Vācijas televīziju pieķer safabricējumos dokumentālajā filmā par Putinu 6
Krievijas televīzija atmaskojusi Vācijas televīziju falsifikācijās filmā par Krieviju? Izklausās neparasti. Vai nevajadzētu būt otrādi? Tomēr šoreiz Krievijas televīzijai par dažiem faktiem ir taisnība. Lai arī nav skaidrs, vai Vācijas sabiedriskā televīzija ZDF skatītājus maldinājusi mērķtiecīgi vai aiz paviršības, tās daži lietotie paņēmieni līdzinās metodēm, kādas izmanto arī Krievijas propaganda. Vēl intriģējošāku šo stāstu padara tas, ka ZDF atmaskošanā no Krievijas puses varētu būt iesaistīti arī šīs valsts specdienesti.
“Samaksāja, lai notēloju separātistu”
Ar dokumentālās filmas pirmizrādi iekļūt ziņu virsrakstos režisoram Vācijā nozīmē diezgan lielu panākumu. TV kanālu Vācijā ir daudz, ik gadus uzņemto TV filmu vēl vairāk, un vairākums publisku uzmanību tā arī neizpelnās. Filma “Varas cilvēks Putins”, kuru veidojis sabiedriskais kanāls ZDF, visticamāk, arī būtu bijusi no tām, kas paslīd garām neievērotas. Autori rādījuši Putinu izteikti negatīvā gaismā, taču saturiski filma nevēstī neko būtiski jaunu. Mazliet pievēršas brīvprātīgajiem kaujiniekiem Donbasā un Krimas aneksijai, nedaudz nacionālisma uzplaukumam Krievijā, vēl mazliet propagandai. Prāva daļa filmas atvēlēta Vladimira Putina psiholoģiskajam portretam. Dažādi eksperti cenšas uzminēt, kā Krievijas prezidents jūtas, ko domā, no kā baidās.
Par spīti saturiskajam blāvumam, filma ziņu virsrakstos Vācijā tomēr iekļuvusi. Galvenie nopelni tajā ir Krievijas televīzijai. Piecas dienas pēc filmas pirmizrādes ZDF, pērn 15. decembrī, par to skatītājus raidījumā “Vesti nedeļi” informēja Krievijas galvenais propagandists Dmitrijs Kiseļovs. Tas esot kino, pilns melu un falsifikāciju, un piemērs “sliktai informācijas kara vešanai”.
Būtu dīvaini, ja Krievijas televīzijā par Putinu kritizējošu filmu varētu izdzirdēt cildinošus vārdus. Taču “Vesti nedeļi” sižetā šoreiz izskanēja kas vairāk par puspatiesībām vai manipulatīviem apgalvojumiem, kas ir šā raidījuma vizītkarte.
“Meklējot dramatiskus kadrus, vācu autori pat nav pievērsuši uzmanību, kādas zīmotnes ir tiem, kurus viņi uzdod par Krievijas armijas karavīriem,” apgalvoja Krievijas TV. Un tā bija taisnība. Kadros, kuros filmā stāstīts par Krievijas armiju, uz kareivja formastērpa redzams Ukrainas karogs.
Vēl Krievijas televīzija citēja kādu fragmentu no filmas – stāstu par Donbasa brīvprātīgo kaujinieku Igoru (tā viņu, neatklājot īsto vārdu un aizmiglojot seju, nosaukusi ZDF). Filmas autori pavada viņu no mājām Kaļiņingradā līdz slepenam brīvprātīgo kaujinieku vervēšanas punktam un tālāk līdz pat Donbasam. Algotais kaujinieks stāsta, ka ir lepns, karojot separātistu pusē.
Tālāk seko kas pārsteidzošs – šā vīrieša intervija Krievijas televīzijai. Nu jau ar neaizmiglotu seju un īsto vārdu. Patiesībā viņu saucot Jurijs Labiskins, viņš esot bezdarbnieks no Kaļiņingradas. Sēžot dzīvokļa virtuvē starp nemazgātiem traukiem un atkritumiem, viņš Krievijas televīzijai atklāj, ka vāciešiem visu samelojis.
