“Viņa taču šonakt nomirs!” Sieviete sašutusi par izturēšanos pret viņas māti vienā no lielākajām Latvijas slimnīcām 197
Ar skumju stāstu “Facebook” dalījusies Laura Sviacka. Viņas ģimene beidzamajā laikā piedzīvojusi īstas šausmas, kā rezultātā viņas mamma ir mirusi Ar Lauras atļauju pārpublicējam šo viņas stāstu, jo tas rāda, cik svarīgi ir ikvienam rūpēties par savu un savu tuvinieku veselību un reizēm būt arī uzstājīgiem.
Lauras stāsts ir uzrakstīts hronoloģiski, pa datumiem, sīki skaidrojot detaļas.
24.07.2023.
Manu mammu ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) aizveda uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu (PSKUS) ar stiprām sāpēm vēderā. Sāpes vēderā bija no žultsakmeņiem un iekaisuša žultspūšļa, tika veikta operācija, un, cik no mammas teiktā saprotu, tika izņemti visi žultsakmeņi un pats žultspūslis. Tālāk sekoja atlabšanas process, un mamma ievēroja visas ārsta rekomendācijas, lai atlabtu.
27.09.2023.
Mamma pamodās ar neizturamām vēdersāpēm, bija stipra vemšana, caureja un temperatūra. Tika izsaukts NMPD, un mamma tika aizvesta uz PSKUS un tika ielikta Gastroenteroloģijas nodaļā (10.nodaļa, 19.palāta), tika konstatēts akūts smags pankreatīts, kā arī žultsvadā iesprūdis paliels žultsakmens, kas spiež uz iekaisušo aizkuņģa dziedzeri. Nozīmēja terapiju ar antibiotikām, visādām sistēmām un pretsāpju medikamentiem u.tt, maz ko no tā visa saprotu.
Mammai ir arī reta ģenētiska muskuļu saslimšana (miotoniskā distrofija 2.tipa), tādēļ pēc dažām dienām no smagas, sāpju dēļ saspringtas elpošanas, mammas elpošanas muskuļi tika ļoti noslogoti, kā rezultātā mamma nebija spējīga pati paelpot un, dažādus elpošanas aparātus izmēģinot, palika pie viena elpošanas aparāta (Fisher&Paykel healthcare MR850AEU), kas viņai skābekli kaut cik pietiekamā daudzumā nodrošina. Bija runa par operāciju, lai izņemtu ārā palikušo akmeni, bet operācija varētu būt neefektīva, kā arī pastāv 99% iespēja, ka operācijas laikā tiks veikta intubācija un mamma uz atlikušo mūžu paliktu uz gultas ar mākslīgo plaušas ventilāciju (mammas vārdos atstāstu ārstu konsīlija teikto). Mamma no šī atteicās, jo uzskatīja to par sliktāku likteni nekā nāve.
Pēc manas sarunas ar ārstējošo ārstu (16.10.2023., sazvanoties caur 10.nodaļu), sapratu, ka viņaprāt, saistībā arī ar viņas muskuļu saslimšanu, šo operāciju ir bīstami veikt arī, neņemot vērā faktu, ka pēc operācijas būtu nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, operācija, visticamāk, nebūtu veiksmīga un beigtos letāli ar vislielāko varbūtību.
Mamma nevarēja pati paelpot, nekustējās, gandrīz trīs nedēļas gulēja pozā uz muguras, pēdējās dienas vispār neēda, knapi dzēra, jo dzeršana un ēšana izraisīja stipras sāpes vēderā. Viņa nepārtraukti cieta sāpes, bija pārgurusi, bezspēcīga un faktiski pilnīgi kopjama.
Vienā no pirmajām dienām (nepiefiksējām, kurā tieši, iespējams, 27.09.2023.) mammai bija pamatīga caureja, bieži, ar palātā pieejamās pogas palīdzību, tika saukts sanitārs (iespējams, vārdā Juris, strādāja arī 02.10.2023., 04.10.2023.), lai nomaina pamperi, sanitāram tas kaut kādā brīdī bija apnicis, un viņš to pulti izslēdza. Mammai kaut kādā brīdī bija sākusies arī vemšana, attiecīgi viņa visu nakti tā arī nogulēja, ar pilnu pamperi un apvēmusies. Ņemot vērā, ka mammai tika dotas arī miega zāles, kā arī viņa visu laiku gulēja tikai uz muguras, rodas jautājums, vai cilvēkam šādā stāvoklī nav bīstami tikt atstātam vienatnē, ar nestrādājošu medpersonāla izsaukšanas pogu, jo tomēr mazkustīgs cilvēks, guļus pozā ar vēmekļiem var arī aizrīties, īpaši miega zāļu iespaidā. Mamma šo manai māsai nākamajās dienās izstāstīja, bet lūdza neko nedarīt un neteikt, jo viņai bija bail, ka tādēļ, ka kaut kas tiks teikts, pret viņu sāks izturēties slikti.
