Māris Antonevičs: Viltus ziņas, informācijas burbuļi un ne tikai 22
Par gada vārdu angļu valodā šogad esot izvēlēts izteiciens “viltus ziņas” (“fake news”), ziņo britu laikraksts “The Guardian”. Tādu izvēli izdarījuši izdevuma “Collins Dictionary” veidotāji (te gan jāpiebilst, ka viņi nav vienīgie, kas ar to nodarbojas, un, piemēram, “Oxford Dictionaries” pērn par gada vārdu bija izvēlējusies “pēcpatiesību” (“post-truth”), taču laikmeta garu, protams, raksturo gan viens, gan otrs). “Collins Dictionary” aprēķinājuši, ka termina “viltus ziņas” lietošana kopš pagājušā gada ir palielinājusies par 365%. Daļēji, protams, pateicoties ASV prezidentam Donaldam Trampam, jo viņa retorikā tas parādās ļoti bieži – Tramps par “viltus ziņām” saucis gandrīz visas sev nepatīkamās ziņas, un tādu amerikāņu medijos nav bijis maz. Bet droši vien arī bez Trampa “viltus ziņas” būtu starp galvenajām pretendentēm uz galveno titulu. Vārdnīca sniedz arī savu definīciju šim bieži lietotajam terminam: viltus ziņas – nepatiesa, bieži sensacionāla informācija, kas tiek pasniegta kā ziņa. Īsi un vienkārši, lai gan patiesībā te var runāt par dažādiem slāņiem.
“Latvijas Avīzes” lasītāji noteikti ievērojuši mūsu pastāvīgo rubriku “Atmaskots”, kur ik pa laikam rakstām par dažādām (pārsvarā Krievijas mediju) viltus ziņām, kas tieši vai netieši attiecas uz Latviju. Vienlaikus jāatzīst, ka šī rubrika varētu būt plašāka, ja tajā apskatītu ne vien melus, kas pasniegti ziņas veidā, bet arī citas – izsmalcinātākas – metodes, kā nogādāt sagrozītu informatīvo vēstījumu līdz auditorijai. Piemēram, man šķiet, ka viena no lielākajām mūsdienu manipulācijām ir rakstiņi, kurus varētu saukt par “viedokļziņām”. It kā nekas neierasts mediju vidē, un šo žanru bieži (bez sliktiem nolūkiem) izmanto arī Latvijas lielākā ziņu aģentūra. Patiesībā jau pats apzīmējums rāda, ka gluži labi tas tomēr nav, jo sajaukti divi žanri, kurus vismaz agrāk labas žurnālistikas manieres prasīja nodalīt – viedokļus un ziņas. Šie rakstiņi patiesībā ir vienas personas viedoklis, visbiežāk – intervijas pārstāsts ar dažiem spilgtākiem citātiem. Mediju kritiķi to dažreiz apsaukā par “slinko žurnālistiku”, taču varētu arī teikt, ka tā piemērojas slinkam (vai varbūt nevaļīgam) patērētājam, kuram nav laika lasīt garu interviju un viņam pieņemamāks ir īss apskats. Problēma sākas, kad šis vienpusējais viedoklis tiek pasniegts tālāk kā fakts.
Nupat vairākās Krievijas interneta vietnēs parādījās “ziņas”, no kuru virsrakstiem rodas iespaids, ka Latvija plāno atteikties no sankcijām un atzīt Krimu kā Krievijas sastāvdaļu. Lūk, piemēram, šādā formā “Krima jūsu! Latvija signalizē Maskavai, ka cieš no Krievijas atbildes sankcijām” (“Крым – ваш: Латвия сигнализирует Москве, что страдает от ответных российских санкций”). Meli? It kā… Lasot tekstu, atklājas, ka visi šie “grandiozie” secinājumi izvilkti no vienas intervijas, kuru Krievijas laikrakstam “Izvestija” sniedzis bijušais Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns. Mēs, protams, labi zinām, ka Latvijā Jurkāns jau sen kļuvis par politisko margināli, pēc kura padomiem vai cita veida palīdzības neilgojas pat viņa bijušie kolēģi “Saskaņas” partijā. Arī pats Jurkāns samierinājies ar tāda neapmierināta prokrieviska burkšķētāja lomu, un šķiet pat sapratis, ka šāds tēls var dot kaut kādu labumu. Lūk, nupat viņš bija uzaicināts uz Krievijā ietekmīgo “Valdaja forumu”, kur ir iespēja sēdēt dažu desmitu metru attālumā no Vladimira Putina. Par reputāciju Latvijā Jurkāns vairs neuztraucas, un TV3 raidījumam “Nekā personīga” saka: “Jūs varat zīmēt mani, kā gribat. Es esmu zīmēts, mālēts, krāsots un pārkrāsots. Man tas galvassāpes nedara.” Arī mums galvassāpes no Jurkāna izteikumiem nerodas, un viņam ir tiesības izteikt savu viedokli visiem, kas to gatavi klausīties. Slikti ir tas, ka šie izteikumi vēlāk tiek pārtaisīti par ziņām un pasniegti kā teju vai oficiāla Latvijas pozīcija un kaut kas ļoti ietekmīgs. Forma, kā tas tiek darīts, pietuvina šos mediju materiālus viltus ziņām, lai gan izplatītāji, protams, teiktu, ka nav neko melojuši – Jurkāns taču tā teicis.
Runājot par viltus ziņām un informācijas izplatīšanos, būtu vērts ievērot vēl kādu vārdu no “Collins Dictionary” nominācijām, kas gan nav tik pazīstams kā “viltus ziņām”. Tas ir “echo chamber”, kuru latviski biežāk apzīmē kā “informācijas burbuli”. “Echo chamber” (atbalss kamera) ir specifisks jēdziens ierīcei, kuru izmanto akustiskiem mērījumiem, taču mūsdienās tas biežāk tiek lietots, runājot par informācijas vidi. Proti, cilvēki dzīvo “burbulī”, kur viņus pārsvarā sasniedz tikai noteikta satura un politiskās ievirzes informācija un rada iespaidu, ka tieši tā arī izskatās pasaule. To īpaši veicina sociālo tīklu popularitāte, kur cilvēki paši var izvēlēties, kam sekot, ko lasīt utt. Tieši šāda vide ir īpaši pateicīga gan manipulatīvām viedokļziņām, gan viltus ziņām.
