Rotkaļa laika meti 0
Paņemot rokās rotkaļa, Cēsu Seno rotu kalves meistara Daumanta Kalniņa tikko iznākušo autorizdevumu “Mani laika meti”, uz vāka redzams prāvs Latvijas karogs un skats ar neskaitāmiem cilvēkiem Mežaparka estrādē tautas manifestācijas “Par tiesisku Latviju” laikā. Ieskatoties rūpīgāk, redzams ne tikai tas, ka karogs ir grāmatas autora rokās, bet arī, ka viņam līdzās ir vairāki man labi pazīstami folkloras kopas “Dzieti” dalībnieki, tiesa, laikā, kad viņus vēl nepazinu, līdz tam paies vēl trīs gadi. Šis ir viens no spilgtiem piemēriem, kā lielā vēsture – tautas, valsts – saraujas līdz personiskai vēsturei, kad iedziļināmies tajā.
Biogrāfisku grāmatu netrūkst ne Latvijā, ne pasaulē, visbiežāk tādas top dzīves otrajā pusē, atskatoties uz aizgājušo laiku un secinot, ka dzīve ir vai nav nodzīvota piepildīti. Daumants Kalniņš ir ne tikai rotkalis vai aizrautīgs senvēstures un folkloras pētnieks, bet arī dziedātājs un mūziķis, viņš savas prasmes un zināšanas gadiem ilgi dāvājis tālāk – arī rotām veltīto grāmatu lappusēs, – tātad par jēgu nav pamata šaubīties. Savukārt “Mani laika meti”, kas tapusi kā veltījums mazbērniem, ietiecas pavisam citā laukā – tā skar Latvijas vēsturi caur vienas dzimtas senčiem un pēctečiem, citējot baltvācu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka grāmatas nosaukumu, un kā tāda arī vērtējama no biogrāfiskā žanra paraugu viedokļa.
Droši vien būs tikai godīgi pateikt, ka 20. gs. 90. gadu sākumā mēs pāris gadus ne tikai kopā dziedājām tautasdziesmas un svinējām gadskārtu svētkus, bet arī darinājām arheoloģisko tautastērpu rekonstrukcijas, liekot kopā Daumanta Kalniņa rotkaļa un manas aušanas prasmes, tādējādi folkloristu aizrautībā tiekoties vai ik nedēļas. Tāpēc to, ka Daumanta tēvs ir Dailes teātra komponists Indulis Kalniņš, bet vectēvs – ievērojamais diriģents Teodors Kalniņš, kura vārdu savulaik nesa Radio koris, es zināju. To, ka Daumants ir spožs stāstnieks ar teicamu humora izjūtu, arī. Tas, ko nezināju, ir viņa dzimtas vēsture un tas, kā laiks viņu ietekmējis līdz tam brīdim Mežaparkā, ko fiksējis grāmatas vāks. Un te, lūk, sākas pārdomas par to, kas ir šī un daudzās tai līdzīgās grāmatas.
Pirmām kārtām, tas ir stāsts par Latviju. Par to, ka Latvija ir tās cilvēki un viņu nodzīvotās dzīves, kuras savstarpēji pārklājas neiedomājamās kombinācijās. Teodors Kalniņš varēja neatgriezties pēc Otrā pasaules kara, jo bija izdarījis izvēli aizbraukt. Viņam bija dota vēl viena izvēle – atgriezties. Daudziem bija. Daudzi neizmantoja. Daži izmantoja, no tiem daudzi nokļuva Sibīrijā un neatgriezās. Kā pasakās par krustcelēm. Spersi soli pa labi – zirgu zaudēsi, pa kreisi – pats pazudīsi. Līdzīga izvēle skar Induli Kalniņu, bet Smiļģa autoritāte un brašais stāvs kā siena pasargā lielu daļu dailēniešu. Un tad ir Daumants un viņa laikabiedri, kuri karu piedzīvo kā mazi bērni un kuru vietā izvēles veic vecāki.
