“Viņam nozaga visu, bija palicis vien apakšbiksēs, aizvedu uz savām mājām, parādīju skapi, sieva vēl naudu iedeva!” Madars Kupičs – nesavtīgs un cilvēcīgs policists, kuru apbrīno 56
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Madars Kupičs, Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa Kārtības policijas inspektors kapteinis, kļuvis par vienu no Latvijā pazīstamākajiem ierindas policistiem, pateicoties šogad medijos izskanējušajām ziņām par diviem gadījumiem, kad nesavtīgi palīdzējis diviem cietušajiem. Kādam vīrietim, kuram peldes laikā pludmalē nozaga drēbes, policists iedeva savu apģērbu, bet kādai apdraudētai sievietei apmaksāja nakšņošanu viesnīcā.
Šosvētdien, 5. decembrī, Latvijā atzīmē Policijas darbinieku dienu. Tāpēc pirms šiem aroda svētkiem devos uz Liepāju, lai satiktos ar 30 gadus veco likumsargu, par kuru kāda sieviete, kas bijusi aculieciniece palīdzībai, rakstīja: “Esmu šokēta, ka pastāv vēl šādi cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt otram, neko par to neprasot. Lai arī cik būtu maksājis viesnīcas numuriņš, šis policists patiešām ir pelnījis paldies.”
Strādāt uz policiju M. Kupičs aizgājis 2013. gadā. Pirms tam strādājis par oficiantu “Čili Pizza” picērijā. Vispirms pusgads mācības Valsts policijas koledžā Rīgā, pēc kā atgriezies Liepājā. Sapratis, ka darbs picērijā nav tas, ar ko vēlas saistīt dzīvi, kaut gan paticis un arī alga esot bijusi samērā laba.
Tomēr tas bijis tāds darbs jauniešiem bez izaugsmes. “Nespēju iedomāties, ka 35 gadu vecumā vēl staigāšu ar paplāti. Gribējās ko prestižāku, stabilāku, ar sociālām garantijām. Par policijas darbu zināju, jo māsa jau strādāja policijā, otras māsas vīrs arī. Viņi arī mani pabīdīja. Pēc koledžas darbu sāku kā leitnants. Liepājā bija inspektora vakance, kas mani jau gaidīja,” stāsta Madars.
Tātad tas nebija no sērijas: nebija kur likties, nu tad uz policiju…
M. Kupičs: Nedomāju, ka tādu gadījumu ir daudz. Mani draugi un paziņas uz policiju atnākuši ar domu, ka tieši te viņi grib būt. Man jau arī bija augstākā izglītība: Liepājas Jūrniecības koledžā apguvu loģistiku.
Tad jau vajadzēja iet uz Liepājas ostu, ja reiz tāda izglītība.
Tie pilsētā bija juku laiki. Nebūtībā aizgāja “Liepājas metalurgs”, līdz ar to arī ostai tad bija problēmas. Piedāvāja minimālo algu.
Tagad jau ostai citi apgriezieni. Uz Ventspili vai Rīgu pārcelties negribēju. Tā nu sludinājumos sameklēju darbu picērijā, kur pavadīju divus gadus. Izveidojās ģimene, piedzima meita.
Lai strādātu par kārtības inspektoru, vajag augstāko izglītību?
Jā, bez augstākās izglītības var strādāt par kārtībnieku. Piemēros runājot, kārtībnieks ir tas, kas izšķir un aiztur kaušļus vai noķer zagļus. Inspektors izskata, kas, kam, kāpēc, cik daudz, kas vainīgs un tā tālāk. Es kā inspektors pieņemu iesniegumus no iedzīvotājiem uz vietas policijā un arī kopā ar kārtībnieku vienā ekipāžā dodos uz notikuma vietu.
Lai Valsts policijā pakāptos karjerā un kļūtu par vecāko inspektoru, vajag nākamo augstākās izglītības līmeni. To mums apmaksā Rīgas Stradiņa universitātē, kam sadarbība ar Valsts policiju. Bet es negribu doties mācīties prom no Liepājas, par savu naudu brīvdienās braukāt turpu šurpu. Turklāt te man ir darbs un ģimene, aug trīs meitas. Cita lieta, ja varētu studēt Liepājā.
