“Viņam bija darbs, dzīve sāka stabilizēties, bet tagad mēs ar mazbērniem Ziemassvētkos gājām uz cietumu…” Kādas mātes izmisuma stāsts par it kā neloģisku tiesas spriedumu
7
Ir pilnīgi un galīgi skaidrs, ka ikvienam noziedzniekam ir jāsaņem sods par pastrādāto Latvijas likumos noteiktā kārtībā. Bet vienlaikus ir arī pilnīgi skaidrs, ka ir jāgūst maksimāla pārliecība, ka tas, kurš tiek uzskatīts par vainīgo, patiešām tāds arī ir. Dzīvē gadās visādi…
Saņēmu sirdi plosošu stāstu no kādas jau pieauguša dēla mammas Janas, kura neslēpj, ka jūtas pilnīgā izmisumā un vairs pat nezina, kur meklēt palīdzību. Viņas dēls ir cietumā, taču viņa ir 100% pārliecināta, ka viņš nav vainīgs un ir situācijas upuris.
!!! Brīdinām! Stāstā aprakstītas nepatīkamas ainas! Kā arī atspoguļotais ir konkrētās sievietes viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
Par ko vīrietis tiek apsūdzēts?
Neslēpšu, ka stāstu ir grūti klausīties un rakstīt, jo apsūdzības ir patiešām smagas – par pāridarījumu bērnam, seksuālu vardarbību.
2019. gada beigās kāda mamma ar 4 gadus vecu dēlu devās uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, jo dēlam bija sūdzības par sāpēm vēderā un mamma pamanīja, ka viņam ir apsārtis dibens. Viņa bija smērējusi ziedes, taču labāk nepalika, tāpēc devās uz slimnīcu. Slimnīcā radusies versija, ka bērnam anālajā atverē ir ticis bāzts kāds ciets priekšmets, jo visas pazīmes par to liecināja. Bērnam bijušas traumas, kas to apstiprina. Nācies pat taisīt operāciju.
Uz visu šo situāciju noreaģējusi bāriņtiesa, atņemot sievietei bērnu, jo pastāvēja bažas, ka bērnam drošāk būs atrasties citā vidē.
Šīs sievietes saistība ar Janu un viņas dēlu ir tāda, ka viņi centušies dzīvot kopā, veidot attiecības. Pašam Janas dēlam Andrim, par kuru ir viss šis stāsts, ir 3 bērni, viņš ir šķīries. Attiecības ar 4 gadus vecā dēla māti vēl bijušas neskaidras.
“Viņi tur kādus 3 mēnešus pamuļļājās – it kā dzīvoja, it kā nedzīvoja kopā. Viņš noīrēja abiem dzīvokli, taču ap Ziemassvētku laiku abi sastrīdējušies, tāpēc Andris atgriezies uz kādu laiku dzīvot pie manis. 25.decembrī Andris paņēmis pie sevis visus 3 bērnus, plānots, ka viņi paliks līdz 1.janvārim. Kopā devās uz dažādiem pasākumiem, svinībām, labi pavadīja laiku ar bērniem,” atceras Jana.
Laikā, kamēr dēla draudzenei bērns bija atņemts, viņa nonākusi arī finanšu grūtībās, lūgusi palīdzību, teikusi, ka nav kur dzīvot, tāpēc kādu laiku apmetusies Janas mājās. Kopdzīve gan esot bijusi visai nosacīta, Jana to vairāk raksturo tā: “Viņa mitinājās manā dzīvoklī. Līdz pat 2021. gada maijam.” Vai nav dīvaini, ka bērna māte turpināja dzīvot kopā ar Andri pusotru gadu Janas mājā arī pēc tam, kad it kā viņš bija nodarījis pāri bērnam? 2019. gada decembrī norisinājās aprakstītais notikums, bet ar it kā varmāku “cietušā” bērna māte bija blakus līdz 2021. gada maijam. Ja tā būtu taisnība, kura māte kaut ko tādu darītu?
2020. gadā Andris izsaukts liecināt, bet drīz vien jau paziņots, ka viņš ir aizdomās turamais par seksuālu vardarbību pret 4 gadus veco audžudēlu.
Izmeklēšana un alibi
Tā sākās tiesvedības, izmeklēšana, taču Jana norāda, ka tajā visā joprojām ir daudz neskaidrību un jautājumu. Viņa ir 100% pārliecināta, ka viņas dēls nekad ko tādu nedarītu, tāpat arī ir dažādi fakti, kas, viņasprāt, tam ir kā apstiprinājums
Jau pirmajā tiesas sēdē bērna mamma pēkšņi esot mainījusi liecību, daudz ko neatceroties. Kad viņai uzdoti jautājumi, sākusi mainīt datumus, kuros it kā dzīvojusi pie Janas. Kādā naktī pirms tam Andris esot it kā nakšņojis pie sievietes, droši vien tad arī esot nodarījis pāri četrdgadniekam.