Tas pats sanitārs, mainot cilvēkiem pamperus, to dara ar īpašu neiecietību, neņemot necik vērā, ka tas sagādā stipras sāpes, mammas iepriekšējā palātas biedrene pampera maiņas brīdī esot nelabā balsī kliegusi un piecas minūtes pēc pampera nomaiņas mirusi. Nesaku, ka paciente gāja bojā pampera nomaiņas dēļ, bet varbūt, saudzīgāk izturoties pret pacientu, šāds rezultāts tobrīd nebūtu, nezinu.
Mamma arī teica, ka kad šis sanitārs maina pamperus, viņš to dara, neņemot vērā viņas sūdzības par sāpēm, un dara to tā – tikai, lai ātrāk to izdarītu, un nav svarīgi, cik ļoti procesā pacients cieš sāpes.
Es saprotu, ka sanitāriem ir jāstrādā ātri, pat reizēm ignorējot pacienta sāpes, jo daudzas saslimšanas tomēr izraisa sāpes, un tur īpaši neko nevar darīt lietas labā, lai apkopšanu veiktu pilnīgi nesāpīgi, taču šādas sūdzības par nevienu citu sanitāru no mammas nedzirdēju. Mammai pampera nomaiņa jebkurā reizē sagādāja stipras sāpes, tomēr citi sanitāri centās to darīt maksimāli saudzīgi. Dienās, kad šis sanitārs strādāja, mamma centās mazāk ēst un lietot arī pretcaurejas līdzekļus, lai tikai šim sanitāram nebūtu vajadzība viņai mainīt pamperu.
Pašas ar māsu, kā apmeklētājas, arī bijām liecinieces šī sanitāra attieksmei pret pacientiem. Proti, kad nākamā mammas palātas biedrene palūdza, lai viņu pabaro, viņš atnāca viņu barot, darīja to ļoti steidzīgi un visu laiku viņai pārmeta, ka viņa atrodas slimnīcā pilnīgi lieki, uzsverot, ka laikam ļoti patīk pa slimnīcām braukāties un ēst uz slimnīcas rēķina, un izsakot tamlīdzīgus nievājošus komentārus.
Vairākas dienas mammai asiņoja deguns – droši vien tādēļ, ka skābekļa pūšana degunā kairina gļotādas.
11.10.2023.
Mammai skābekļa saturācija bija zemāka nekā citas dienas un uz vakaru sāka krist vēl. Ar sanitāri nolēmām paskatīties vai degunā nav asins recekļi, kas varētu to elpošanu apgrūtināt – bija, izvilkām no nāss, apmēram, 15cm garu asins recekli, un skābeklis momentā uzkāpa augšā, bet diemžēl tam visam sekoja kārtējā deguna asiņošana, kas bija spēcīgāka nekā parasti.
Mamma sāka rīstīties ar asinīm un klepot ārā asins recekļus. Rādot salvetes ar asins recekļiem, lūdzu medmāsai izsaukt ārstu, kam sekoja atbildes – tas ir normāli, dēļ skābekļa aparāta tā varot būt. Kad apjautājos vai viņa tagad, ar miega zālēm guļot, ar asinīm rīklē, pa miegam nevarētu aizrīties un aiziet bojā, tad medmāsa tādā negribīgā tonī atbildēja: “Labi iešu speciāli saukt ārstus, ja jau tik ļoti vajag!” Pēc kādām 20 min atnāca ortolaringologs, apskatījās un teica, ka jā, ir stipra asiņošana. Mamma lūdza to asinsvadu piededzināt, jo asiņo visu laiku jau vairākas dienas.
