“Zivs nav maitēdājs, tai vajag svaigu mantu.” Trīs veidi, ka Ventā ķert vimbas 5
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katru pavasari Latvijas lielākajās upēs savā kāzu ceļojumā no jūras uz nārsta vietām dodas vimbas. Lai gan vimbu nārsts Latvijā sākas maijā, jūnijā, kad ūdens temperatūra pacēlusies krietni virs desmit grādiem, daļa vimbu jau rudenī ierodas upju lejtecēs, kur pārziemo, un pavasarī dodas pa upi uz augšu.
Simtiem kilometru uz nārsta vietu
Šī makšķernieku tik ļoti iecienītā zivs līdz nārsta vietai, pārvietojoties ar ātrumu divdesmit pieci kilometri diennaktī, var veikt teju vai deviņsimt kilometru garu ceļu. Pavasaros vimbu nārsta jeb, kā saka vecie copmaņi, vimbu kāpšanas laikā šī sportiskā zivs, kas Latvijas apstākļos var sasniegt pusotra kilograma svaru, kļūst par daudzu makšķernieku iekāres objektu.
Vislielākā šo zivju koncentrācija, protams, ir Kuldīgā, pirms vimbu kāzu ceļā stāvošās Ventas rumbas, krietna daļa šo gudro radījumu iepeld Abavā (parasti prāvi eksemplāri), lai tur kādā klusā līcītī zem ziedoša ievu krūma vītu savu laimes ligzdu.
Copmaņi runā, ka tās vimbas, kuras uz nārstu dodas Ventā, esot lielākas nekā citās Latvijas upēs sastopamās, varbūt tāpēc, ka ienāk upē no atklātas jūras. Laikā, kad vimbas kļuvušas aktīvas un ar akrobātiskām piruetēm cenšas pārvarēt Ventas rumbu, Kuldīgā notiek nu jau par tradīciju kļuvušie vimbu ķeršanas svētki. Ne velti šeit, neraugoties uz licencēto makšķerēšanu, var sastapt sevišķi daudz vimbgribīšu.
Ar gruntsmakšķeri
Kūtrākie copmaņi, kuri vēlas laiski zvilnēt pavasara saulītē un klausīties makšķeru zvaniņu skaņās, izvēlas vimbas ķert ar gruntsmakšķerēm. Šim makšķerēšanas veidam nepieciešama makšķere ar testu vismaz līdz 150 gramiem, jo augsta ūdens līmeņa un stipras straumes upē būs jādarbojas ar smagiem sviniem. Copes rīku aprīko ar prāvu bezinerces spoli, uz kuras uztīta 0,30–0,40 mm pamataukla, lai būtu iespējams sekmīgi cīnīties ar zemūdens ķērājiem.
Gruntsmakšķeru pamatauklai un pavadiņām parasti izmanto monofilās auklas. Pamatauklas galā stiprina vimbu sistēmu, kas parasti sastāv no trīs pavadiņām. Lai novērstu pavadu sapiņķerēšanos, ieteicams izmantot distancerus. Pavadiņu resnums 0,18–0,22 mm.
Vimba esot ziņkārīga zivs, tāpēc uz pavadiņas uzvērta pērlīte vai fosforizējoša bumbiņa pastiprināti pievērsīs tās uzmanību. Pie pavadiņām sien ziemas mormiškas ar 8.–12. numura āķiem. Jāeksperimentē ar mormišku krāsām, aukstākam ūdenim der sarkanās, siltākam – zaļās un dzeltenās.
Ūdenim kļūstot siltākam, makšķerēšanas rezultātus uzlabos copes vietas iebarošana vai svina nomaiņa ar barotavu. Par ēsmu izmanto garneles, naktstārpus, slieciņas, mizgraužus, mušu un rožvaboļu kāpurus. Jāatceras, ka vimbas barojas no grunts, tādēļ pavadu garums jāizvēlas ar tādu aprēķinu, lai zivīm piedāvātā ēsma pieskartos gruntij.
Makšķerēšana ar fīderi
Sportiska un azartiska ir vimbu ķeršana ar fīderi. Stiprajā straumē nāksies darboties ar smagām barotavām, tāpēc fīdera spicīte jāizvēlas ar 90–100 vai pat lielāku testu. Par pamatauklu fīderim var izmantot gan monofilo, gan pīto auklu, pavadiņai, kuru stiprina pie fīdera sistēmas, gan jālieto 0,16–0,18 mm monofilā aukla. Pavadiņas garums 60–110 centimetri, galā sien ziemas mormišku vai āķīti.
