Viņai 25, viņam – 50. Vai tas ir normāli? 0
Dzeltenā prese lasītājus ik pa laikam pārsteidz ar jaunu vēsti par kāda gados vecāka vīrieša un jaunas meitenes laulībām. Retāk, bet šad un tad lasām arī, ka sieviete brieduma gados apņēmusi 10–15 gadus jaunāku vīru. Kā attiecības starp partneriem ar lielu gadu starpību vērtē speciālisti – psihologs un seksologs?
Partnerī atrod vecāku
Psihoterapeite, psiholoģijas maģistre Inese Putniece uzsver – nav tā, ka cilvēce mūsdienās šajā ziņā piedzīvo kaut ko ekstraordināru. Pāri ar lielu gadu starpību ir pastāvējuši arī senos laikos. Ja kara vai slimības dēļ dzīvesbiedrs gāja bojā, viņa vietā bieži vien nāca daudz jaunāks partneris.
Tiesa, analītiskās teorijas pierāda, ka attiecībās, kurās starp partneriem ir liela gadu starpība, pastāv kaut kas insectozs, proti, jauna sieviete attiecībās ar vecāku vīrieti cenšas kompensēt to, kā pietrūcis attiecībās ar tēvu, tēvs – ar meitu, bet jauns vīrietis attiecībās ar daudz vecāku sievieti meklē māti, un māte – dēlu. Savā vecāku ģimenē šie cilvēki, iespējams, ir pārdzīvojuši ne mazums smagu brīžu: alkoholismu, fizisku, emocionālu vardarbību, izmisumu un bezpalīdzību. Zēnam var būt bijusi nepieejama, emocionāli auksta māte, kura rīkojusies emocionāli vai fiziski vardarbīgi, līdz ar to zēna apziņā izkropļojot attiecību modeli. Jaunākais partneris pieķeras vecākajam cerībā, ka tas radīs stabilitāti un kompensēs negatīvo pagātnes pieredzi.
Nevar gan apgalvot, ka attiecības ar pretējo dzimumu šiem cilvēkiem vienmēr būs īslaicīgas, nelaimīgas un balstīsies uz savstarpēju izmantošanu, tomēr, domājot par šādu attiecību modeli, rodas daudz jautājumu – uz kāda pamata tās balstās, cik tās ir patiesas?
Ja vīrietis ir daudz vecāks, bet sieviete, iespējams, viņa bērnu vecumā, bieži vien kopābūšana balstās finansiālajā aspektā, jo vīrietis ap 40–50 gadu vecumu noteikti ir paspējis iegūt izglītību, kļuvis finansiāli stabilāks un labāk nodrošināts. Jaunai sievietei, sākot dzīvi, protams, nekā tāda nav, bet tas nenozīmē, ka viņai to visu – labas drēbes, kosmētiku, teātra apmeklējumus, ceļojumus – negribas.
Aprēķins vai jūtas?
Starp partneriem ar lielu gadu starpību noteikti pastāv kaut kādas jūtas, taču ir arī jautājums – kurš no abiem partneriem jūt vairāk? Negribētos apgalvot, ka pāra vecākā daļa – vienalga, vai tas ir vīrietis vai sieviete – ir tas nabadziņš, kuru jaunākais partneris ir nocopējis un izmanto. Ārzemēs pastāvot pat klubi, kuros jaunas meitenes apmāca, lai viņas, grozoties vecāku, turīgu vīriešu aprindās, spētu piesaistīt viņu interesi. Arī vecākais partneris var būt ieinteresēts veidot attiecības ar jaunāku partneri, lai varētu, iespējams, lepoties ar savu divas reizes jaunāko draugu vai draudzeni vai laulāto un izstādīt sabiedrības apskatei gluži kā medaljonu. Turklāt šādi rīkojas ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, demonstrējot – re, cik es vēl forša!
Nenoliedzami, arī attiecībās ar lielu gadu starpību jaunākais partneris pret vecāko dzīvesbiedru var izjust patiesas, siltas jūtas. To var saukt par mīlestību, jo mēs katrs šajā vārdā ietilpinām kaut ko citu. Tomēr tad jūtas nenoliedzami ir iekrāsotas ar jau minēto incestozo momentu. Šādās attiecībās nav retums, ka viens partneris otru izmanto. Krīžu centros nereti nonāk sievietes bez izglītības, bez ienākumiem, kuras bijušas vecāku, bet turīgu vīru dzīvesbiedres. Viņas bijušas atkarīgas no saviem vīriem un pakļautas emocionālai un ekonomiskai vardarbībai. Šīs sievietes ir dabūjušas zelta būrīti, par ko sapņojušas, bet emocionālā ziņā guvušas ļoti traumējošu pieredzi. Tas pats skāris arī ne vienu vien vīrieti.