Taču patiesībā nodarījums it kā ir noticis datumos, kad pie Andra Ziemassvētku laikā ciemojās viņa 3 bērni: “Kā kāds to vispār var iedomāties, ka vīrietis, kurš ir tobrīd kopā ar savem 3 bērniem, ko apliecina gan šo bērnu māte, gan es un mans otrs dēls, vienlaikus varēja seksuāli izmantot kādu citu bērnu? Kā vispār kāds tēvs ko tādu varētu nodarīt kādam citam?” Šis fakts tiesā nemitīgi tiekot ignorēts.
Interesants ir arī fakts, ka mazais, cietušais puisēns labi runājis, viņam neesot bijis problēmu izrunāt arī vārdu “Andris”, bet liecībās pēkšņi mazais norādot, ka “Dandis” viņam iebakstījis dibenā. Tas patiesībā esot vienīgais pierādījums, kam prokurore esot pieķērusies. Taču ieraksts, kurā bērns pasaka vārdu “Dandis”, esot patiešām neskaidrs, attēls tajā pat nesakrītot ar skaņu. Kad vēlāk bērnam jautā, kas ir “Dandis”, viņš norāda, ka tas ir liels koks.
Tiesvedības process
“2022. gada 24. februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā manam dēlam tika nolasīts spriedums un veikta apcietināšana tiesas zālē, par it kā izdarītu noziegumu, kura izdarīšanas laikā un vietā nav ne viņš, ne cietušais. Kopš tās dienas līdz pat šodienai notiek dažādas tiesas sēdes, pieņemti jauni spriedumi, atkal un atkal rakstītas sūdzības, bet tas ir kā apburtais loks no kura nav iespējams izrauties. Visu šo laiku dēls atrodas apcietinājumā,” stāsta Jana.
Kriminālprocesa likuma 19.panta otrā daļa noteic, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums, savukārt likuma trešā daļa noteic, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Šajā procesā, pēc Janas domām, tas ir rupji pārkāpts un Janas dēlam visu laiku esot jāpierāda savs nevainīgums.
Viņa saskata vairākas nepilnības tieši prokurores darbā: “Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā apsūdzību uzturēja prokurore B. Balodes kundze. Diemžēl prokurore netika veikusi rūpīgu, kvalitatīvu pirmstiesas izmeklēšanu, lietu nododot tiesai par mana dēlu apsūdzību. Prokurore kļūdaini vadījusies pēc sabiedrībā vispārpieņemtiem nepamatotiem uzskatiem, ka jebkurā lietā, kurā iesaistīti bērni, netiek pārbaudīts bērna apgalvojums par noziedzīgu darbību un tās apstākļiem. Un ja bērns netieši norāda uz kādu personu, kas šajā gadījumā ir mans dēls, tas tiek nekavējoties apsūdzēts, neņemot vērā nekādus pierādījumus par apsūdzētā nevainīgumu un , ka tas nemaz nav atradies nozieguma vietā, jo tur nav bijis arī pats bērns. Attiecīgi sievietei, kas ir šī bērna bezatbildīgā māte, nav jānes nekāda atbildība. Pat neskatoties uz to, ka jau iepriekš bērns uz laiku ir ticis atņemts mātei ar Bāriņtiesas lēmumu par aprūpes tiesību pārkāpumiem.”
Neesot sniegti arī nekādi konkrēti pierādījumi vai citu liecinieku norādījumi par notikušo. Visa informācija esot pasniegta kā pieņēmums un iespējamība.
Pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, lieta tika nodota Rīgas apgabaltiesā, kura spriedumu sagatavoja 2023. gada 20. maijā. Rīgas apgabaltiesā lietas izskatīšanas laikā mainījās sēdes priekšsēdētāji. Sēdes notika ar lieliem starplaikiem. Bet apgabaltiesas spriedumā jau esot parādījies teksts par prokurores B. Balodes paviršumu un apsūdzības balstīšanu tikai uz pieņēmumiem.
Saskaņā ar Janas novērojumiem, arī B. Balodes debašu runā paustajam viedoklim attiecībā uz šo apstākli Tiesas kolēģija nepiekrita, jo tas ir prokurores pieņēmums, kas neapstiprinās ar lietā esošiem pierādījumiem.
