“Viņai patīk melnas pildspalvas.” Kristas Annas Belševicas dzeja 0
Dzejniece Krista Anna Belševica (1993) savu pirmo dzejas publikāciju piedzīvoja interneta žurnālā “Satori” 2016. gadā. Pēc gada sekoja viņas pirmais dzejas krājums “Medījot dzīvi” (“Zvaigzne ABC”).
Mācījusies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā spēlēt saksofonu, tad studējusi Latvijas Universitātes baltu filologos, nu jau Krista Anna ieguvusi maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Rīgas Stradiņa universitātē. Viņa ir ne tikai dzejniece, proziste un kritiķe, bet arī pētniece, kura ķērusies pie trimdas literatūras Rakstniecības un mūzikas muzejā.
– Par ko tu bērnībā sapņoji kļūt, “kad pieaugsi”?
K. A. Belševica: – Manas intereses mainījās, šķiet, atkarībā no seriāla/filmas, ko vakaros skatījos. Vienu brīdi gribēju būt policiste ar vilku suni, citā brīdī – juriste (obligāti blonda un ļoti gudra).
Bet vispār bērnībā mana galva bija pārāk pilna fantāzijām, lai domātu par reālo dzīvi.
Iztēlojos sevi kā varoni dažādās fantastiskās realitātēs, pārsvarā, kā jau tas bērnu grāmatās un multiplikācijas filmās notiek – glābjot pasauli.
– Nez kāpēc nemitīgais nostalģijas motīvs literatūrā liek domāt, ka bērnība mums dažreiz atņem spēju rīkoties pēc pašreizējā prāta un noveļ vainas uz pagātni. Kā tev šķiet?
– Pieņemu, ka par to mūsdienās runā katrā terapijas sesijā un tā noteikti arī daļēji ir. Bieži vien tas kaitina, jo liek tev domāt, ka esi ierobežots un determinēts savā pagātnē. Taču, runājot par to pašu literatūru, jāpiebilst, ka tas ir izcils veids, kā no šī iegrožojošā loka izrauties.
Rakstīšanai tāpat kā lasīšanai ir terapeitisks efekts.
Tas ļauj reflektēt par sevi un citiem, domāt par esošo un iespējamo. Manuprāt, cilvēku radošums ir tas, kas ļauj teikt, ka brīvā griba eksistē, ka nav tikai sociālas vai psiholoģiskas, varbūt pat bioloģiskas determinācijas.
– Varbūt tu vari raksturot – kāds ir 21. gadsimta pirmās puses dzejnieces tipāžs?
– Jāsāk ar to, ka mūsdienās tieši ir visai ierasti izvairīties no dzimumdiferencētības. Neizturēties kā sievietei vai vīrietim, bet izvēlētam un rūpīgi izstrādātam tēlam.
Mūsdienās katrs grib atšķirties un veido sevi kā zīmolu.
Ne tikai instagramā, bet arī dzejā. Tu vairs nevari izskatīties un izturēties vienkārši “kā dzejnieks” – tev ir jāatšķiras.
– Tavs topošais dzejas krājums – vai tas top un uz kādiem pamatiem?
– Grūti jau tā aprakstīt pāris teikumos veselu dzejoļu krājumu. Piedevām – par savu topošo krājumu esmu visai noslēpumaina. Pat periodikā nepublicēju neko no tā, ko plānoju likt krājumā. Īsumā varētu teikt – pirmajā krājumā vairāk domāju par to, kas ir laba dzīve vai dzeja, bet otrajā domāšu par to, kas ir dzīve vai dzeja vispār.
– Kas tevi ir iedvesmojis/sadusmojis pēdējā laikā latviešu literatūrā?
– Mani iedvesmoja pēdējie VKKF konkursa rezultāti. Šogad iznāks tik daudz labu autoru darbu, ka gandrīz jau sāku plānot laiku, kad to visu izlasīt. Esmu savtīgs cilvēks, un mani padara vienaldzīgu tas, kas man neliekas interesants, dusmu man nav. Mani sajūsmina interesantais.
Bet tas nav nekas konkrēts, bet var būt viens stāsts kādā žurnālā vai atsevišķs dzejolis. Kamēr man ir ko lasīt, ir labi.
– Bet kritikas ziņā – tu redzi kādas kopsakarības?
– Prozā pašlaik dominē klasiskāki stāsti un scenāriji. Klasiska forma, klasisks sižets, dažkārt to papildina socioekonomiska kritika. Tas viss mani saista mazāk un, ja gribu lasīt prozu, lasu ārzemju autorus. Pēdējā laikā mani saista Korejas literatūra.
