“Viņa atgriežas ar zilumiem, naktīs murgo, vemj” – vēl viens šausmīgs stāsts par attieksmi pret latviešiem Zviedrijā, tiek piesegta pat vardarbība
0
Pēc tam, kad šonedēļ portālā publicējām stāstu par kādas ģimenes bēgšanu no Zviedrijas, ar mani sazinājās daudzi cilvēki, apstiprinot, ka piedzīvojuši ko līdzīgu. Tuvākajā laikā publicēsim vēl vairākus stāstus, kā arī Latvijas ministriju komentārus, tāpat cenšos sazināties arī ar Zviedrijas iestādēm.
Bet tikmēr vēl kāds stindzinošs stāsts, ar kuru padalījās Katrīna Zepa – latviete, kura jau 10 gadus dzīvo Zviedrijā. Pats stāsts ir citāds, nekā iepriekšējās ģimenes stāsts, taču tos abus vieno latviešiem tik grūti izprotamā attieksme, ar kādu strādā Zviedrijas iestādes.
Katrīna uzskata, ka par šo tēmu ir jārunā maksimāli plaši, lai sievietes un arī ģimenes, kas dodas uz Skandināviju, ir ļoti uzmanīgas un apzinās, kādas var izvērsties situācijas.
Karjeras izaugsme Zviedrijā un iemīlēšanās
Katrīna tātad uz Zviedriju devās pirms 10 gadiem. Turp devusies, jo vēlējusies augt savā karjerā, kas Latvijā īsti nav bijis iespējams. Šajā ziņā viss arī veiksmīgi izdevies.
Darbā viņa iepazinusies arī ar kādu šarmantu zviedru, kurš kļuvis par viņas dzīvesdraugu. Sākumā viss bijis skaisti, un abi izbaudījuši attiecības, taču diemžēl šis periods nav bijis ilgs.
Aptuveni pēc gada sieviete palikusi stāvoklī un jau grūtniecības otrajā pusē pamanījusi pirmos “sarkanos karogus”, ka šīs tomēr nebūs ideālās attiecības: “Sākumā jau nekas neliecināja, ka viņš ir agresīvs psihopāts, ko izraisa bipolārie traucējumi. To apzinājos vēlāk. Pamanīju arī, ka viņš lieto narkotikas un alkoholu, viņš nāk no vides, kur tā tiek uzskatīta par normālību. Bet es biju “ielikta būrītī”, padarīta par līdzatkarīgo un neredzēju nekādu izeju no tā visa,” atminas Katrīna.
Sākumā vardarbība bijusi vien emocionāla, verbāla, taču vēlāk pāraugusi arī fiziskā vardarbībā, ko Katrīna izturējusi 3,5 gadus, nemitīgi baidoties un neredzot izeju.
Drosme aiziet
Tomēr kādā brīdī viņas mērs bija pilns, tāpēc nolēmusi meklēt palīdzību, vērsusies sociālajā dienestā. Tikusi iesaistīta arī policija, un Katrīnai izdevies tikt prom no šī “būra”. Viņa nonākusi sociālajā mājā, bet, kā pati saka, tur viņa ieradās tikai ar bērnu uz rokām, līdzi nepaņemot neko no savām lietām.
“Tur dzīvo mammas ar bērniem, tā ir tāda kā slēgtā patversme, kur nodzīvojām pusgadu, jo ātrāk bija grūti atrast dzīvokli. Mana depresija bija augstā līmenī, mentālā veselība bija ļoti slikta. Man jau sen būtu vajadzējis aiziet no viņa prom, bet labi, ka vismaz tajā brīdī sadūšojos. Esmu pateicīga Latvijas centram “Marta”, kas man attālināti palīdzēja, sniedzot psiholoģisku atbalstu,” situāciju ieskicē latviešu sieviete.
Tagad jau 4 gadus Katrīna nemitīgi staigā pa tiesām, cenšoties panākt pilnu aizbildniecību pār bērnu, taču tajā visā ir daudz neloģisku un neizprotamu lietu.
Šobrīd viņai un vīram ir 50:50 dalītā aizbildniecība, kas tika akceptēta, jo vīrietis sākotnēji bijis agresīvs pret Katrīnu, taču ne pret bērnu. Joprojām katras otrās brīvdienas meitiņa, kurai nu jau ir 7 gadi, dodas pie tēva, taču bērnam tās ir pamatīgas mocības, jo viņš drošībā jūtoties tikai pie mammas. Kad jādodas pie tēva, esot liela raudāšana, bērns jāatdod ar varu. Ja Katrīna bērnu nedos, viņai tiks atņemta aizbildniecība, tāpēc viņai nākas samierināties ar šo briesmīgo situāciju. Bērns ir atgriezies no tēva zilumiem, naktīs murgo, streso, vemj, gatavojoties nākamajai tikšanās reizei. Tāpat bērns tiek biedēts, ka vairs nevarēs satikt mammu.
“Lai gan nu jau ilgi vairs nedzīvojam kopā, es dzīvoju nemitīgās bailēs, bet psihopātiem tā ir barība, no kuras viņi pārtiek,” saka Katrīna.