Varbūt studijas Liepājas Universitātē? Filoloģija, tūrisms, viedās tehnoloģijas, mediju māksla…
Gribu studēt to, kas noderētu darbā, specifiskākas lietas, tieši saistītas ar policijas darbu. Mācīšanās, lai tikai būtu papīrs, nav domāta man. Bet ir jau labi, ka mums ir policisti ar pedagogu, psihologu, sabiedrisko attiecību izglītību, kas noder darbā.
Katra papildu izglītība ceļ kopējo policijas kultūras līmeni, uzlabo tēlu. Kāds jums tas likās pirms astoņiem gadiem un šķiet tagad? Ir progress?
Progress ir. Bet daudz kas atkarīgs no paša cilvēka individuālajām īpašībām. Man nācies sastrādāties ar visdažādākajiem. Piemēram, sieviete izsauc policiju, ka vīrs mājās trako un dara pāri. Aizbraucam un redzam, ka sieva nomierinājusies, vīrs mierīgi ēd vakariņas. Kolēģis bravūrīgi jau grib aizturēt vīrieti, paceļ balsi, bet es: paga, vispirms aprunāsimies.
Citreiz atkal nokļūstam pie agresīvas iedzērušu kaušļu kompānijas, kur vairāki vīri augumā pie diviem metriem. Mana mazā, jaunā pāriniece kā viesulis brāžas un sāk visus likt pie vietas. Saku – mierīgāk, mierīgāk. Kādam neizturēs nervi un viņš kā mauks, tā nekas no tevis pāri nepaliks, bet jākaujas ta’ būs man… (Smejas) Ir tomēr situācijas, kuras vislabāk risināt mierīgi. Parasti mēģinu izrunāties un saprast. Ja galīgi nesaprot, tad nu nākas…
Cik reizes šauts?
Katru nedēļu.
Nopietni?
Šautuvē… Ceru, ka uz cilvēku nekad nebūs jāšauj. Arī gaisā vai uz dzīvnieku negribētu šaut. Bija reiz gadījums, ka jāiet pie sadurta cilvēka, bet mums bandīts ar nazi rīda virsū suni. Saucu dzīvnieku ķērājus.
Cits policists varbūt būtu to suni nošāvis.
Suns jau nav vainīgs, bet cilvēks, kurš reibumā. Tādi gadās. Viens dzērājšoferis bez tiesībām brauca un sasita automobili, bet protestēja, ka aizturu. Teicu: tagad neko nesaproti, bet, kad izgulēsies izolatorā, tad no rīta sapratīsi, ka tā ir krimināli sodāma rīcība, ar soda naudu vien cauri netiksi. Alkohols gandrīz vienmēr ir klātesošs. Neatceros, piemēram, nevienu ģimenes konfliktu, kur vismaz viens nebūtu iešmigojis.
Tie divi cilvēki, kam palīdzējāt, arī bija iereibuši?
Nebija. Bet tas tad nebija galvenais. Cilvēki bija nokļuvuši grūtībās, un es palīdzēju. Arī ja būtu civilās drēbēs un gaitās, tāpat būtu palīdzējis. Ne jau es vienīgais tāds un arī ne vienīgais policijā. Par tiem pat neziņoju vadībai. Tikai atšķirība tāda, ka vienā gadījumā cilvēks pats piezvanīja uz policiju, lai pateiktu paldies, otrā es pat nezinu, kurš informēja.
Pirmais gadījums bija izsaukums vasarā uz jūrmalu, kur kāds vīrietis gados staigā apakšbiksēs, esot apzagts. Cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Pa dienu vācot tukšas pudeles, vēl ko, bet vakarā nākot uz jūru nopeldēties, mantiņas mugursomā vienkārši noliekot kāpās – drēbes, naudiņu, telefonu, visu savu iedzīvi. Todien viņam mugursomu nozaga.
