Viltus ziņa: Otro pasaules karu izraisīja Minhenes vienošanās 37
Rietumu vēsturnieki un prese 1939. gada 23. augusta Vācijas-PSRS neuzbrukšanas līgumu (Molotova-Ribentropa paktu) sauc par Otrā pasaules kara aizsācēju, tāpēc ka vēlas “mērķtiecīgi izkropļot Otrā pasaules kara izraisīšanas patiesos motīvus”, “falsificēt vēsturi” un “izvairīties no atbildības”, jo īstenībā karu neizbēgamu padarījusi 1938. gada septembra beigu Minhenes vienošanās starp Vāciju un Angliju, Franciju, Itāliju par Čehoslovākijas sadalīšanu – šāds apgalvojums pēdējos desmit gados Krievijas mediju telpā jau ir norma. To dzird ne tikai dažāda līmeņa un kvalitātes Krievijas masu informācijas līdzekļos, bet arī no augstākā ranga valsts amatpersonu un pat vēsturnieku mutes. Lai Minheni demonizētu vēl vairāk, biežāk publikai domātajos tekstos lieto nevis jēdzienu “vienošanās”, bet gan “sgovor”, kā krievu valodā apzīmē norunu ar apzināti ļaunu nodomu, ko līdzīgu sazvērestībai.
Molotova-Ribentropa pakta nosaukšana par “kara paktu” esot liekulīgs Rietumu mēģinājums padarīt Vāciju un PSRS par vienlīdz atbildīgām kara izraisīšanā, tas esot mēģinājums “vienādot uzvarētos ar uzvarētājiem”. “Minhenes noruna lika pamatus agresijai ne tikai pret padomju tautu, bet arī pret Eiropas valstu tautām. Tādēļ 29. – 30. septembris – Minhenes nodevības dienas – varētu un tām būtu jātiek atzīmētām kā Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienām,” vēl šī gada sākumā rakstīja Krievijas ziņu vietne “km.ru”. Krievijas vēsturiskās biedrības vietnē “historyrussia.com”, kas ir ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojumu dibinātā fonda “Tēvzemes vēsture” orgāns, jau izmantojot akadēmiskos vēsturniekus, tiek apgalvots, ka tieši Minhene esot kļuvusi par atskaites punktu Hitlera agresijai pret citām Eiropas valstīm. “Mēs zinām, kāpēc tā notika – Lielbritānija un Francija deva priekšroku sarunām ar Hitleru, faktiski ignorējot Maskavas viedokli un mēģinot izslēgt mūsu valsti (tā tekstā. – Aut.) no līdzdalības tābrīža Eiropas kārtības svarīgāko atslēgjautājumu risināšanā,” šajā vietnē raksta vēstures profesors Jefims Pivovars, piebilstot, ka 1938. gadā PSRS bijusi viskonsekventākā “vājās un apspiestās” Čehoslovākijas aizstāve. Vēl viena ideja, kas ar neapšaubāmu mājienu uz mūsdienām brīžiem pazib Minhenes līgumam veltītajos rakstos: Polijai nav tiesību “tagad izrādīt sevi kā divu plēsoņu – Hitlera un Staļina – nevainīgu upuri”, jo tā, Čehoslovākijai irstot, 1938. gada rudenī pati “pievākusi” atsevišķas pierobežas teritorijas. Konkrēti šis formulējums pieder Kremļa aprindu vēsturniecei un politoloģei Natālijai Naročņickai, kuras vārds bieži parādās, kad nepieciešamas vēstures interpretācijas Krievijas ģeopolitisko ambīciju pamatošanai.