Par ēsmu kalpo viss jau pieminētais attiecībā uz gruntsmakšķeri plus odu kāpuri, maijā par lielisku ēsmu derēs no ūdens ārā lienošie vēl nenožuvušie spāru kāpuri. Tas gan notiek tikai kādu nedēļu, bet vimbu kāre pēc tiem ir neaprakstāma. Par iebarojamo ēsmu vislabāk izmantot speciālo NG MIX vimbām paredzēto barību, kam pievieno mušu kāpurus, sakapātas sliekas un garneles.
Lai gan barības sagatavošanai daudzi nepievērš uzmanību, šī ir viena no atslēdziņām ceļā uz veiksmi. Barība jāizber lielā traukā, kur to viegli sajaukt ar zemi, un viegli jāsamitrina, jāpagaida 15 līdz 20 minūtes, tad jāpievieno zeme (vēlams – nedaudz mālaina). Aukstā ūdenī barības attiecība pret zemi 1:4, ūdenim kļūstot siltākam, zemi lieto mazāk, pirmsnārsta nedēļās, kad ūdens iesilis ap 15 grādiem, – 1:1.
Pludiņmakšķere
Par vimbu ķeršanas augstāko pilotāžu var uzskatīt pludiņmakšķerēšanu. Šajā jomā pirms krietniem gadiem mani ievadīja lielisks makšķernieks, sportists un dabas draugs Guntis Kārkliņš, kurš pie Ventas pavadījis vismaz ceturtdaļu mūža, viņa ieteikumus esmu paturējis prātā visu laiku, bet konsultācijas viņš labprāt sniedz jebkuram makšķerniekam.
Man pašam visvairāk pie sirds gājuši divi Gunta teicieni. Viens par ēsmu: “Neesi skops, liec kārtīgu kumosu, kārtīgs vecis – kārtīgs kumoss, un ar zivi ir tieši tāpat”, otrs bija par svaigumu: “Zivs nav maitēdājs, tai vajag svaigu mantu.”
Tas pats attiecas arī uz auklām, āķiem un pavadām. Nepieciešams 5,5–6,5 metrus garš, viegls ātrās akcijas kāts ar testu 10–40 grami. Lai veiksmīgi nopludinātu vimbai paredzēto ēsmu, derēs inerces vai, vislabākajā gadījumā, multiplikatorspole, uz kuras uztīta 0,18–0,22 mm monofilā aukla.
Auklas galā sien griezulīti, virs tā uz auklas nostiprina pludiņu, starp pludu un griezulīti uzmauc slīdošo svinu, kura sitienus pret griezulīti amortizē ar nelielu kembriku. Pie griezulīša sien pavadiņu, kuras garums aukstam ūdenim 30–60, siltam 50–100 centimetri. Vēsā ūdenī lieto smagāku mormišku, siltā – vieglāku.
Pludu ieregulē tā, lai sviniņš slīdētu tikai dažus centimetrus virs upes gultnes. Vājā straumē lieto vieglāku, stiprā – smagāku svinu. Pludināšanas ātrumu piebremzē ar pirkstu, lai aukla atrastos ieslīpi pret ūdens virsmu. Ar pareizu regulējumu pludiņa sarkanajai antenai jābūt ārā no ūdens ne vairāk kā 3–5 mm, pie kaut niecīgākajām copes pazīmēm zibenīgi jāpiecērt.
Šogad Ventā atstraumē stāvošās vimbas par copi signalizēja, kad pludiņš bija iegremdēts par nieka pāris milimetriem. Par ēsmu izmanto motiļus ar mušu kāpuriem vai sīkām mēslu slieciņām, kad cope ļoti aktīva, pietiek ar pēdējiem diviem.
Makšķerēšanas vieta obligāti jāiebaro, lieto to pašu barību, ko makšķerējot ar fīderi, un veido straumē lēni irstošas konsistences bumbas. Iebarošanu sāk ar 2–4 apelsīna lieluma bumbām, laiku pa laikam iebarojamo galdu papildina.
Vēl viena svarīga lieta, ķerot ar pludiņmakšķeri, ir upes lasīšana, jāsaprot, kurā vietā un kāda līmeņa upē meklēt zivis, noderīgi katru copes vietu un rezultātus, valdošos vējus un līmeņus pierakstīt. Pēdējā laikā daudzi copmaņi veiksmīgi izmanto mobilo eholoti “Deeper”.
