.
“Pazīstu Inesi no 1971. gada, kad viņa sāka strādāt Jurģu feldšeru–vecmāšu punktā. Viņa laika gaitā ir sevi pilnveidojusi, mācoties daudzos kursos un iegūstot kvalifikācijas sertifikātus.
Ļoti žēl, ka dažādu apstākļu dēļ Inese nav ieguvusi ārsta kvalifikāciju – nu jau ir zinošāka par dažu labu dakteri,” raksta Vaira Rubīna. “Ja būtu iespēja visiem sadoties rokās un apliecināt, ko katram mums Inese pa šiem vairāk nekā 40 gadiem ir devusi, šķiet, ka mūsu pateicība un laba vēlējumi apjoztu pagasta teritoriju daudzas reizes!”
Izrādās, Inese vēlējusies kļūt par zobu tehniķi, kad devās mācīties Rīgas 1. medicīnas skolā (tagad – 1. medicīnas koledža). Par laimi, viņu šajā nodaļā neuzņēma, tāpēc iestājās feldšeros. “Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, uzreiz izvēlētos mācīties par feldšeri.
Savos 43 feldšeres darba gados esmu pieredzējusi visu – pieņēmusi dzemdības, reiz pat smagajā automašīnā, jo līdz slimnīcai netikām, arī pavadījusi kādu pacientu aizsaulē.”
Inese uzskata: ir jāmīl sava profesija un jābūt tajā ieinteresētai. Tāpēc vienmēr turpinājusi apgūt jaunas zināšanas, devusies uz kursiem un semināriem, daudz lasījusi.
Inese ir laimīga, ka viņai ir divi bērni un pieci mazbērni. Dēls uzdāvinājis auto, lai mammai vieglāk tikt pie pacientiem, taču tik un tā ir ceļi, kas jāmēro kājām.
Tā sagadījies, ka atzinība 36,6 °C vēstuļu konkursā ir pirmā, ko Inese saņēmusi savā garajā darba mūžā, jo parasti nākas tikai strādāt un strādāt. “Kad man piezvanīja un teica: būs jādodas uz Briseli, pirmā doma bija – nekur nebraukšu. Man bail lidot! Taču dēls pierunāja, jo – kad gan man vēl radīsies šāda iespēja?”
Sandriņa – vislabākā
Laiks daudz ko pārvēršot līdz nepazīšanai, tomēr mediķa un pacienta savstarpējo attiecību pamats joprojām nemainīgs: abpusēja labvēlība, ieinteresētība un uzticēšanās. Arī Amatas novada Līvu dienas aprūpes centra klientiem un tā vadītājai ārsta palīdzei Sandrai Rozītei.
“Sandriņa ir tik zinoša un profesionāla, ka uzskatām: mūsu feldšerīte ir līdzvērtīga ģimenes ārstam. Daudzus gadus mums līdzās sāpēs, uztraukumos, slimībās, ka esam to pieņēmuši kā pašsaprotamu. Savā egoismā atļaujamies viņu uzrunāt dārzā vai autobusā, klauvēt pie dzīvokļa durvīm. Nekad neesam saņēmuši nelaipnu vai noraidošu attieksmi,” vēstulē raksta Lidija Rutkovska.
Trīsdesmit gados, kas šeit nostrādāti, darbs tiešām tā ievilcis, ka pagasta ļaužu dzīvesstāsti un veselības problēmas kļuvušas par daļu no feldšeres ikdienas. Pat skarbi notikumi, pārtopot atmiņās, pamazām iegūst mīļuma sūbējumu. Piemēram, reiz kādā mājā onkam tik slikti, ka gals klāt. “Es turp, sašpricēju, piekodinu ievērot gultas režīmu. Atceļā zvans: Sandra, tiklīdz tu prom, tavs mirējs pa logu laukā un atkal zāģē malku,” atceras Sandra. Tādi ir lauku ļaudis – nesamāksloti, nereti arī neapdomīgi. Un tāds ir feldšeres darbs laukos – vienmēr jābūt gatavai visdažādākajām situācijām.
“Iepriecina, ka pagasta ļaudis aizvien vairāk apzinās kustīga dzīvesveida saistību ar veselību. Vingrošanas un līnijdeju nodarbības, nūjošana – tas pārliecinoši rauj uz augšu veselības rādītājus.”
Raižu grupai Sandra pieskaita onkoloģiskās saslimšanas – četri jaunatklāti plaušu vēža gadījumi pagastā viena gada laikā! – un arī alerģiskās kaites, īpaši bērniem. “Sliecos domāt, ka te vairāk vainojama sadzīves ķīmija. Saasinātās reakcijas bieži vien pāriet, tikai izvēloties maigākus mazgāšanas līdzekļus vai stingrāk ielāgojot, ka jaunie gurķīši, kas nav audzēti pašu dobē, noteikti jāmizo, arī visi veikalā iegādātie augļi un dārzeņi.
Ierasts, ka apmeklētāji mani dēvē vārdā. Kad bērni sauc par Sandriņu, mammas dažreiz viņus strostē, bet es priecājos. Tas ir labāk, nekā: atkal pie tās nejaukās feldšerienes jāiet,” atzīst Sandra.
Aicinājums – palīdzēt
“Kādreiz šķiet, vai mēs no savas feldšerītes Lilitas Lazdiņas neprasām par daudz. Bet viņa atbild – es taču esmu medicīnas darbiniece, un tas ir mans aicinājums – palīdzēt un atveseļot.”
Diemžēl sagadījās, ka uz vēstuļu konkursa noslēgumu, kad suminājām pacientu siltākos paldies vārdus saņēmušās feldšeres, Lilita Lazdiņa no Apes novada Trapenes nevarēja atbraukt. Plaušu karsonis ir gana nopietna slimība, pēc tādas atgūties nevar ne tik viegli un ne tik ātri.
“Lilita ir savs cilvēks trapeniešu ģimenēs vairākās paaudzēs, jau 40 gadus. Kad cilvēku pēkšņi pārsteidz nopietna slimība, uz brīdi pat grūti aptvert, ko un kā labāk darīt. Feldšerīte ar savu nosvērtību saliek visu pa plauktiņiem, palīdz saņemties un sāk ārstēt.
Lilita ir dzīvesgudrs cilvēks, lieliska, čakla saimniece, kopā ar vīru Juri izaudzinājuši divas jaukas meitas un ir mīļi vecvecāki pieciem mazbērniem,” raksta Māra Kalve.
Pēc Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres ielūguma pavisam drīz žurnāla 36,6 °C vēstuļu konkursā uzvarējušās feldšeres dosies uz Briseli – iepazīs eiroparlamentāriešu darba ritmu, apskatīs milzīgo parlamenta ēku, ciemosies profesores Vaideres birojā. Pastaigāsies pa Briseles vecpilsētu, izbaudīs tās noskaņas un mazliet atpūtīsies.