Iestādes aizstāv savējo
Kaitinoša šķietot iestāžu ļoti lēnā reaģēšana: “Ja bērns ir briesmās, viņam palīdzība nepieciešama nekavējoties, viņam nepieciešams psihologs, taču tiesa esot lēmusi, ka bērnam ir jātiekas ar tēvu, tāpēc viss esot kārtībā un iemesla sūdzēties par ģimenes apstākļiem, viņuprāt, nav. Pēc dokumentiem viss ir labi. Cietējs ir tēvs, jo es viņam it kā gribu liegt iespēju satikt meitu.”
Policija šobrīd ir ierosinājusi krimināllietu, Katrīna ir nodevusi viņiem visus pierādījumus, fotogrāfijas ar zilumiem, taču tas viss velkas jau pusgadu, tikmēr tikšanās ar tēvu nav atceltas.
“Zviedri zviedros ieklausās, tiesā it kā tiek ielikts plusiņš vien par to, ka tēvs ir zviedrs, savējais, bet es te vienmēr būšu iebraucēja. Neko nedod, ka vardarbība ir acīmredzama un narkotiku tests bija pozitīvs.
Vīrietis ir izskatīgs, pieklājīgs, atstāj ļoti labu pirmo iespaidu par sevi, kas pārliecina vietējos. Pret mani izturas negatīvi, lai gan es neesmu izdarījusi vispār neko sliktu, tikai cenšos aizsargāt savu bērnu. Neizslēdzu, ka tur kāds ir uzpirkts,” skaudro situāciju raksturo sieviete.
Viņa ir skumja, ka tik daudzas instances ir iesaistītas, taču ir sajūta, ka neviens nepalīdz. Pierādīt, ka vīrietim ir medicīniski traucējumi, neizdodas, jo viņš nepiekrīt pārbaudēm un sarunās ar iestāžu pārstāvjiem lieliski prot spēlēt lieliskā vīrieša lomu.
Katrīna ir pateicīga, ka viņai tuvumā ir atbalstoši latvieši, kaimiņi, viņi visi būs liecinieki arī tiesā, bet nākamā tiesa par pilnas aizbildniecības piešķiršanu mātei arvien tiek atlikta, šobrīd jau tā notiks vien pavasarī. Tikmēr Katrīna turpina maksāt advokātiem.
“Eksvīram droši vien šķiet, ka man beigsies nauda un es padošos. Jā, advokātu maksa ir milzīga. Man bija labs darbs, bet es biju spiesta no tā aiziet, jo nespēju segt advokātu izmaksas. Zviedrijā izdevīgāk šādā brīdī ir būt bezdarbniecei, jo tas valsts sedz 60% no šīm izmaksām, kuras es saviem spēkiem vairs nespēju “pavilkt”. Esmu bezdarbniece piespiedu kārtā. Ikdiena ir pagrūta, taču man ir spēcīgas latviete rūdījums, ja vajag, es kādu laiku varu arī pārtikt tikai no griķiem, es varu bez daudz kā iztikt, bet par savu bērnu cīnīšos,” apņēmības pilna ir Katrīna.
Skarbā mācība
Sieviete sapņo kādreiz atgriezties Latvijā, tāpēc māca bērnam latviešu valodu, taču Zviedrijā ir aktīva tiesvedība, tāpēc no valsts izbraukt ir aizliegts un ar to nākas samierināties. Sazinājusies ar vēstniecību, ar Ārlietu ministriju, taču šobrīd iestādes nevar palīdzēt, iedevuši vien kontaktinformāciju advokātiem, pie kuriem iesaka vērsties.
“Bērns šobrīd ir ļoti traumēts. Viņa mājās nu jau vairākus mēnešus man katru dienu sit, kliedz, ir nestabila, tas viss ietekmē arī mācības. Man kā mammai ir grūti to redzēt, bet saprotu, ka jābūt pacietīgai, jāļauj bērnam izlādēt emocijas vidē, kurā viņš jūtas droši. Ar traumu ir grūti strādāt, kamēr notiek nemitīgas tikšanās ar tās izraisītāju,” ar “kamolu” kaklā saka mamma.
Kad norādu Katrīnai, ka ir grūti klausīties šo stāstu, jo ir tik žēl, ka kaut ko tādu jāpiedzīvo, viņa mani ātri pārtrauc: “Es ar jums nerunāju tāpēc, lai kāds mani žēlotu. Es to daru, lai cilvēki mani sadzird, lai mans stāsts kādu pasargā no kļūdām. Jo šādu murgu es nenovēlu nevienam pasaulē. Droši vien kāds man pārmetīs, ka devos prom no Latvijas, bet man bija svarīgi augt un sevi realizēt, biju dzirdējusi daudzus stāstus, kā latvieši dzīvo citās valstīs, apprecas ar ārzemniekiem un visi ir laimīgi. Man tā neizdevās. Bet es ticu, ka man viss izdosies, jo labajam un taisnīgajam ir jāuzvar. Un mātes mīlestība ir visspēcīgākā. Agrāk es no daudz kā baidījos, tagad mācos to nedarīt. Sarunas ar cilvēkiem liek man justies labāk palīdz mazināt bailes un būt lielākam atbalstam meitai.”
Kā jau minēju raksta ievadā, turpināšu rakstīt par šo tēmu, pamazām šķetinot un publicējot arī Latvijas un, cerams, arī Zviedrijas iestāžu komentārus. Ja arī jums ir kāds stāsts par šo vai kādu citu tēmu, rakstiet uz [email protected]!