Ārste atbildēja, ka piededzināt nevar, jo fiziski nav ar ko, tāpēc ievietos nāsī tamponu. Mēs ar mammu, šokētas, jautājām: “Bet kā viņa elpos, ja skābekli pūš caur degunu?” Sekoja atbilde: “Nu jā, es saprotu, bet neko nevaru izdarīt.” Es tobrīd sašutumā jautāju: “Vai tiešām visā slimnīcā nav šāds aparāts?” Viņa atbildēja: “Šajā nodaļā nav!” Es teicu: “Gan jau visā slimnīcā atradīsies.” Un viņa kaut ko nesaprotamu atbildēja, nesapratu īsti ko, bet tik vien bija skaidrs, ka neko netaisās darīt. Es pagrūdu krēslu un pateicu: “Viņa taču šonakt nomirs!”, jo sapratu, ka mana māte tiks atstāta uz nakti, visticamāk, nosmakt, kad tomēr ārste pasauca sanitāri, lai atved to aparātu no citas nodaļas. Aparāts tika atvests burtiski pāris minūtēs, pēc 15 minūtēm mammai tika apturēta asiņošana un kopš tā brīža gandrīz nedēļu mamma par deguna asiņošanu nesūdzējās.
12.10.2023.
Šajā dienā saskārāmies ar medmāsas attieksmi, kad mamma sūdzējās par stiprām sāpēm un to, ka dēļ sāpēm neesot spējīga pat gulēt. Viņai tobrīd deva kaut kādas miega zāles, kuru efektivitāte ir apmēram stundu, maksimums pusotru, rezultātā viņa pamodās nakts vidū un vairs nevarēja iemigt, jo mocījās sāpēs. Pašas sāpes viņai bija konstanti, ne tikai dēļ pankreatīta, bet arī dēļ muskuļu saslimšanas, jo viņa nebija spējīga pamainīt pozu, attiecīgi slodze muguras muskuļiem bija pamatīga un tie viņai sāpēja visu laiku.
Stiprākas zāles tobrīd arī viņai nevarēja iedot, jo ārsts nebija nozīmējis un nebija vairs uz vietas. Mammas lūgums pasaukt dežūrārstu tika ignorēts. Vēlāk bija brīdis, kad es biju aizgājusi pēc ūdens ārpus palātas un māsa bija palātā WC, ienāca māsiņa, kas domāja, ka neviena no mums palātā nav un brīdī, kad mamma atkārtoti lūdza pasaukt dežūrārstu, uz viņu tika pamatīgi sakliegts, protams, arī dežūrārsts netika pasaukts, pat arī tad, kad mēs vēlāk gājām lūgt, lai viņu pasauc.
Naktī no 14.10.2023. uz 15.10.2023.
Medmāsa, kas todien (iespējams, arī 27.09.2023.) strādāja tajā maiņā kopā ar iepriekšminēto sanitāru, kas nemainīja mammai visu nakti pamperu, atkal naktī ienāca pie mammas. Mamma lūdza, lai apskata urīna katetru, jo tas viņai izraisa neciešamas sāpes, lūgums tika ignorēts, un atkal tika izslēgta viņas pults. Kad, ejot 14.10.2023. mājās, mēs no mammas atvadījāmies, un, paņemot viņas roku, lai pēc taustes saprot, parādījām, kur stāv ūdens trauciņi un tml., cita medmāsa piekodināja, ka viņai taču ir poga un, ja būs kāda vajadzība, pie viņas atnāks. Realitāte tomēr bija citāda.
15.10.2023.
Mamma bija nomocījusies sāpēs ar urīna katetru, un sanitāre, no rīta apkopjot mammu, mammai taisnojās, ka viņa nav vainīga un pulti nav slēgusi ārā. Turpmāko dienu mēs kādas 20 reizes droši lūdzām, lai nomaina to urīna katetru, jo neraugoties uz to, ka katetrs tika pārbaudīts, skalots u.tt., mammai bija ļoti stipras sāpes katru reizi, kad viņa urinēja. Minētais tika lūgts no plkst. 10.00 rītā, kā arī iepriekš naktī. Vairākas reizes lūdzām arī ārstam, lai mammai nomaina urīna katetru, un viņš teica, ka, protams, nomainīs, bet līdz ko tas tika lūgts medmāsām, atkal sekoja ignorēšana. Visas reizes šis lūgums tika ignorēts, bet uz vakarpusi personālam laikam apnika, ka mēs neliekam mieru, un tad ar visāda veida pārmetumiem šis katetrs tika nomainīts, bet mamma par sāpēm urinējot tovakar vairs nesūdzējās.
