Vimbu danči Ziemassvētkos 0
Dažas dienas pirms ziemas saulgriežiem darba darīšanas aizveda mani uz Kuldīgu. Norunātā tikšanās nedaudz aizkavējās, un cilvēks, kuru gaidīju, man ieteica īsināt laiku, pavērojot, kā lejā pie estrādes vīri vimbas velk.
Zivīgākās vietas aizņemtas
Daudz nedomādams, devos pie mīļupītes Ventas un baudīju burvīgus skatus, kad astoņi rindiņā stāvoši copmaņi laiku pa laikam izcēla pa skaistai zivij. Vakarā pārrados mājās, nākamās divas dienas bija jāstrādā, bet sirds dziļumos kaut kas kņudēja un no prāta neizgāja skaisto, sportisko zivju pretošanās.
Pēdējā dienā pirms došanās svētku brīvdienās biju tā uzvilcies, ka zvanīju švāģerim un piedāvāju sastādīt kompāniju braucienam uz vimbu copi Ziemassvētku priekšvakarā. Viņš, kaislīgs makšķernieks būdams, ilgi nedomādams, man piekrita, es savukārt ātri saorganizēju baltos tārpiņus, internetā iegādājos makšķerēšanas licences, uzsēju copenei vieglāku pludiņu un īsāku pavadiņu, pagrābu no hermētiskās mucas pāris paciņas “NG Mix” vimbām paredzētās barības, un nākamajā rītā devāmies ceļā.
Diemžēl visas labās vietas pie upes pilsētā jau bija aizņemtas, pastāvējām, pavērojām copmaņus, bet tādu īstu zivju aktivitāti nemanījām. Nekas, dosimies uz leju, un gan jau kāda iepazīta Ventmalas saimnieka īpašumā vieta priekš mūsu auto atradīsies, bet no turienes līdz upei nieka desmit minūšu gājiens. Nonācām pie upes un secinājām, ka vienā no zivīgajām vietām jau makšķerē viens no man zināmajiem saimniekiem, viņa zivju uzglabājamajā tīkliņā jau kaut kas tīkami spārdījās.
Pēc viņa aicinājuma ieņēmām otru vietu pie upes, un, kamēr spainī mitrinājās un brieda barība, ieregulēju nepieciešamo dziļumu, aprīkoju āķi ar četriem trekniem baltajiem un laidu pludiņu viegli piebremzētā skrējienā gar straumes kanti.
Baltie tārpiņi izvilina vimbas
Pluds, papeldējis metrus desmit gar straumi, pagriezās uz rāmā ūdens pusi un apstājās; pastāvējis apmēram pusminūti, tas sakustējās un atstraumes ietekmē devās prom no krasta. Un tad tas notika – pludiņš nedaudz noraustījās un pieplaka, it kā āķi būtu satvērusi sīka raudiņa. Īss, ass piecirtiens ar spici, kāts līkumā, un galā dzīvs zaceps, kurš, iegājis straumē, izrāda burvīgu pretestību.
Mazajā līcītī, pie kura makšķerējām, straume un atstraume sanesusi pāris metru platu paklāju – kausēju zivi un, kad tās galva parādījās ūdens virspusē, uzvilku to uz paklāja, pievilku pie krasta slīpuma un, saņēmis aiz pavadiņas, lēnām izcēlu krastā.
Nākamajā laidienā svarīga loma ir pareizi sagatavotam un noregulētam inventāram, iebarošanai un barības sagatavošanai, protams, arī upes lasīšanai līdzīgs scenārijs, arī švāģeris Imants jau ticis pie divām zivīm. Cope pieklusa. Apsēdos uz kastes, uzvilku dūmu, samitrinātajai un uzbriedušajai barībai pievienoju četrus kilogramus mitras melnzemes, piebēru baltos tārpiņus, visu rūpīgi samaisīju, izveidoju trīs apelsīna lieluma bumbiņas un raidīju tās upē metrus četrus virs vietas, kur bija ņēmieni. Nebiju vēl paspējis nodzēst cigareti, kad Imantam kāts atkal līkumā, un upē dievišķīgais jampadracis atsākās no jauna.
Stundas laikā atļautās septiņas
Nepilnas stundas laikā mūsu tīkliņos jau bija licencētās zonas atļautā septiņu vimbu norma. Laiks bija dievīgs, virs upes skaļi pēkšķēdamas lidinājās pīles, mēs, džemperos izmetušies, sēdējām uz kastēm un domājām, ko darīt, – kūpināšanai tā kā pietiktu, mājās doties it kā nedaudz par ātru. Domājām un izdomājām, ka ķersim vēl un katru mazāko tīkliņā esošo zivi mainīsim pret lielāku.
Krietni vien sabaroju copes vietu un jau nākamajā laidienā izcēlu teju vai astoņsimt gramu smagu skaistuli. Vēl nepilna stunda, un mūsu zivju glabātavās nebija vairs neviena eksemplāra zem sešsimt gramiem. Kamēr vācāmies nost no upes, prātā pārcilāju sava makšķerēšanas skolotāja Gunta Kārkliņa teikto par to, cik svarīga loma ir pareizi sagatavotam un noregulētam inventāram, iebarošanai un barības sagatavošanai, protams, arī upes lasīšanai un saprašanai par to, kur konkrētā laikā upē uzturas zivis.
Atcerējos, kādā copes reizē pie tilta pie mums pienāca kāds “visu zinošs” tirliņš un, ieraudzījis, ka barību metu uzreiz aiz kāda krasta izvirzījuma radītajā straumes un atstraumes robežā, sāka mani skolot: “Nu kur tu met, straumē jāmet un krietni tālāk no krasta!” Kad iebarotajā vietā trīs laidienos izvilku trīs vimbas, tirliņš ātri pazuda krastmalas krūmos.
Kad epizodi vēlāk izstāstīju Guntim, kurš mums piebiedrojās, viņš tikai nogrozīja galvu un noteica: “Man jau nav žēl, es varu izstāstīt vienu, divas, nu kaut vai piecas reizes, bet, ja nesaprot, lai makšķerē, kā grib! Ja cilvēks ir miris, tad uz ilgu laiku, bet, ja dulls, – tad uz visiem laikiem.”