“Atbrauca vācu žurnālists Dītmars, filmēšanas grupa no Vācijas un teica: nofilmēsim tevi. Mums vajag reportāžu, it kā tu būtu brīvprātīgais no Kaļiņingradas, kurš aizbraucis karot uz Doņecku.” Vajadzējis pateikt, ka bijis ievainots, lai gan tas neesot tiesa, un vispār nekur neesot karojis. Nezinājis, kam materiāls tiks izmantots, taču vajadzējis naudu. Par separātista lomas nospēlēšanu viņam samaksāti 50 000 rubļu jeb apmēram 600 eiro.
Kurš kuram melo?
Cilvēku, kurš ar Juriju strādājis, saucot Valērijs Bobkovs. Viņš ir krieviski runājošs režisors un producents. Vācijas televīzija nosūtījusi viņu uz Donbasu, lai tur uzņem sagudrotu stāstu, apgalvoja Krievijas TV, kā apliecinājumu demonstrējot filmas uzņemšanas nemontēto jeb “melno” materiālu. Tur redzams, kā producents Valērijs Bobkovs, rokās turot mašīnpistoli, instruē Juriju, kā darboties ar ieroci kameras priekšā, un čukstus suflē, kas jāsaka.
Nomelnojoši stāsti par Vāciju Krievijas TV parādās bieži, tostarp arī melīgi, tāpēc mudina raudzīties ar neuzticību uz jebko, kas tajās ziņots. Tāpēc varbūt Jurijs melo par to, ka melojis vācu žurnālistiem? Taču Krievijas TV tos pašus kadrus, kas ZDF filmā tiek rādīti tikai ar aizmiglotu Igora/Jurija seju, rāda bez aizmiglojuma, ar oriģinālajiem fona trokšņiem. Tātad Krievijas TV rīcībā patiesi nonācis nemontētais materiāls. Aina ir acīmredzami inscenēta, un Jurijs, Bobkova izrīkots, spēlē kā kinoaktieris. Tas vien gan nav pierādījums, lai izdarītu slēdzienu, ka Jurijs Donbasā patiesi nav karojis. Nav arī saprotams, kāpēc ZDF būtu vajadzējis krāpties, atainojot “izgudrotu” Donbasa karotāju, ja iespējams atrast citus – īstus, jo Krievija klātbūtni Donbasā vairs nenoliedz arī oficiāli.
ZDF kļūdas neatzīst
“Vai ZDF falsificējusi dokumentālo filmu par Putinu?”, “ZDF un Krievijas televīzija “saķeras” par Putina filmu,” ar šādiem piesardzīgiem virsrakstiem skandāls nonāca Vācijas presē. Interneta diskusijās reakcijas bija asākas. “Melu prese” beidzot atmaskota, priecājās tā dēvētie “Putina sapratēji”.
ZDF apzinātas falsifikācijas noliedza. Autoriem neesot bijis pamata neticēt intervējamam. Lai kliedētu aizdomas, ZDF publicēja internetā visu 37 minūtes garo, Maskavas ZDF studijā uzņemto interviju ar Juriju. Uz ZDF reportiera Dītmara Šūmana jautājumiem par gaitām Donbasā jaunietis atbild raiti un izsmeļoši, neviens viņam nesuflē.
Taču galveno – inscenētās epizodes no Donbasa – ZDF tā arī nespēja izskaidrot. No asākas preses kritikas televīziju decembrī “paglāba” tas pats cilvēks, kas aizdomīgās epizodes režisējis, – producents Valērijs Bobkovs. Viņam piederošā filmu studija Maskavā bieži apkalpojot ārzemju medijus, tostarp arī BBC, CNN, “Al-Jazeera”. Bobkova pakalpojumus, sagādājot šo filmas varoni, izmantojis arī ZDF. Bobkovs kopš skandāla sākuma ir pazudis un nav telefoniski sasniedzams ne ZDF, ne žurnālistiem. Pa reizei atbild tikai pa e-pastu. Viņam tiekot draudēts, viņa videofailus nozadzis Krievijas drošības dienests. Un tomēr nē: pats uzdāvinājis nemontēto materiālu Jurijam par piemiņu. Tik pretrunīgas atbildes Bobkovs sniedzis ZDF.
Var būt, ka ZDF pieļāvusi kļūdas, spriež ZDF pārstāvis Roberts Bahems, bet, lai atbildētu precīzi, ZDF vajagot Bobkovu. Citādi esot tikai “izteikumi pret izteikumiem”.