Otrām kārtām, tas ir stāsts par padomju laiku un izvēļu iespējamību. To ir ārkārtīgi būtiski izlasīt šogad, kad ik pārdienas uzvirmo kāda jauna ziņa par vai pret VDK “mantojuma” atklāšanu plašākai sabiedrībai un t. s. latviešu partiju kašķos draud pazaudēties Latvijas neatkarība. Pieaugot laika distancei starp pēckara gadiem Latvijā un šodienu, samazinoties cilvēku skaitam, kas šo laiku piedzīvojuši kā pieauguši cilvēki, liecības par 50. un 60. gadu Rīgu un Latviju kļūst aizvien vērtīgākas, un tieši tas pats sakāms par mākslas darbiem, kas no šodienas skatpunkta ļauj izvērtēt padomju laiku. Tālab ar tādu aizrautību var lasīt arī nule iznākušo Andra Akmentiņa romānu “Skolotāji”. Padomju laikā rakstītos darbos par padomju laiku nav iespējams sastapt tos latviešus, kas noturēja latviešu kultūru bez acīmredzamām nodevām savam laikam, dīvainā kārtā par viņiem maz runā arī šodien, un tomēr – ja ne viņi, indivīdu raidītos saucienus atmodas laikā tauta nebūtu sadzirdējusi. Pie tādiem cilvēkiem pieder arī Daumants Kalniņš, un ir svarīgi zināt, ka tādu jauniešu, kas, 18. novembrī slapstoties, devās reidā pa Brāļu kapiem līdz Baltajiem krustiem vai Čakstes piemineklim un kas jumtistabiņās kala pretošanās plānus, nebija mazums. Un ne jau tikai Rīgā. To, ka arheologu vidū “kaitīgās” nacionālās idejas bija izplatītas, zināju, bet nezināju, ka Daumanta ceļš gājis cauri arī Vecrīgas izrakumiem. Protams, kā viņš pats raksta – iesaukšana armijā patiesībā nāca kā glābiņš, jo iecerētie pretošanās pasākumi pieredzes trūkuma dēļ gan jau būtu beigušies ar katastrofu pašiem un ģimenēm (49. lpp.).
Izvērsta un aizraujoša nodaļa aizved arī uz dienestu padomju armijā un tik specifisku nodarbi kā dienesta suņu apmācība, tomēr šis stāsts gluži uz vispārinājumu nevedina.
Toties 80. gadi Latvijā ir trešais un galvenais iemesls, kas ļauj ieteikt grāmatu citiem biogrāfiskā žanra cienītājiem, bet jo īpaši tiem, kas mituši Cēsīs vai to tuvumā. Vides aktīvisti un muzejnieki rokrokā ar folkloristiem ir tie, kas veido pamatu Tautas frontes Cēsu nodaļas kodolam un ir epicentrā daudziem atmodas laika notikumiem, sākot ar folkloras festivāla “Baltica 88” Cēsu koncertu un beidzot ar lāpu gājienu 1988. gada 18. novembrī un sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanu Cēsu pils tornī vēl pirms Rīgas pils. Un – kur vēl Ieriķu pieminekļa Brīvības kauju dalībniekiem atjaunošanas akcija, kurā tieši iesaistīts arī grāmatas autors, vai detalizētās aculiecinieka atmiņas par barikāžu laiku. Tomēr šim laikam veltītajās lappuses ir vēl kāda ļoti būtiska liecība par varas pārņemšanu atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, ko ilustrē arī vēsturiski fotoattēli – vēl neviens nezināja (?), kā izvērtīsies atmodas procesi politiskā līmenī, kad komunistiskās partijas līderi Cēsu pusē aktīvi pieslēdzās/ tika pieslēgti Tautas frontes vadošo lokam, un – šodien šķiet neticami – Cēsu pils tornī sarkanbaltsarkano karogu uzvelk trīs partijas sekretāri, tostarp pirmā sekretāre Austra Štauberga, un viens neatkarības cīnītājs – Valdis Atāls. Kā grāmatā raksta Daumants Kalniņš, šajā brīdī progress jeb atmoda bez Pilsoņu komitejas un Nacionālās neatkarības kustības varēja apstāties arī pie paplašinātas Latvijas autonomijas PSRS sastāvā. Jaunākā laika vēsture prasīt prasās vēsturnieku pētāma un tās dzīvo liecinieku atmiņās fiksējama, lai no šiem darbiem un atsevišķu cilvēku dzīves ieraudzītu laikmetu. “Mani laika meti” ir mets ceļā uz to.
