Vimbu takas lūkojot 5
Viss zaļo, smaržo, visapkārt čivina, kurkst, spiedz un plunkšķ, un kā gan tādā laikā azartisks makšķernieks un dabas draugs var nosēdēt mājās?! Uz kurieni doties? Nu, protams, uz upi. Jau no seniem laikiem makšķernieku uzmanība aprīlī un maijā tiek pievērsta vimbu makšķerēšanai.
Šī karpu dzimtas zivs ir slavena ne tikai ar savām gastronomiskajām īpašībām, bet, neskatoties uz savu ne visai lielo izmēru (1,45 kg, 1989. gads Venta), ir arī ļoti cienījams pretinieks. Šo zivi parasti ķer ar gruntsmakšķerēm, fīderiem un pludiņmakšķerēm, bet tieši pēdējās ir tās, ar kurām darbojoties tā pa īstam var izjust pavasara vimbu copes smeķi. Kā saka kuldīdznieks, makšķerēšanas lielmeistars Guntis Kārkliņš – makšķere gluži tāpat kā vijole, pirms laišanas darbā jānoskaņo. Vimbu copei vispiemērotākais būs 5 – 6 metrus garš kāts ar testu no 10 – 40 gramiem, 0,20 – 0,24 mm tieva monofīlā aukliņa, kura uztīta uz inerces vai multiplikatorspoles (internetā nopērkamas par ļoti labu cenu, piemēram ,”Royal Legend”), jo tieši ar tām ēsmas nopludināšanu var veikt līgani, bez rāvieniem. Pludiņus lieto speciālos, pludināšanai paredzētos ar garu kātiņu un spilgtas krāsas antenu, to celtspēja parasti 8 – 14 grami. Auklu izver caur pludiņa cilpiņu un diviem vai trim uz kātiņa uzmauktiem kembrikiem. Lai pludiņa cilpiņa, kurai jāiztur liela slodze pieciršanas brīdī, jau pēc pāris laidieniem neizmauktos ārā, tās slodzi samazina, uztinot uz antenas spolīšu diegu (auklu it kā piesien pie antenas, neliedzot iespēju brīvi regulēt dziļumu. Zem pludiņa uzver slīdošo svinu, zem tā kembriku un piesien nelielu, izturīgu griezulīti, kura otrā riņķītī sien 0,12 – 0,16 mm pavadiņu 50 – 90 cm garumā (siltā ūdenī un lēnā straumē lieto garākas pavadiņas), pavadiņas galā piesien spoguļāķi vai plastmasas mormišku.
Ļoti svarīgi ir prast nolasīt upi un tādā veidā noteikt vimbu baru maršrutus, jāatceras, ka upe pavasarī mainās ne tikai pa dienām, bet pa stundām, un vimbas šodien vairs var nebūt tur, kur tās bija vakar, bet rīt jau var būt tur, kur nebija šodien. Viss ir atkarīgs no straumes stipruma un ūdens līmeņa augstuma, ļoti bieži pavasaros ir vērojama tāda aina, ka vimba aktīvi ķeras ar fīderi vai grunteni, bet pludiņmakšķerēšana stiprās straumes dēļ nav iespējama. Bet, līmenim krītoties, atsedzas akmeņi, saliņas un sēkļi, kuri gluži kā kuģu priekšvadņi šķeļ straumi, veidojot atstraumes, pastraumes un atstraumes robežu, tad arī ies meklētā un kārotā vimbu taka. Vēl tikai eksperimentējot jāatrod pareizais dziļums (sviniņam jāslīd ne augstāk kā 5 centimetrus no grunts), jāaprīko āķis ar ēsmu (krāsotie vai parastie mušu kāpuri kombinācijā ar motiļiem vai vienu spraunu mēslu slieciņu) un dievišķais jampadracis var sākties.
Bet, lai cope būtu intensīva un neapsīktu, līnija, pa kuru pludinat ēsmu, regulāri jāpiebaro. Piebarošanai izmanto veikalos nopērkamo vimbu barību (labi strādā Latvijā ražotā “NG Mix”), kuru pirms lietošanas samitrina, 15 minūtes uzbriedina un tad pievieno zemi, aukstam ūdenim barības attiecība pret zemi 1:5, ūdenim sasilstot, zemes daudzumu samazina. Masu samitrina un veido apelsīna lieluma bumbiņas, tās nedrīkst būt ķepīgas, ne arī pārāk irdenas, tām lēnām jāšķīst makšķerēšanas vietā. Skaidrā ūdenī iemetot bumbiņu straumē netālu no krasta, var vizuāli pārliecināties par tās gatavību. Sākumā iebaro ar 3 – 4 bumbiņām, laiku pa laikam piemet vienu divas bumbiņas. Pludināšana jāveic tā, lai ēsma virs grunts slīdētu lēnāk, nekā straume nes pludiņu, to paveic, bremzējot spoles griešanās ātrumu ar pirkstu, pie jebkurām pludiņa iegrimes vai virziena maiņām jāveic īss, ass piecirtiens.
Makšķerējot vimbas, ļoti bieži tām domāto ēsmu var pakampt arī kāda cita zivs, esmu dzirdējis par noķertiem taimiņiem un lašiem, bieži trāpās brekši, arī karpas, prāvi asari un raudas, bet tas taču ir tik aizraujoši, kad neko nevar skaidri zināt. Vienā no pēdējiem copes izbraukumiem uz mīļupīti Ventu kopā ar draugu Robertu plecu pie pleca vēl samērā spēcīgā straumē ķērām vimbas. Kādā jaukā brīdī Roberta pludiņš braši panira zem ūdens, draugs zibenīgi piecirta un kāts sastinga līkumā, vienu brīdi jau likās, ka āķis trāpījis kādā zemūdens ķērājā, bet tad kāts atdzīvojās un bija skaidrs, ka galā ir zivs. Bet tā nebija vimba. Zivs ne par ko negribēja tuvoties ūdens virspusei, vairākas reizes centāmies to ieraudzīt, un, kad beidzot tā nozibināja zeltainos sānus, mūsu pārsteigums bija milzīgs – ēsmu bija pakampis agri pamodies līnis. Uztveramā tīkliņa, protams, līdzi nebija, un man atlika tikai noskatīties cīniņā, draugam tomēr izdevās nokausēto zivi pievilkt pie krasta ielokā esoša dubļaina sekluma, iebrist ūdenī un izdabūt to krastā. Mājās svari rādīja nedaudz virs diviem kilogramiem, bet līņu papus pretojās pamatīgi.
Neaizmirstiet uztveramo tīkliņu mājās, pie ūdeņiem viss kas var gadīties!
