Uldis Šmits: Viltus ziņas jau pirms trīsdesmit gadiem 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam nesen īpaši pieminējām 4. maija deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu apaļo jubileju. Taču arī 1990. gada vasara bija bagāta atcerēšanās vērtiem notikumiem. Ieskaitot tos, kuri neko labu nevēstīja.
Vietējie neatkarības pretinieki pēc Jēkaba ielas nama šturmēšanas mēģinājuma 15. maijā sāka likt lielākas cerības uz Kremļa jeb Mihaila Gorbačova stingro roku (kas, viņuprāt, bija nepiedodami atslābusi) un tātad PSRS Baltijas kara apgabala militāristu iejaukšanos.
Bet tam vajadzēja atrast vai izgudrot ieganstu.
Vislabāk, ja sāktos sadursmes, tāpēc, piemēram, Interfronte, LKP CK pirmā sekretāra Alfrēda Rubika ideoloģiski iedvesmota, vasaras sākumā aicināja fiziski rūdītākos piekritējus stāties “strādnieku družīnās” vai “interbrigādēs”. Biedru aizstāvēšanai.
Tomēr pasākums diez ko nesekmējās un īsta apdraudējuma kā nebija, tā nebija, jo neviens negrasījās darbaļaudis linčot.
Tad biļetenā “Jedinstvo” 9. jūlijā parādījās savāds anonīms “faktu” savārstījums (acīmredzot Baltijas kara apgabala aģentūras sarūpēts) par Latvijas Tautas frontes un citu “nacionālistisko grupējumu” izveidotajām kaujas vienībām, kuras saņem bruņojumu no Skandināvijas un Rietumvācijas.
Minētā informācija jeb, pareizāk, dezinformācija jau iepriekš bija nonākusi Augstākās padomes frakcijas “Līdztiesība” rokās un, pamatojoties uz frakcijas prasību, izskatīta AP sēdē, kur pieaicinātais LPSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons, kā liecina sēdes stenogramma, bija spiests atzīt, ka čeka neko nezina ne par tautfrontiešu kaujiniekiem, ne viņu “mēģinājumiem uzsākt partizānu cīņas”, ne arī “par ieroču piegādi viņiem no ārzemēm” vai “plānojamo padomju valsts iekārtas vardarbīgu gāšanu”, un tāpat nav nekādu “datu par kaujinieku nodomiem uzbrukt armijas noliktavām” vai “par viņu kontaktiem ar Aizkaukāza republiku kaujiniekiem vai kriminālnoziedzniekiem Latvijā”.
Šķietami dīvaini, bet “modus operandi”, ko tolaik piedēvēja Latvijā neesošiem kaujiniekiem, drusku atgādina mūsdienu praksē iepazītās zaļo cilvēciņu izdarības Krimā.
Īstenībā no padomju specoperāciju klāsta ir pārņemts diezgan daudz kas un daļēji arī tagad par viltus ziņām iedēvētu mērķtiecīgi tiražētu melu izplatīšanas metodika.
Tā pirms trīsdesmit gadiem tika vērsta pret 4. maijā neatkarību pasludinājušo Latviju, tomēr toreizējos apstākļos gaidītais efekts izpalika.
Pirms PSRS sairuma pastāvēja pieprasījums pēc patiesības, turklāt baltieši nebija bez sabiedrotajiem. Krievijas pirmais Tautas deputātu kongress 29. maijā bija ievēlējis par KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētāju Borisu Jeļcinu un 12. jūnijā pasludinājis Krievijas “valstisko suverenitāti visā tās teritorijā” un “visu valsts un sabiedriskās dzīves jautājumu risināšanā”, izņemot jomas, kuras Krievija “brīvprātīgi nodod PSR Savienības pārziņā”.
Ne gluži neatkarības deklarācija, tomēr tāda, kas atsaucās uz demokrātijas vērtībām, gadu vēlāk palīdzēja pretoties pučam, padarīja mazāk asiņainu PSRS sabrukuma gaitu un aizkavēja impērisko melu politikas revanšu Maskavā. Tiesa, neilgi.