Tālāk tika iesniegta kasācijas sūdzība un Augstākās tiesas Senāts savā 2024. gada 21. jūlija lēmumā precīzi konstatēja, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi liecinieces, bērna mātes, tiesas sēdē sniegtās liecības kopsakarā ar eksperta liecībām par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laiku un pašas tiesas atzinumiem par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietu un līdz ar to nav atspēkojusi apsūdzētā aizstāvības versiju par to, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā cietušais neatradās noziedzīgā nodarījuma vietā, un šī iemesla dēļ apsūdzētais nevarēja veikt ar viņu inkriminētās noziedzīgās darbības.
Bet Jana vērtē, ka arī šis lēmums prokurorei B. Balodei nelikās saistošs un viņa turpina uzturēt nepamatoto apsūdzību nākošajā Rīgas apgabaltiesas sēdē 2024. gada 22. oktobrī. Un atkal netika pieņemts attaisnojošs spriedums. Jana uzskata, ka lieta netika izskatīta nopietni, ar pilnu atbildības sajūtu par rezultātu. Apgabaltiesas sēdes laikā apsūdzētajam tika uzdots tikai viens jautājums – kāpēc neliecināji pirmās tiesas sēžu laikā, uz ko viņš atbildēja, ka tāds bija advokāta ieteikums.
Izmisusī māte jautā: “Vai tiešām neviens nesaskata kliedzošās nesakritības par laiku un dažādām vietām, kurās atradās cietušais un apsūdzētais? Vai tiešām neviens godprātīgi neiedziļinās pārsūdzētajās lietās? Vai tiešām “vārna vārnai acīs neknābj” un tieneši neuzdrošinās atzīt un norādīt uz cita tiesneša iepriekš pieļautajām kļūdām?
Tiesnese L. Dīzenbergas kundze, pēc Janas domām, tendenciozi pieņēma visas apsūdzības puses liecinieku liecības. Brīvi ļāva tās mainīt tiesas sēdes laikā, pieņemot kā patiesību un ignorējot to, ka tās bija pilnīgā pretrunā ar iepriekš izmeklēšanas gaitā liecināto, lieciniekiem tika uzdoti uzvedinoši jautājumi un atbildes gandrīz vai “ieliktas mutēs”. “Toties visas aizstāvības liecinieku liecības tika noliegtas, norādot uz tām kā uz mazsvarīgām un nepatiesām. Netika ņemti vērā arī iesniegtie apsūdzētā raksturojumi un eksperta atzinumi un pilnībā ignorēts fakts, ka cietušais bērns nozieguma izdarīšanas laikā nemaz tur nav atradies,” uzskata Jana, norādot, ka arī tiesneses izturēšanās bijusi nievājoša un nepieņemama.”
Kurš būs atbildīgs par 7 tiesnešu aklo lietas izskatīšanu, kuras rezultātā ir prettiesiski ierobežota cilvēka brīvība? Vai prokurorei nevajadzētu atteikties no nepamatoti uzturētās apsūdzības, slēgt lietu un sākt jaunu izmeklēšanu patiesā vainīgā noskaidrošanai?”
Patlaban esot iesniegta kārtējā Kasācijas sūdzība. Tiesāšanās turpinās un dēls jau nepilnus trīs gadus ir apcietinājumā par noziegumu izdarītu cietušam, kurš nozieguma izdarīšanas vietā un laikā tur nav atradies.
2024. gada 28. novembrī tikusi iesniegta sūdzība ģenerālprokuroram J. Stukāna kungam ar lūgumu izvērtēt B. Balodes rīcību.
Bērni viņu Ziemassvētkos apciemoja cietumā
Andrim ir piespriests 15 gadu cietumsods. Janai par to runāt ir grūti, kaklā sakāpj kamols un netaisnības sajūta liek birt asarām.
“Bērni iet ciemos pie sava tēva uz cietumu. Mēs regulāri visi tur ejam. Bērni prasa, kad tētis nāks mājās… Tā ir briesmīga sajūta zinot, ka viņš nekur nav vainīgs un visa lieta ir šūta ar baltiem diegiem. Manu dēlu ielika cietumā dienā, kad sākās karš Ukrainā – 2022. gada 24.februārī. Kad medijos skaita kara dienas, es skaitu, cik ilgi mans dēls jau ir ieslodzījumā. Viņam iepriekš bija labs darbs, dzīve pamazām sāka stabilizēties, bet tagad mēs ar mazbērniem bijām ciemos pie Andra Ziemassvētkos uz cietumu…”
Prokuratūra pārkāpumus nesaskata
Sazinājos ar Latvijas Republikas prokuratūras komunikāciju nodaļu, lai uzzinātu, kas viņiem sakāms par šo situāciju. Skaidrības labad te piebildīšu, ka stāstā iesaistīto personu vārdi tekstā ir mainīti, lai pasargātu viņu privātumu, taču prokuratūrai jautājumi tika uzdoti, nosaucot konkrētos cilvēkus īstajos vārdos, lai saņemtu iespējami precīzu skaidrojumu.