Bija palikušas tikai apakšbikses un pulkstenis uz rokas. Ir jau vakars, un cilvēkam nekā nav, nav kur iet, varbūt vienīgi uz patversmi pilsētas otrā galā. Aizvedu uz savām mājām. Pats skrēju uz citu izsaukumu, iepazīstināju ar sievu, parādīju, kur drēbju skapis, lai izvēlas. Sieva vēl naudiņu iedeva.
Otrs gadījums bija nesen, kad saņēmām izsaukumu no sievietes virs 30 gadu vecuma, pie kuras dzīvoklī lauzās iereibis un vardarbīgs draugs. Kad aizbraucu, vīrieša vairs nebija, bet sievietei bija skaidrs, ka viņš atgriezīsies. Sievietei bija ļoti bail, un viņa negribēja palikt dzīvoklī, savukārt es visu nakti nevarēju viņu sargāt. Teicu, lai zvana, ja atkal laužas iekšā. Bet varbūt ir citur, kur palikt? Jā, esot mamma. Labi, varu aizvest. Vedu, šī zvana, bet mamma rājas: es taču teicu, lai nepinies ar to cietumnieku…
Sieviete raud, un mamma viņu nepieņem. Pie sevis uz mājām laikam šoreiz nevedīšu, bet kaut kur jāliek. Aizvedu uz lētāko hosteli un apmaksāju istabiņu. Sieviete bija tādā stresā, ka, man liekas, nemaz nesaprata, kas notiek.
Tas, ko izdarīju, nav nekas unikāls. Ir daudz līdzjūtīgu un izpalīdzīgu policistu. Ne vienmēr viņiem pasaka paldies. Policisti arī negaida. Ja pasaka paldies, labi, ja nepasaka, nu nekas. Katrs no mums zina, ko labu darījis, un tas paliek pie paša. Tas ir svarīgākais. Ja izskan publiski, arī nav slikti, jo uzlabo policijas tēlu. Kaut kāds līdzsvars pārmetumiem, kuri ne vienmēr ir pamatoti.
Reiz rokudzelžos slēdzām jauniešus, iet garām cilvēki un pārmet, ka mokām jaunos cilvēkus. Bet to, ka viņi sanarkojušies, nevaldāmi un pirms brīža lēkāja pa automobiļu jumtiem un spēra autobusa pieturas stiklus, viņi jau neredzēja.
Tad vēl liek visādus sagraizītus video internetā, no kuriem saprotams, piemēram, ka policists kā atbrauc, tā velk ārā steku un uzreiz sit pa pieri. Vai patiešām? Neviens policists taču nenāk uz darbu ar domu, kā es kādam tagad varētu sadot pa galvu! Tātad kaut kas jau ir noticis līdz tam, kas licis policistam ķerties pie galējas rīcības un lietot spēku.
Gadās arī cilvēks, kas provocē ar vārdiem, apsaukā par mentiem un lamājas. Kādam policistam, kam vājāki nervi, izsprūk kas pretim, un tad šis cilvēks skrien sūdzēties priekšniecībai, ka policists apvainojis, un tad nākas taisnoties.
Gadījumi ir dažādi, un dienas ir dažādas. Šī diena, kad tiekos ar jums, ir mierīga, un varu strādāt ar dokumentiem, bet vakar sakrita, ka Aizputē bija jāņemas ar dzērājšoferi, Priekulē dega māja un Liepājā jauna sieviete izdarīja pašnāvību. Vistrakākā ir pilnmēness diena, kā arī nākamā diena, tad cilvēki stāv rindā ar iesniegumiem par visādiem kašķiem.
Šajās kovidlaika mājsēdēs arī pieaugot vardarbība ģimenēs.
Savā darbā es to nemanu. Mājsēdi izjūtu ģimenē, kad meita sāka mācīties skolā, bet attālināti, līdz ar to viņa nezina, ko nozīmē mācīties klātienē un kas vispār ir skola. Īstenībā jau es biju tas, kas mācījās (smejas). Ieslēdzu, izslēdzu datoru, ielādēju mācību vielu, pārbaudīju, vai izpildīti uzdevumi, vai viss kārtībā. Attālinātās mācības ir liels murgs. Labi, ka tagad var mācīties klātienē.
