Betels: “Merkeles kundze bija sava veida kompromisu mašīna.” 12
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz ar Bundestāga jaunā sasaukuma deputātu sanākšanu Angela Merkele 26. oktobrī oficiāli nolika kancleres pilnvaras, taču faktiski tās vēl saglabā līdz nākamās valdības apstiprināšanai. Viņas politisko atvadu turneja noslēdzas 3. novembrī Burgundijas reģionā Francijā, kur Merkele bauda diezgan lielu cieņu.
Bet ne visur Angelu Doroteju apstaro tautas mīlestība. Grieķijā, ko viņa arī iekļāva savā tūrē, Vācijas kanclere esot “viena no visvairāk nīstajām sievietēm”, kā secinājis tabloīds “Bild”. Bet mums?
Iespējams, daudziem palikusi prātā Latvijā pazīstamu cilvēku atklātā vēstule 2014. gada vasarā, kad jau bija notikusi Krimas aneksija un izvērsās Krievijas agresija Austrumukrainā, un Merkele posās uz Rīgu. Ja atceramies, mūsu intelektuāļi prasīja kanclerei atkāpties no viņas dzelžainās nostājas, ka Baltijas valstīs NATO pastiprināta klātbūtne pastāvīgu alianses militāru bāzu veidā nedrīkst tikt īstenota.
Tekstā bija piesaukta vēsturiskā atbildība un uzsvērts, ka “morāle, tostarp politiskā morāle, tomēr nav lēšama naudas izteiksmē un finanšu rādītāji nedrīkst būt nozīmīgāki par Eiropas valstu drošību”.
Vēstules parakstītājiem un pārējiem labticīgajiem nācās pārliecināties par gluži pretējo. Merkele palika pie sava.
Uzticības caurums kaut kā tika aizlāpīts ar Latvijas atbildīgo amatpersonu apgalvojumiem, ka mums nav un nevar būt uzticamākas sabiedrotās par Berlīni. Bet tur jau pilnā sparā apsprieda Kremļa piespēlēto projektu “Nord Stream 2”.
Protams, pastāv pieņēmums, ka bez Merkeles Eiropas politikā viss būtu vēl sliktāk. Par to ļausim strīdēties jau tuvākās nākotnes vēsturniekiem un politologiem. Pagaidām diskusijai varam piedāvāt Merkeles atzinumu (intervijā “Suddeutsche Zeitung”), ka viņa savulaik, stājoties amatā, nav spējusi pat iedomāties, ka Putins anektēs Krimu un lieta nonāks līdz militārām sadursmēm Donbasā.
Mēs nezinām, kāda informācija tolaik nonāca uz federālās kancleres (ar dzīves pieredzi VDR) galda no Vācijas kompetentajiem dienestiem, bet netrūkst atklātu avotu, kur šie draudi apcerēti. Nerunājot par Krievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāvju sacīto vai neatkarīgo ekspertu publikācijām, kur diezgan pamatīgi izklāstīta Putina režīma iedaba.
Vācijas kanclerei toreiz likās, ka draudzīgas attiecības ar Vladimiru ir uzturamas, sūtot viņam alu, bet tas vairāk atgādina naivumu nekā bieži daudzināto reālpolitiku.
“Eiropai skaidrāk jādefinē savas drošības intereses,” atvadoties novēl Merkele. Attiecībā uz Ķīnu vai Krieviju pati Vācija tās nekad īsti skaidri nav definējusi. Ja neskaita Berlīnes nepārprotamo nostādni, ka Ukraina un Gruzija arvien vēl jātur tālāk no NATO, lai nekaitinātu Maskavu.
Taču iepriekš minētais atzinums ir izteikts saistībā ar ASV, kuras pievērsušās Klusajam okeānam, pametušas Afganistānu un vairs negrasās “bez nosacījuma uzņemties vadošo lomu visur pasaulē”. Bet Eiropā, objektīvi vērtējot, Vašingtonas balstītā NATO joprojām paliek galvenais drošības garants, kas galu galā ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas būtība.
Tikmēr vāciešu apņēmība nepieciešamības gadījumā militāri aizsargāt Eiropu, piemēram, Baltijas valstis, ja palūkojamies gadu garumā veiktajās aptaujās, nav īpaši novērota.
Merkeles spēju kļūdīties apliecina tas, ka viņa diezgan uzkrītoši uzdeva par savu pēcteci Armīnu Lašetu, kaut gan Vācijas kristīgo aprindās bija politiķi ar krietni lielākām izredzēm iemantot pilsoņu uzticību. Tā gan ir, kā pieņemts teikt, viņu problēma, kaut arī var izrādīties, ka ne tikai viņu vien.
Katrā ziņā ilggadējās kancleres aiziešana no varas gaiteņiem (redzēsim, cik tālu) rada Eiropā jaušamu satraukumu un mulsumu. Viņas nozīmīgumu samērā precīzi raksturojis Luksemburgas premjers Ksavjē Betels: “Merkeles kundze bija sava veida kompromisu mašīna.” Bet kompromiss ir Eiropas Savienības eksistences pamats. Turklāt katrs laikmets pelnījis tādus līderus, kādi tam pienākas.