Atmaskojums
Polija par savu 1938. gada amorālo rīcību jau atvainojusies kaimiņam. Piemēram, 2009. gadā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis pirmskara Polijas līdzdalību Čehoslovākijas sadalīšanā nosauca “ne tikai par kļūdu, bet par “grēku”. Savukārt mūsdienu Krievijā popularizētā koncepcija par PSRS kā “vienīgo miera sargātāju” 1938./39. gada Eiropā un Minhenes vienošanos kā visa ļaunuma sakni nav nekas jauns, bet atgriešanās pie padomju historiogrāfijas tradīcijām. Kā agrāk, tā tagad to lieto, lai “neitralizētu” Molotova-Ribentropa paktu. Pēdējo PSRS laikos konsekventi, bet mūsdienu Krievijā praktiski vienmēr sauc vienkārši par PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgumu, Baltijai un Polijai liktenīgo slepeno papildprotokolu vispār nepieminot.
Minhenes vienošanās patiešām nav tas, ko Rietumi jelkad būtu mēģinājuši noslēpt vai ar ko lepotos. Vēsturiskā vērtējumā tas tā nekad arī nav traktēts. Tas allaž bijis kauna traips, gļēvās “nomierināšanas politikas” un diplomātiskas katastrofas simbols. Vācija, Itālija, Anglija un Francija, nepieaicinot Čehoslovākiju, izlēma, ka Eiropas miera vārdā pēdējai jāatdod vācu pārsvarā apdzīvotais Sudetu apgabals Vācijai. Taču šī vienošanās nebija slepena un Prāgai par to, kaut pēc dokumentu parakstīšanas, tomēr paziņoja. Lieki sacīt, ka ne baltiešus, ne poļus vai somus pēc Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu sagatavošanas neviens par viņu likteni neinformēja. Minhene nenozīmēja Čehoslovākijas kā valsts likvidēšanu un sadalīšanu, jo briti un franči loloja ilūziju, ka Hitlers “nomierināsies” un karš Eiropā būs novērsts. Molotova-Ribentropa pakta slepenie pielikumi turpretī nepārprotami paredzēja citu valstu teritoriju sadalīšanu Vācijas un PSRS starpā. Kad Hitlers tomēr gāja tālāk un 1939. gada martā okupēja Čehoslovākijas atlikumu, britu premjers Nevils Čemberlens, kurš pēc bēdīgi slavenās vienošanās parakstīšanas 1938. gada 30. septembrī, atgriezies Londonā, bija paziņojis, ka atvedis “mieru mūsu laikam”, apjuka un beidzot saprata, ka valstij steidzami jāgatavojas karam.
Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītājs profesors Inesis Feldmanis Krievijas vēsturnieku mēģinājumus novirzīt uzmanību uz Minhenes vienošanos, lai tā mazinātu Molotova-Ribentropa pakta noziedzības pakāpi, jau agrāk ir nosaucis par dīvainu nostāju, kas neiztur nekādu kritiku. “Minhenes vienošanās un Molotova-Ribentropa pakts ir faktiski nesalīdzināmi lielumi. No starptautisko tiesību aspekta Molotova-Ribentropa pakts bija neskaitāmas reizes noziedzīgāks par nelikumīgo Minhenes vienošanos, kuras mērķis tomēr bija miera saglabāšana. Turpretī 23. augusta pakts atļāva gan vācu fīreram Ādolfam Hitleram, gan arī padomju diktatoram Josifam Staļinam, uzbrūkot kaimiņiem, sākt karu un radīt situāciju, kad izvirzās “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”, kam seko plašu svešu teritoriju sagrābšana un kaimiņvalstu neatkarības iznīcināšana,” raksta Feldmanis. Pirmais, lai nu kāds, bet bija “miera pakts”, kamēr otrs – izteikts “kara pakts”.
Padomju un mūsdienu Krievijas historiogrāfija Minhenes grēkiem mēdz piekarināt apstākli, ka Čehoslovākijas okupēšana devusi Hitleram placdarmu uzbrukumam Polijai, kur gūtas izejas pozīcijas tālākam uzbrukumam PSRS. Tiek pilnīgi ignorēts, ka brīvas rokas uzbrukumam Polijai Hitleram deva ne jau Minhene, bet 1939. gada 23. augusta vienošanās ar Staļinu. Pirms tā nesāka savu postošo darbību, pirms Vācija un PSRS nebija sadalījušas Poliju, Vācijai pat nebija kopējas robežas ar PSRS!
