“Viņam mani vajadzēja, jo viņš bija vājais, žēlojamais,” Imanta Kalniņa bijusī sieva atklāj iepriekš nezināmus faktus par komponistu 120
Ērika Hānberga sieva un iemīļotā grupas “Autobuss debesīs” solista Marta Kristiāna Kalniņa mamma Velga Hānberga nākamnedēļ svinēs 75 gadu jubileju.
Interesanti, ka viņas dzimšanas diena ir vienā dienā ar bijušo vīru Imantu Kalniņu. Nupat tapusi grāmata “Velga Hānberga. Es kļuvu cita”, kurā cita starpā ļoti atklāti runāts arī par viņas 22 gadus ilgo kopdzīvi ar Imantu Kalniņu.
Plašāks ieskats atrodams šīs nedēļas žurnālā “Privātā Dzīve”, kur citēts arī pārsteidzošs citāts no jaunās grāmatas, kuras autore ir žurnāliste Līga Blaua.
Žurnālā norādīts, ka Velga Hānberga iepriekš, runājot par savu dzīvi, bijusi atturīga, vairāk ļaujot izcelties saviem vīriešiem – agrāk Imantam Kalniņam, tagad – publicistam Ērikam Hānbergam.
Tomēr, sadarbībā ar Līgu Blauu strādājot pie grāmatas tapšanas, viņa ir bijusi atklāta, stāstot par jaunību, mīlestību, bērniem un attiecībām.
Lūk, žurnālā publicētais citāts no jaunās grāmatas: “Imants bija no alkohola atkarīgs. Tajos divdesmit divos mūsu kopdzīves gados vairākas reizes nonāca Sarkandaugavā. Bieži bijis tā, ka, Imantam sākot dzert, es saucu ārstu, maksāju naudu. Viņam liek sistēmu, mājās ar viņu auklējos, bet viņš tik dzer, līdz beidzot jābrauc uz Sarkandaugavu. Skrēju pie viņa vai katru dienu, jo viņš taču bija vājais, žēlojamais, viņam mani vajadzēja, un man bija jābūt visvarošajai.”
Velga bija komponista ceturtā sieva. 1980. gadā viņiem piedzima kopīgs dēls Marts Kristiāns. Kādā no iepriekšējām intervijām viņa jau bija atklājusi, ka uz viņas pleciem gūlušās visas mājas rūpes, jo Imants visu savu enerģiju veltījis savam talantam un radošajam darbam.
Jaunās grāmatas anotācijā teikts: “Velgas Hānbergas dzīvesstāsts ir stipras sievietes stāsts par dzimtu, ģimeni, bērniem un arī vīriešiem viņas dzīvē. Viena nodaļa zīmīgi saucas “Mīlestībā sasildīta un… nosalusi”. Spēja ziedot savu mīlestību un dzīvi radošas personības talantam un pēkšņa attapšanās vientulībā ir mirklis, kas vēlāk gadiem jāizsāp. Un jāspēj piecelties. Jāspēj iet tālāk un dzīvot savu dzīvi. Grāmata, kurā Līga Blaua ir uzklausījusi Velgas Hānbergas stāstu ir par spēku un līdzsvara atgūšanu. Par tām rezervēm, kas sievietē mīt, kad viss jāsāk no jauna. Un par likteni, kas ļāvis Velgai sastapt sev radniecīgu dvēseli un tagad teikt: “Mēs esam viens otram likteņa dāvana…””