Pētījums atsvaidzina skandālu
Neskaidrības ļāva sazelt spekulācijām. Mediji atgādināja, ka žurnālistu Dītmaru Šūmanu 2004. gadā sabiedriskā TV atsauca no ārzemju korespondenta posteņa Telavivā, atklātībā nākot ziņām, ka VDR laikā viņš ar segvārdu “Baskets” bijis STASI aģents. Viņš pats to noliedza. Tieši Šūmans sadarbībai izraudzījies Bobkovu, lai gan viņa kolēģi ZDF studijā Maskavā šo cilvēku jau sen uzskatot par neuzticamu.
Neatbildamo jautājumu dēļ skandāls ar ZDF filmu neizauga pārāk liels. Taču nesen to aktualizējis vācu mediju žurnāla “Journalist” pētījums. Tā autori ir vācu žurnālists Morics Gatmans, kurš specializējies Ukrainas kara jautājumos, un krievu žurnālists Maksims Kirejevs, vācu mediju korespondents Krievijā. Viņi uzmeklējuši Juriju Labiskinu Kaļiņingradā, runājuši arī ar viņa draugiem un paziņām.
No pētījuma izriet, ka ZDF atmaskošanā no Krievijas puses iesaistīti arī specdienesti. Federālais drošības dienests Juriju Labiskinu aizturējis 2015. gada septembrī, jau vairākus mēnešus pirms filmas pirmizrādes. “Vai nu līdz 18 gadiem cietumā par valsts nodevību, vai sadarbība,” tā viņam esot piedraudēts. Arī Bobkovs, visticamāk, šobrīd nonācis nepatikšanās ar specdienestiem un tāpēc slēpjas.
Jurija virtuve, kurā filmēta intervija Krievijas TV, tik piedrazota, kā rādīts televīzijā, neesot – vairāk mēslu efektīgākam fonam sastiepuši tās organizētāji. Krievijas TV sižetā viņš esot daudz ko pārspīlējis, tā Jurijs atzinies “Journalist”. Maldinājis, ka pie viņa vērsies Dītmars Šūmans, īstenībā darīšana bijusi tikai ar Bobkovu. Tātad iznāk, ka Jurijs par atsevišķiem faktiem melojis gan Vācijas, gan Krievijas televīzijai…
Taču kopumā Jurija versija ir tā pati. Donbasā nav karojis, stāsts ir izdomāts. To, ka Jurijs filmā minētajā laikā, kad it kā cīnījies pie separātistiem, patiesībā atradies Kaļiņingradā, žurnālistiem apliecinājuši arī viņa draugi un paziņas.
ZDF, visticamāk, iekritusi, uzticoties Bobkovam, kuru kolēģi apraksta kā cilvēku, kurš naudas dēļ gatavs uz visu, vērtē žurnālisti. Versiju par Bobkovu kā dubultaģentu, kurš būtu specdienestu jau iepriekš savervēts un apzināti iegāzis ZDF, viņi izslēdz.
Pat neņemot vērā Labiskina epizodi, filma dramatiskās mūzikas, kadru izvēles, viedokļu vienpusības, kļūdu un nesakritību dēļ vērtējama kā samērā “propagandiska”, uzskata Gatmans un Kirejevs. Piemēram, oficiālo Krievijas karaklausības punktu autori maldinoši uzdevuši par Donbasa kaujinieku vervēšanas biroju, arī Jurija sieva, kura parādās filmā, ir algota aktrise. Tāpat ZDF atklātībā nodotā intervija ar Juriju rāda, ka viņa teiktais, aizkadra balss pārstāstā, vairākās vietās sagrozīts. Arī ZDF tagad atzīst, ka dažviet “būtu bijis vēlams skaidrāks formulējums”.
Televīzijas – atšķirīgās pozīcijās
Tāpat kā atsevišķi safabricējumi Krievijas kanālos rada neuzticību to ziņām kopumā, tā arī ZDF gadījums rosina jautāt: kā ir ar citām vācu filmām par Krieviju? Varbūt tās top līdzīgi?
Grūti iebilst gan ir ZDF pārstāvja Roberta Bahema atziņai, izteiktai laikrakstam “Süddeutsche Zeitung” jau decembrī: “Krievijas televīzija drīkst apgalvot, ko vien tā vēlas, taču pierādījumi tiek pieprasīti tikai no mums.”
Krievijas un Vācijas televīzijas tādā ziņā atrodas atšķirīgās pozīcijās. ZDF par falsifikācijām ir jāatbild, maksājot ar skatītāju uzticību. “Rossija 24” var atļauties par tām neatbildēt.