Turpinājumā prokuratūras komentārs!
“Jana ir Andra māte, kura pēc aizstāvības lūguma kā lieciniece tika nopratināta vienā no tiesas sēdēm. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 450.panta otro daļu kriminālprocess visās instancēs tika izskatīts slēgtā tiesas sēdē, Jana nav piedalījusies citās tiesas sēdēs. Tādējādi Janas rīcībā nevar būt objektīva informācija par tiesas izmeklēšanas gaitu kriminālprocesā.
Andrim apsūdzība tika celta pamatoti, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 402.pantam, jo savāktie pierādījumi norādīja uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīga nodarījumā. Turklāt 2024.gada 20.oktobrī Rīgas apgabaltiesa, izskatot kriminālprocesu atkārtoti apelācijas instancē atdzina Andri par vainīgu Krimināllikuma 160. panta sestajā daļā
paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Rīgas apgabaltiesas
2024.gada 20.oktobra spriedums nav stājies spēkā, jo Andris ir iesniedzis kasācijas sūdzību. Ņemot vērā, ka kriminālprocess tiek skatīts slēgtā tiesas sēdē un spriedums nav stājies spēkā, komentāru par Janas subjektīvo viedokli nesniedzam.”
Tiesībsargs tiesnešus nevērtē
Domājot par to, kur vēl Jana varētu vērsties, ja viņas aizdomas par dēla nevainīgumu ir patiesas, nolēmām jautāt arī tiesībsarga komentāru. Publicējam to turpinājumā!
“Tiesas rīcībā esošo pierādījumu izvērtēšana nav Tiesībsarga biroja kompetencē, jo attiecas uz tiesas sprieduma vērtēšanu pēc būtības. LR Satversmes 83.pants nosaka, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Arī likuma “Par tiesu varu” 10.panta pirmā daļa nosaka, ka, spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam.
Valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību. Nevienam nav tiesību pieprasīt no tiesneša atskaiti vai paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai arī apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu (likuma “Par tiesu varu” 11.panta pirmā un trešā daļa). Kriminālprocesa likuma (KPL) 15.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, savukārt KPL 48.panta pirmā daļa nosaka, ka, izskatot krimināllietu, tiesai ir procesa virzītāja pilnvaras kriminālprocesa vadīšanā un procesuālās kārtības nodrošināšanā, kā arī ekskluzīvas tiesības spriest tiesu. Tādejādi arī tiesībsarga kompetencē neietilpst pierādījumu novērtēšana lietā, kā arī tiesas nolēmumu tiesiskuma pārvērtēšana pēc būtības, kā arī par konkrētas krimināllietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem tiesībsargs nav tiesīgs izdarīt savu (citādu) vērtējumu, jo tas būtu rupjš tiesu varas neatkarības principa pārkāpums.
Par norādīto neapmierinātību ar prokurores darbu – KPL 4.nodaļā regulēti apstākļi, kas liedz veikt kriminālprocesu. KPL 55.panta pirmajā daļā, cita starpā, noteikts, ka persona, kura īsteno aizstāvību, ja tai ir zināmi apstākļi, kas liedz kādai amatpersonai veikt konkrēto kriminālprocesu, iesniedz šīs personas noraidījumu šā likuma 54.panta pirmajā daļā minētajām personām, kurām ir tiesības lemt par noraidījumu. Ja noraidījums valsts apsūdzības uzturētājam tiek pieteikts tiesas sēdē, to izlemj tiesas sastāvs.
Tāpat arī KPL 72.pants un 71.panta 3.punkts nosaka, ka apsūdzētajam ir šā likuma 60.2pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības pieteikt noraidījumu. Tādējādi, ja konkrētās kundzes dēls uzskatīja vai arī šobrīd uzskata, ka prokurore pārkāpj savas pilnvaras vai darbojas interešu konflikta apstākļos, tad viņam ir tiesības pieteikt prokurorei noraidījumu. Minētais attiecināms arī uz tiesas sastāvu vai konkrētu tiesnesi, kurš piedalās lietas iztiesāšanā, ja pastāv šaubas par objektivitāti vai interešu konflikta situācijas esamību.
Tomēr tiesībsargs vērš uzmanību uz apstākli, ka pieteiktajam noraidījumam ir jābūt motivētam un tajā jānorāda uz apstākļiem, kuri liecina par iespējamiem objektivitātes principa pārkāpumiem, tai skaitā, interešu konflikta iespējamību. Vienlaikus arī jāņem vērā, ka no personas subjektīvā viedokļa atšķirīgs pierādījumu novērtējums vai personai nelabvēlīga sprieduma esamības fakts, pats par sevi nevar kalpot par pieteiktā noraidījuma apmierināšanas pamatu.”