Tajā pašā dienā mammai bija liela tūska, un medpersonāls vairs nevarēja atrast nevienu vēnu rokās, lai ievadītu zāles, jo viņas iepriekšējais katetrs “sērēja ciet”, bet jauno ar vairākiem un ilgiem mēģinājumiem neizdevās ievietot. Mamma tobrīd ilgstoši jau bija lūgusi palīdzību sakarā ar sāpēm, gan urīna katetra dēļ, gan arī saslimšanas dēļ, bet, cik noprotu, pretsāpju zāles viņai netika dotas, jo nevarēja ievadīt vēnā, un sāpes mammai nerimās, bija neciešamas. Māsa vairākas reizes lūdza mammai iedot kaut ko
pret sāpēm, bet medmāsas atteica, jo nevarot atrast vēnas, jāgaidot dežūrārsts, lai rastu risinājumu, un nav zināms, kad viņš ieradīsies, lai māsa “liekoties mierā”. Tikmēr mamma palātā kliedza sāpēs. Lai arī pirms ilgāka laika, bet mamma pati ir strādājusi ārstniecībā un zina, ka zālēm ir dažādas alternatīvas, kā arī dažādi zāļu lietošanas veidi, un tad pēc viena no daudzajiem medpersonāla atteikumiem iedot viņai pretsāpju zāles, mamma pateica māsai, lai aiziet pajautāt, vai nav kaut kas, ko var iedot tabletes veidā vai ievadīt varbūt muskulī, ja jau intravenozi nav iespējams. Un pēc šī māsas kārtējā lūguma, ar šādu ierosinājumu, kaut kādas zāles saberztā veidā tika nodrošinātas.
Rodas jautājums, vai tiešām ilgstoši jānoklausās, kā cilvēks kliedz sāpēs, un pašiem darbiniekiem nevar ienākt prātā kaut kādas alternatīvas? Vai tiešām mums, medicīnas jomā nekompetentiem cilvēkiem, ir jānāk talkā ar saviem ieteikumiem, lai atrastu veidu, kā cilvēkam palīdzēt sāpju gadījumā? Vai tā vienkārši ir kārtējā nevēlēšanās palīdzēt?
Tūskas dēļ mammai piedāvāja pielikt centrālo katetru kaklā, ja pareizi saprotu, vedot uz reanimācijas nodaļu, un tā kā viņas skābekļa aparāts nebija pārvietojams, ārsti nolēma, ka pieliks augstas saturācijas skābekļa masku. Mamma tobrīd līdz panikai pārbijās, jo pēc iepriekšējās pieredzes, mēģinot dažāda veida elpināšanas variantus, zināja, ka noslogoto un sāpošo elpošanas muskuļu dēļ nevarēs ar to masku paelpot, un brīdī, kad medmāsa lika viņai to masku virsū, mamma jautāja: “Vai Jūs palīdzēsiet ar to masku mani izelpināt?” Nezinu, ko viņa ar to bija domājusi, iespējams, lai paspiež to maskas maisiņu, lai vairāk skābeklis nāktu, bet atbilde uz šo jautājumu netika sniegta. Mamma uzreiz sāka histērijā raudāt un šķita, ka viņai jau panika sākās, kad es jautāju
personālam: ”Vai Jūs varat, lūdzu, atbildēt uz jautājumu, cilvēks taču ir ļoti pārbijies.” Sekoja krietni paaugstinātā tonī atbilde no ārstes (tās pašas ar kuru vēlāk arī aprakstīšu konfliktsituāciju tajā pašā vakarā): “Kā mēs varam vispār kādu palīdzēt izelpināt? Un vispār, atstājiet telpas un netraucējiet mums strādāt!”, ar māsu izgājām no palātas un noklausījāmies kā raudošo mammu aizved prom. Es saprotu, ka varbūt mammas lūgumu bija neiespējami izpildīt, bet pavisam noteikti bija iespējams vismaz nomierināt histērijā raudošu cilvēku, kas uztraucās par to, vai nebūs jāsmok, kaut vai pasakot, ka viss būs labi.
Vēlāk mamma tika vesta uz rentgenu, atkal tika uzlikta augstas saturācijas skābekļa maska. Mammas ikdienā lietotais skābekļa aparāts, kas pūta skābekli degunā, visu dienu rādīja krietni zemāku skābekļa saturāciju nekā parasti (85-86), bet nu tas varētu būt arī saprotams, jo mamma tiešām bija nomocījusies, arī veselības stāvoklis neuzlabojās, šajā brīdī pankreatīts bija jau nekrotiskā formā. Atnākot no rentgena ar skābekļa masku viņas skābekļa saturācija diezgan uzkāpa (94-95), kas mūs visus, protams, uz to
mirkli ļoti iepriecināja, mammu arī. Tika pieņemts lēmums šo masku pagaidām atstāt, blakus turot arī iepriekšējo aparātu, ja nu kas. Ārsts mums ar māsu piekodināja, lai pieskatām skābekļa saturāciju un, ja kas, lai dodam ziņu.