Jāpatur arī prātā, ka mēs, cilvēki, esam bioloģiski determinētas būtnes. Jaunāks cilvēks, var teikt, nodrošina sugas pēctecību. Ja sieviete ir daudz vecāka, bet partneris jaunāks, kā būs ar pēctecību? Sievietēm, kā zināms, pienāk brīdis, kad viņas bioloģiski vairs nevar kļūt par mātēm. Vīrieša gadījumā tā var arī nebūt.
Kas notur kopā?
Strādāt ar partneriem, starp kuriem ir piecu, desmit vai vairāk gadu starpība, psihoterapeitam ir liels izaicinājums, liecina Ineses Putnieces pieredze. Vienam partnerim vēl nav dzīves pieredzes, bet otram tā jau ir un varbūt pat diezgan liela. Katrs iet cauri sava vecuma posma krīzei. Jaunākais no pāra reizēm gaida, lai vecākais viņa grūtības uzkrauj uz saviem pleciem, bet tā nenotiek. “Tas ir stāsts par atbildību. Katram pašam jāuzņemas atbildība par lēmumiem savā dzīvē, bet jaunākais partneris bieži vien to nespēj vai nevēlas,” novērojusi psihoterapeite.
Tas, uz kāda pamata balstās stipri atšķirīga vecuma partneru attiecības, ir ļoti individuāli. Diezgan droši, ka vecākā partnera dzīvē, visticamāk, jau bijušas vismaz vienas kāzas un laulības dzīve, viņš kāpis pa karjeras kāpnēm, turpretī jaunākajam tas viss ir kas jauns. Gados jaunākais vēlas izklaidēties, iespējams, arī pa naktīm, vecākajam partnerim to vairs negribas un varbūt pat fiziski ir grūti.
Dižošanās ar gados jaunu dzīvesbiedru vairāk vajadzīga biznesam, turpretī gados jaunajam partnerim šie brīži sagādā prieku un šādus prieka mirkļus gribas arvien biežāk. Kad iziešana sabiedrībā nenotiek regulāri, jaunākais partneris var kļūt neapmierināts. Reālā ikdienas dzīve vispār izrādās citāda. Vecākais partneris pārnāk mājās noguris, lasa avīzi vai skatās televīziju. Jaunākajam partnerim tikmēr pašam sevi jāizklaidē. Te sāk darboties jautājums par maksāšanu: jaunākais partneris, iespējams, ir dabūjis cilvēku, ar kuru kopā iet uz oficiāliem pasākumiem, pagozēties dzeltenās preses fotokameru priekšā. Par viņu runā kā par tāda un tāda populāra cilvēka sievu vai vīru, bet patiesībā viņš sēž mājās un emocionāli kāpj pa sienām. Svarīgi, lai jaunākais nekļūst tikai par sava vecākā partnera uzkrāto līdzekļu patērētāju, bet arī atrod veidu, kā aizpildīt brīvo laiku: mācoties, audzinot bērnus vai nodarbojoties ar kādu hobiju. Noturēties kopā šādi cilvēki var, tikai atrodot kompromisu.
Sieva vai meita? Dēls vai mazdēls?
Katrs no partneriem uz kaut ko cer – viens, iespējams, vēlas tikt pie populāra cilvēka statusa, otrs – pie naudas. Aiz šīs savienības neapzināti slēpjas neatrisinātās attiecības ar vecākiem, kā arī, iespējams, sāpīga iepriekšējo attiecību pieredze. Iespējams, jaunākais partneris reiz attiecībās ar vienaudzi piedzīvojis smagu vilšanos, tādēļ viņam šķiet – ja sava vecuma cilvēks pievīla, labāk izvēlēties vecāku. “Skaidrs, ka vecāks cilvēks ir stabilāks, bet – monētai ir divas puses. Visu vienā reizē dabūt nevar. 40–50 gadu vecs dzīvesdraugs patiešām ir stabilāks, bet ar viņu nevar izklaidēties tik bieži, kā, iespējams, varētu ar savu vienaudzi. Kad cilvēki saprot, kā reāli veidojas viņu ikdienas attiecības, var rasties vilšanās,” brīdina Inese Putniece. “Vecākais partneris laulātajam vienreiz saka – nāc pie prāta, pārstāj ar draudzenēm vai draugiem staigāt apkārt pa naktsklubiem vai šopingot un atstāt bērnus pie auklītes! Saka to otrreiz, trešoreiz, līdz neiztur un kļūst vardarbīgs. Šo stāstu mēs labi zinām no Elīnas Zālītes romāna Agrā rūsa…”
Lai arī psihoterapeite uzskata, ka attiecības starp cilvēkiem ar lielu gadu starpību ir mazliet patoloģiskas un savā kabinetā šajā sakarībā dzird tikai skumjus stāstus, dažkārt tās tomēr izdodas. Reizēm partneriem izdodas izveidot cieņpilnu kopdzīvi. “Labāk, lai kopā nodzīvoti vismaz pieci vai desmit skaisti gadi, nekā iztikt bez attiecībām vispār, dzīvot vienam un nelaimīgam.”
