Viņas atkal gaidīs puķes 0
Tādas nu viņas ir – kad tuvojas vārda vai dzimšanas diena, iepazīšanās vai kāzu jubileja, Valentīndiena vai – kā daudzi saka – tas stulbais astotais marts, viņām, dažāda vecuma sievietēm, gribas, lai tās atceras, ievēro un gan emocionāli, gan fiziski samīļo.
Jo viņas ir kaut kas daudz vairāk par puķēm vāzē, kam vienreiz ielej ūdeni un pēc laika kopā ar ūdeni izlej laukā. Viņas grib būt mīlētas. Neatkarīgi no tā, vai valkā minibruncīšus vai garās bikses, ir direktores vai apkopējas, precētas vai šķirtas, jaunas vai vecas. Viņas ir gatavas piedot nevērību ikdienā, jo saprot, ka mēs visi dzīvojam vienā valstī un vienā savandītā sabiedrībā, bet nespēj samierināties, ka tas, kuru viņas mīl, ir pilnīgi nespējīgs uz tādu varoņdarbu kā nopirkt puķi vai kā citādi izrādīt uzmanību. Hroniskā nevērība sāpina īpaši tāpēc, ka attiecību sākumā taču viss bija citādi. Ir vīrieši, kas lielās ar to, ka nekad sievietēm puķes nedāvina. Ir tādi, kas nicīgi izmet: “Nu, ja jau viņai vajag, nopirks ar’, vai tad man žēl.” Vēlāk, kad “varonīgi” ir palaisti vējā ne tikai skaisti brīži, bet arī paša cilvēka tuvums, daudzi saka: “Kāds es biju stulbenis!”
Cita pēc citas aiziet dienas, kurām vajadzēja kļūt par neatkārtojamām pieturām attiecību ceļā. Tomēr tas nav galvenais attiecību un laulību izjukšanas iemesls, tas tikai liecina par kādām daudz dziļākām plaisām. Neskaitāmi pāri dzīvo vienas mājas dažādos stāvos, kurus savieno vienīgi ļodzīgas kāpnes, līdz beidzot arī tās tiek nojauktas.
Ja nav kopēju vērtību (runa nav par mantiskām lietām), attiecību katastrofa ir neizbēgama. Aktrise Sandra Zvīgule ir atļāvusies pateikt skaļi to, ko pie sevis šodien domā daudzi: vīriešu un sieviešu attiecības Latvijā – tas ir nonsenss. Kāds tur brīnums, ka aizvien vairāk sieviešu lūkojas pāri Latvijas robežām. Nav tiesa, ka pasaule turas uz trim vaļiem, tā turas uz diviem – vīrieša un sievietes. Diemžēl brīžiem gan šķiet, ka vismaz Latvijā vairs tikai uz viena.
Sievietes ir lieliskas. Tomēr viņu vidū, tēlaini runājot, gadās arī dzeguzes, žņaudzējčūskas un ērces. Arī diemžēl aitas. Un tomēr – sievietes ir Dieva brīnums, otrais pēc puķēm. Abas iznēsā dzīvību, rotā pasauli un zied par prieku. Viņas ir kā ūdens – aptek māju, ģimeni, draugus, maizes darbu un vaļas priekus. Bet viņās ir arī kaut kas no izlijuša dzīvsudraba, to nevar ar pirkstiem satvert – uzmirdz un aizslīd.
Grozi, kā gribi, viņas ir tik daudz kas, bet daudz kas arī nav un nedrīkst būt. Labi, ka beidzot viņas nevēlas būt tikai jauki piekariņi vīrieša atslēgu komplektam, nošņurkušas mājkalpotājas un bērnu dzemdēšanas automāti.
Viņas vēlas būt pašas, jo tikai tā var pilnīgi apliecināt sevi kā sava dzimuma pārstāvi un cilvēku šā vārda visās nozīmēs. Tuvojas pavasaris, un, lai arī sievietēs pašās ir tik daudz no pavasara, viņas atkal gaidīs puķes.
