Viltus ziņa: Molotova – Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistence ir apšaubāma 0
“Baumas par [1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta] slepeno papildvienošanos eksistenci parādījās jau drīz pēc līguma parakstīšanas, taču pašu “slepeno papildinājumu” oriģināli nav atrasti līdz pat šai dienai,” tā šā gada 21. augustā, atzīmējot bēdīgi slavenā pakta un tā papildprotokolu parakstīšanas kārtējo gadadienu, apgalvoja Krievijas propagandas portāls “Sputņik”.
Apgalvojums, ka slepenie 1939. gada 23. augusta PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma papildprotokoli, kas sadalīja Eiropas austrumus nacistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS ietekmes sfērās un faktiski pārvilka svītru Baltijas valstu, kā arī Polijas neatkarībai (Somijai izdevās savu neatkarību nosargāt), ir “amerikāņu viltojums”, ka to “nav bijis”, mūsdienu Krievijā ir visai populārs un tiek stūrgalvīgi uzturēts kā masu informācijas līdzekļos, tā sociālajos tīklos.
Par pavisam ierastu lietu kļuvusi vēl no PSRS pastāvēšanas laikiem praktizētā Molotova–Ribentropa pakta uzdošana par “padomju diplomātijas uzvaru”.
Tas pats “Sputņik” raksta: “Vairuma Krievijas vēsturnieku vērtējumā, padomju–vācu neuzbrukšanas paktu var uzskatīt kā nozīmīgu padomju diplomātijas veiksmi, kura spēja izmantot krīzi Eiropā savās interesēs, apspēlēt britu diplomātiju un sasniegt galveno mērķi – palikt ārpus Eiropas kara, tajā pašā laikā saņemot nozīmīgu rīcības brīvību Austrumeiropā.”
“Sputņik” gan žēlojas, ka 1939. gada 23. augusta dokuments “mūsdienās ieguvis izteikti politisku skanējumu” un par to notiekot “strīdi”.
Atmaskojums
Apgalvojums, ka pakta slepenā papildprotokola oriģināli “neeksistē”, ka tas ir “mīts”, “viltojums” un tamlīdzīgi, skan dīvaini, ja ņem vērā, ka tā teksts un kopijas bez lielām grūtībām atrodamas pat internetā.
Absolūtam vairumam Rietumu vēstures skolai piederīgo pakta un uz to attiecināmo papildinājumu negatīvā, noziedzīgā loma Eiropas sadalīšanā starp diviem diktatoriem un Otrā pasaules kara sākšanā ir aksioma, tas pats par sevi saprotams fakts, kas nekādus strīdus neizraisa.
“Strīdas” vien tie, kas dzīvo mūsdienu Krievijas informācijas telpā. Turklāt mulsinoši lasīt tik atklātus melus, ja ņem vērā, ka vēl pirms samērā neilga laika arī Krievijas vēsturnieku sabiedrībai nekādu šaubu par papildprotokolu eksistenci un esošo kopiju autentiskumu neradās.
Šo dokumentu Vācijas un PSRS rīcībā esošo oriģinālu likteni plaši un interesanti aprakstījis krievu vēsturnieks Boriss Havkins rakstā Krievijas un Vācijas vēstures pētnieku kopīgi izdotajā žurnāla “Форум новейшей восточноевропейской истории и культуры” (“Austrumeiropas Jaunākās Vēstures un Kultūras Forums”) 2007. gada 1. numurā.
Pakta un slepenā papildprotokola Vācijas eksemplāra papīra versija patiešām gāja bojā sabiedroto uzlidojumos Berlīnei Otrā pasaules kara beigās. Taču vācieši bija paspējuši veikt svarīgāko dokumentu kopēšanu mikrofilmās, un tās 1945. gada aprīlī nonāca amerikāņu rokās.
Diplomātu aprindās runas par slepenā papildprotokola saturu klīda jau drīz pēc tā parakstīšanas 1939. gada augustā, savukārt plašāka sabiedrība Rietumos par to uzzināja Nirnbergas tribunāla laikā 1946. gada martā, kad dokumenta fotokopijas demonstrēja Rūdolfa Hesa aizstāvis jurists Alfrēds Zeidls.
Tribunāls, iztopot padomju puses niknajiem protestiem, Zeidla savāktos dokumentus noraidīja. Jau toreiz galvenais apsūdzības uzturētājs PSRS delegācijā Romans Rudenko tos nosauca par “nekaunīgiem viltojumiem”. Tomēr 1946. gada maijā papildprotokolu teksti tika publicēti amerikāņu un britu presē, pēc tam vēl daudzos vēsturisko dokumentu krājumos.
Amerikāņi to rīcībā esošo dokumentu fotokopijas atdeva Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas arhīvam Bonnā. Tikmēr PSRS gadu desmitiem stūrgalvīgi noliedza papildprotokolu eksistenci, saucot tos par “vēstures falsifikācijām”.
Tajā pašā laikā bija pilnīgi skaidrs, ka šādiem vācu un krievu valodā sastādītiem līguma eksemplāriem jāglabājas arī Kremļa arhīvos.
Pat tad, kad uz Mihaila Gorbačova 80. gadu beigu atklātības viļņa arī Padomju Savienībā sāka runāt par noziedzīgo Hitlera un Staļina vienošanos un 1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongress to nosodīja un atzina par spēkā neesošu, vienīgais pierādījums papildprotokolu eksistencei bija Bonnas arhīvā iegūtās kopijas, kuru autentiskumu apstiprināja eksperti.
Taujāti pēc padomju eksemplāriem, tā laika arhīvu un varas funkcionāri, Gorbačovu ieskaitot, liedzās tik intensīvi, ka kādu brīdi pat tika pieņemts, ka Staļins pirmajos 1941. gada vācu iebrukuma mēnešos vai Nirnbergas tribunāla laikā patiešām devis pavēli Maskavu kompromitējošos oriģinālus iznīcināt.
Tomēr Vjačeslava Molotova un Joahima Ribentropa parakstītie padomju eksemplāri izrādījās tikai nobēdzināti slepenās mapēs.
1992. gadā tiem beidzot noņēma slepenības statusu. Padomju oriģinālu teksts tika publicēts 1993. gadā žurnāla “Новая и новейшая история” (“Jauno un Jaunāko Laiku Vēsture”) 1. numurā.