Varbūt izdodas kopā nodzīvot arī ilgāk, jo jaunākais partneris pa šo laiku kļūst vecāks un nopietnāks. Šādā kopībā dzimst bērni, tiesa, reizēm nojaucot loģisko pēctecību, – tā nevajadzētu būt, ka vecākā partnera mazbērni ir vienā vecumā vai pat vecāki par viņa jaunākajiem bērniem. Tikpat neloģiski, ja vecākā partnera bērni ir vienā vecumā vai tuvu jaunā dzīvesbiedra vecumam. Sajukusi paaudžu nomaiņa, kam būtu jānotiek dabiski: vecvecākiem seko vecāki, tiem – bērni un mazbērni.
Dabu nepiemānīsi!
“Kavējoties pagātnē, jāatgādina, ka tradicionālas laulības ir aprēķina laulības. Tikai pēdējos 60–70 gados kļuvusi pašsaprotama laulība aiz mīlestības. Arī attieksme pret laulību kā institūciju ir krasi mainījusies – mūsdienās cilvēki var brīvi, pēc savas patikas un vēlmes laulāties un šķirties. Līdz pagājušā gadsimta sākumam šie jautājumi bija daudz sarežģītāki. Mūsdienās citu vidū sastopami partneri, starp kuriem pastāv diezgan liela gadu starpība,” atgādina sertificēts ārsts seksologs Artūrs Vāvere.
Vīrietim seksuālās aktivitātes maksimums vērojams 25–30 gadu vecumā, sievietēm 33–38 gados. Šā iemesla dēļ izveidojas paradokss, ko medicīnā dēvē par bioloģiskajām šķērēm, – vīrietim gribas seksu, bet sievietei vēl negribas, savukārt tad, kad sievietei sāk gribēties, vīrietis vairs nevar. No fizioloģiskā un seksoloģiskā aspekta būtu normāli, ja sieviete izvēlētos par sevi 5–7 gadus vecāku vīrieti.
Galvenās problēmas, kas rodas pāriem ar lielu gadu starpību, mēdz būt saistītas ar novecošanu. Īpaši sāpīgi šie jautājumi skar vīriešus, jo seksuālās spējas ar gadiem mazinās. Daudz jaunākai partnerei ar laiku var nepietikt ar to, ko viņš spēj sniegt. Tas, protams, atkarīgs no katra konkrētā gadījuma, tomēr, ja sieviete ir 40–45 gadu plaukumā un partneris 65–70 gadu vecumā, seksuālajā dzīvē var rasties nesaskaņas. Jāpatur prātā, ka vecākā partnera fizisko stāvokli var ietekmēt arī blakusslimības.
Nesaskaņas var radīt arī tas, ka vecākais partneris nogurst no jaunākā aktivitātes. Piemēram, ja 45 gadus vecs vīrietis satiekas ar 22-gadīgu sievieti, sākumā ir pacēlums, pastiprinātas seksuālās spējas, bet pēc gada viņš jau jutīsies izsīcis no regulāriem tusiņiem, uz kuriem jāpavada draudzene. Tas pārsvarā attiecas uz vīriešiem, kurus skārusi tā sauktā četrdesmitgadnieku krīze. Šajā vecumā karjerā ir sasniegts zināms stāvoklis, bērni jau lieli, materiāli vīrietis jūtas nodrošināts, bet, divdesmit un vairāk gadu dzīvojot ar vienu pastāvīgu partneri, sekss kļūst vienveidīgs, apnicīgs. Gribas pārmaiņas. Vīrieti pārņem sajūta, ka vilciens tūlīt aizies. Ja ceļā gadās kāda jaunāka, dzīvespriecīgāka sieviete, sākumā viss iet uz urrā, pat seksuālās spējas palielinās. Dzīve radikāli izmainās, bet divu triju gadu laikā arī šajās attiecībās lēnām iestājas izsīkums.
“Attiecībās svarīgākā ir savstarpējā sapratne un tas, ko katrs partneris no tām gūst. Ja viens otram spēj sniegt vajadzīgo, tad arī 10–20 gadu starpībai nav nekādas nozīmes,” uzskata Artūrs Vāvere.