Dzejā savukārt cilvēki vairāk pievēršas eksperimentiem,
tiecas nevis uz perfekto, bet uz jauno, interesanto. Tas man patīk vairāk. Pēdējā gadā izlasīju vairākus ļoti jauneklīgus un interesantus prozas stāstus, kas nāca tieši no jaunās paaudzes autoriem. Tas bija ārkārtīgi atsvaidzinoši.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Šīs dzejas varoņiem aktuālas ir jaunas dzīves un kārtības alkas, zināms kailums un tomēr aizsargājoša šķīstība. Kristas Annas Belševicas topošais dzejas krājums risinās dzejas metafiziskās problēmas, bet šeit drīzāk jārunā par dzīves metafiziku.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Kristas Annas Belševicas jaunākajā dzejā.
Viņi nekad nesatiekas
***
viņai patīk melnas pildspalvas
lai arī viņa ir lasījusi
ka prāts labprātāk uzsūc sevī zilu tinti
viņa strīdas tikai
pazeminot balss tembru līdz čukstam
izģērbjot svešas pagātnes pieredzes
pavisam kailas
viņa šķiro cilvēkus kā atkritumus
atkārtoti izmantojamos un neizmantojamos
atsevišķas krāsas konteineros
trīsdesmit pirmajā datumā viņa izmazgā visas virsdrēbes
un pirmajā sēž mājās
atbild uz darba e-pastiem
ietinusies segā
pavisam neapģērbta
***
viņam patīk baltas bikses
lai arī viņš ir lasījis
ka balts liek izskatīties kājām un pēcpusei resniem
viņš runā tikai
piezemējot balss tembru līdz dziļai dunoņai
izģērbjot citas balsis
līdz galam kailas
viņš šķiro savas pagātnes pieredzes kā atkritumus
pārstrādājamās un nepārstrādājamās
atsevišķas krāsas albumos
gada beigās viņš izmazgā visas attiecības
un gada sākumā sēž mājās
uz galda guļ apsveikumu kaudzīte no cilvēkiem
kuriem viņš nekad neatbildēs
***
viņai patīk pasaules neapķēzīts sniegs
lai arī tur kur viņa dzīvo
nav snidzis gadiem
viņa izvairās runāt skaļi
visbiežāk izvēlas nerunāt nemaz
izģērbjot sevi citu skatieniem
atstājot sevi neaizsargātu
viņa šķiro labo un ļauno
ļaujot sev pārmaiņus noticēt abiem
bet nekad nevienam neļaujot sevi pakļaut
pavasara priekšvakarā viņa sēž vannā
ietinusies baltās cerībās
un atceras sniegu
***
viņam nepatīk melnas domas
viņš ir pārliecināts ka tādās iekāpjot
var noķēzīt savas dzeltenās istabas čības
viņš sen jau nav ne ar vienu runājis
tikai ar sevi dažreiz klusām
kad ir pārliecināts ka viņa paša prāts
neko nesadzirdēs
viņš prātīgi šķiro cilvēkus
tā var tapt laimīgs
viņš ir lasījis
trīsdesmit pirmajā viņš izmet ārā pagājušā gada kalendāru
aizvēris miskastes vāku noskurinās
un brauc uz tuvējo lielveikalu pēc jauna
***
viņai ir bail no melniem kaķiem
lai arī viņas racionālais prāts saka
ka šādām bērnības māņticībām nav vietas
viņas jaunajā dzīvē
viņa mācās runāt skaļi
skaidri nosvērti un zinoši
izjaucot un saliekot kopā svešus prātus
nekad nevienu nešķirojot
viņasprāt visiem uz šīs pasaules ir vienādas tiesības
izmazgājusi matus viņa pāršķir lapu kalendārā
nometusi slapjo dvieli uz zemes kādam citam savākšanai
kailām pēdām viņa dodas uz viesistabu
lai pabūtu viena
***
viņam liekas ka melnbalts skatījums uz pasauli
ir mazliet pārspīlēts
tam viņš tic un tā viņš ir lasījis citus ticam
ja kāds nepiekrīt viņš strīdas
lokot savu balsi kā dārgu želejkonfekti
apģērbjot citus savās domās tā
ka tie vairs spogulī neatpazīst
savu seju
viņš neaizraujas ar šķirošanu
lai arī viņam ir savi principi
kurus viņš pasvītro grāmatās
ko lasa
ar dažādas krāsas flomāsteriem
laiks ir izdomāts koncepts viņš saka
kad kāds novēl laimi jaunajā vai vecajā gadā
tāpat kā laime viņš piebilst
jau atgriezies mājās