Kādu mirkli skābeklis bija labs, bet tad lēnām sāka krist (nokrita uz 87-88), mamma sāka raut nost masku un teica, ka nevar paelpot, jo elpošanas muskuļi sāk atkal pārslogoties, ka par spīti ekrānā redzamajai skābekļa saturācijai visas dienas garumā, ar iepriekšējo aparātu bija krietni vieglāk. Pasaucām, lai nomaina, atnāca divas sievietes, pieļauju, ka medmāsas, kas šo aparātu nemācēja pareizi ieslēgt. Mēs ar māsu jau pēc aparāta skaņas sapratām, ka viņš nestrādā pareizi, mammai skābeklis jau bija nokritis kritiski
zemu (78-79), bet, tā kā vienu brīdi uzkāpa pa vienu vienību (80), medmāsas nolēma, ka viss ir kārtībā un aizgāja.
Turpmāk skābeklis bija ļoti zems un vispār nekāpa uz augšu, pat sāka krist vēl zemāk, rādītāju aparāts skaļi pīkstēja (rādītāji kādas 10 minūtes turējās robežās no 78-80, augstāk nekāpa). Aizgāju pasaukt personālu un teicu, ka aparāts nestrādā un mamma smok. Neviens nenāca. Atkal aizgāju un pateicu: “Ja kādu šeit vispār interesē, tad ziniet, ka skābeklis turpina krist un viņa smok!”. Tad aizgāju atpakaļ uz palātu pie mammas. Mamma visu to laiku ar paniku acīs tvēra elpu. Pēc dažām minūtēm ienāca dusmīgas medmāsas, sāka mums pārmest, ka mēs viņas traucējam, ka esot citi pacienti, apmeklētāju laiks ir beidzies. Es sarkastiski atvainojos par to, ka traucēju viņas ar savu smokošo māti un brīdī, kad viņas pieminēja apmeklētāju laika beigas, teicu, ka neiešu nekur prom, kamēr aparāts netiks pareizi ieslēgts un viņa normāli neelpos. Viņas dusmīgas pa vienai aizgāja, viena uzreiz, otra, saprotot, ka skābekļa aparāts nestrādā kā vajag, uzlika mammai iepriekšminēto masku un arī aizgāja, nosakot, ka ja kāds varēs, tad atnāks un uzliks viņai to iepriekšējo aparātu.
Mēs ar māsu palikām gaidot. Pēc kāda brīža atnāca ārste, kas sakliedza uz mums, ka mēs ar savām absurdajam prasībām visas dienas garumā esam ļoti nogurdinājušas personālu, ka viņa nevar maģiski cilvēkam uztaisīt jaunas plaušas, bļaustījās arī par iepriekšminēto urīna katetru, ka to nemaina katru dienu utt. un, lai mēs atstājam telpas un ļaujam viņai strādāt. Pasūdzējās, ka esot vienīgā ārste uz padsmit nodaļām un tiekot visu laiku raustīta uz šejieni.
Pateicu, ka neesmu vainīga, ka manai mātei ir slikti un ka viņiem personāls trūkst. Mēģināju skaidrot, ka neprasu nevienam mammai nodrošināt jaunas plaušas, bet gan iepriekšējo skābekļa aparātu, ar ko viņai bija komfortablāk elpot, tāpat arī neprasu, lai tāpat vien nomaina urīna katetru, bet gan tāpēc, ka viņa urinējot kliedz sāpēs (darīja to viņa bieži, jo, ja pareizi atceros, dēļ tūskas viņai dienā izlaida kādus 6 litrus sistēmu), taču nekāda saturīga komunikācija ar šo ārsti nevedās, tāpēc kārtējo reizi mums teica atstāt telpas, jo apmeklētāju laiks ir beidzies, vienā brīdī noteica, ka aparātu pieslēgs. Nezinu, vai tas tajā brīdī tika izdarīts, taču māsai, ierodoties ap plkst. 14.00 nākamajā dienā, skābekļa aparāts bija pieslēgts.
Tovakar sapratu, ka ar lūgumiem un savstarpējām sarunām ar medpersonālu, nekas nemainīsies, ka tāpat bieži vien nāksies saskarties ar neiecietību un neizdarību no personāla puses, un mēs ar māsu sākām, cik vien iespējams, visas sarunas ar ārstējošo personālu ierakstīt, lai būtu vismaz kādi pierādījumi.
16.10.2023.
Šī mammai bija pēdējā dzīves diena, todien viņai bija nomainījies ārstējošais ārsts, kas, beidzot mums konkrēti izstātīja, ka cerību vairs gandrīz nav, šobrīd tiek ārstēti tikai simptomi, jo paša pankreatīta ārstēšana nav bijusi efektīva, un, ka mamma visticamāk neizdzīvos. No māsas puses sekoja lūgums mammai nodrošināt komfortu ar stiprākām pretsāpju, nomierinošām vai miega zālēm, lai cilvēks vismaz atlikušo laiku nemocās. Ārsts apstiprināja, ka tā arī rīkosies. Paldies viņam par to! Arī pārējam personālam, īpaši sanitārei, medmāsai – milzīgs paldies par cieņpilno attieksmi un atbalstu mammas pēdējā dienā, vismaz pēdējā dienā mammai paveicās ar to, ka todien strādāja cilvēki, kam nav sveša empātija un rūpes.
Todien mammai sāka stipri asiņot arī otra nāss, mēģināja asinsvadu piededzināt, bet neveiksmīgi, nācās tai nāsī ievietot tamponu un kaut kādu plāksnīti, kas bija piesūcināta ar pretasiņošanas šķidrumu, lai apturētu asiņošanu, jo bija pārāk stipra. Tas viss ir saprotams, jo tomēr tika mēģināts viss pārējais, lai asiņošanu apturētu, un tad tikai sekoja pēdējais variants – ievietot kaut ko nāsī. Protams, mammai bija ļoti grūti, bija apgrūtināta elpošana, arī skābekļa saturācija krita arvien lejā, un todien viņa arī aizgāja mūžībā. Tomēr rodas pārdomas, atminoties iepriekšējo reizi, kad stipri asiņoja nāss, bet neviens nevēlējās vispirms pamēģināt to asinsvadu piededzināt un uzreiz gribēja likt kaut ko nāsī, it kā nebūtu svarīgi, ka pēc tam cilvēks visu nakti mocītos vai vēl ļaunāk.
Un tā mamma ir devusies mūžībā 61 gada vecumā, bet man un māsai palikusi ne vien dziļa sāpe par viņas mokpilnajām dzīves pēdējām dienām ārstniecības iestādē, bet arī virkne neatbildētu jautājumu.
Pacientu tiesību likuma mērķis ir veicināt labvēlīgas attiecības starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, sekmējot pacienta aktīvu līdzdalību savas veselības aprūpē, kā arī nodrošināt viņam iespēju īstenot un aizstāvēt savas tiesības un intereses.
Minētā likuma 5.panta otrā daļa noteic, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma.
Bet saskaņā ar šī likuma 5.panta sestajā daļā noteikto, ja ārstniecības iespējas ir ierobežotas vai pieļaujama vairāku veidu ārstniecība, pacientam ir tiesības uz ārsta profesionāli izdarītu izvēli, kuras pamatā ir uz pierādījumiem balstīti medicīniskie kritēriji.
Savukārt iepriekš aprakstītās situācijas man liek aizdomāties, vai attieksmē pret mammu tika ievērots Pacientu tiesību likums un kā būtu, ja mammai par savu aprūpi būtu jācīnās pašai (bez tuvinieku klātbūtnes) savā smagajā veselības stāvoklī. Protams, rodas arī pārdomas, ka mamma droši vien nav vienīgais pacients, kam netiek nodrošināta pienācīga aprūpe personāla trūkuma, attieksmes, empātijas trūkuma vai neizdarības dēļ.
Mazliet mulsina arī tas, ka, ja mamma man skaidroja, ka iepriekš 2023.gada jūlijā, veicot operāciju, viņai tika izņemti žultsakmeņi un žultspūslis, kādēļ tad netika pamanīts arī tas žultsvadā iesprūdušais, palielā izmēra akmens? Cik es saprotu līdz tādam izmēram žultsakmens veidojas diezgan ilgi, tas nav mēneša jautājums, kā tad to varēja nepamanīt? Varbūt es kaut ko no mammas teiktā neesmu sapratusi pietiekami precīzi, tomēr gribētu noskaidrot arī šo jautājumu.
Ar šo publikāciju vēlos vērst uzmanību sabiedrībai par vienu no lielākajām slimnīcām Latvijā, kur nonākt var katrs no mums.
