Viltus konti vienaudžu apsmiešanai. Saruna ar Maiju Katkovsku 0
Galvenās rūpes Latvijā par sabiedrības visneaizsargātākās daļas – bērnu un skolēnu – drošību tīmeklī uzņēmies Drošāka interneta centrs (DIC), kas darbojas kopš 2006. gada ar Eiropas Komisijas un Latvijas Interneta asociācijas finansiālu atbalstu, kā arī saņemot finansējumu aktivitātēm no valsts budžeta.
Centra vadītāja Maija Katkovska, kura kampaņas “Eiropa sargā” ietvaros atzīta par ikdienas varoni, “LA” pastāsta par šībrīža galvenajiem riskiem, par to, kad ar bērnu sākt runāties par internetu, kā arī par “Zilā vaļa” “atpeldēšanu” un bērnu atkārtotu viktimizāciju.
Kā kopš DIC darbības sākuma mainījušies bērnu drošības internetā fokusi, kādi problēmjautājumi pazuduši un kādi ir izteiktākie šodien?
Maija Katkovska: Kad, veidojot pirmo mājaslapu, atlasījām tai tēmas, galvenokārt iepazīstinājām ar interneta vides terminoloģiju, stāstījām auditorijām par svešiniekiem internetā, piemēram, ka nevajag sniegt tāda veida informāciju kā mājas adrese. 2007. gadā mēs runājām par lietām, kas šodien mūsdienu jauniešiem vairāk vai mazāk ir diezgan skaidras un saprotamas – par vīrusiem, paroļu lietošanu, ārējiem draudiem, kuros gadījumos kāds lietotājam var nodarīt ko sliktu.
Tolaik skolas vecuma bērni sociālos tīklus tikpat kā nelietoja – “Instagram” vēl neeksistēja, “Facebook” Latvijā vēl nebija ienācis, reti kurš lietoja “draugiem.lv”. Šodien mūsu galvenie izaicinājumi ir sociālo tīklu izmantošana, privātums, privātas informācijas ievietošana internetā, emocionāla pazemošana vienaudžu vidū. Tagad mēs vairāk runājam par to, ka pats savas nezināšanas, slinkuma, neuzmanības dēļ vari sev kaitēt, pakļaut sevi riskam.
Kad aplūkojam plaisas, kas ģimenē iezīmējas starp vecāku paaudzi un bērniem, topa augšdaļā ieraugām internetu. Vecākiem un skolotājiem, runājot par to ar jaunāku paaudzi, pastāv liels risks zaudēt autoritāti.
Pedagogi mums saka: “Es baidos ar saviem audzēkņiem runāt, es baidos viņiem kaut ko pateikt par internetu, ko es nepārzinu. Es gribētu stāstīt par privātumu, taču varbūt es nepareizi izrunāšu nosaukumu vai ne tā izstāstīšu, jo attiecīgo sociālo tīklu nepārzinu. Un tad bērns par mani smiesies, es pazaudēšu autoritāti.”
Skaidrs – ja mums, pieaugušajiem, parasti krietnāku laiku prasa tas, lai saprastu, kā darbojas konkrētais sociālais tīkls, platforma vai mobilā lietotne, ko tajā var izdarīt un ko nevar, tad bērni ļoti ātri – būtībā intuitīvi – uztver, kas tieši tur jādara, kā viss darbojas. Mūsu aicinājums pedagogiem un vecākiem arvien ir – veidojiet dialogu ar bērniem, mācieties no viņiem, palūdziet, lai viņi jums izstāsta, jo savukārt jūsu stiprā puse ir dzīves pieredze, dzīves bagāža. Visticamāk, jūs problēmas gadījumā spēsiet adekvātāk novērtēt situācijas nopietnību.
Piemēram, kāpēc lai pedagogs reizi mēnesī neorganizētu tādu klases stundu, kur skolēni pastāsta visai pārējai klasei – tostarp arī pedagogam – par, viņuprāt, visinteresantāko mobilo lietotni, sociālo tīklu vai kādu interneta rīku – kas viņam patīk, ko viņš lieto un ko par to gribētu pavēstīt pārējiem? Šis ir lielisks veids, kā pedagogam iemācīties un saprast, ko bērni tur dara, kāpēc viņi izmanto šo sociālo tīklu, kāpēc viņi spēlē attiecīgo spēli. Šis ir veids, kā pedagogiem mācīties no bērniem, kuri savukārt sapratīs: “O, mums ir foršs skolotājs, viņu interesē un viņš grib izprast, ko mēs tur darām.”
Pedagogi, dzirdot, ko bērns stāsta, izdara secinājumus – tātad šeit ir ļoti daudz privātas informācijas, daudz fotogrāfiju. Skolotājs var pajautāt: “Vai tas viss ir pilnīgi publisks? Vai jūs apzināties, ka to, ko jūs ievietojat interneta vidē, redz ne tikai jūsu draugi un tuvākie, bet, iespējams, kāds to tālāk pārpublicē?”
Ja bērns spēlē spēlītes – vecāki, nu pajautājiet, ko tieši viņš dara, kas tur interesants, kā var sakrāt punktus. Ja redzat, ka bērns ielādē kādu mobilo lietotni, pajautājiet, kam tā paredzēta un ko tajā iespējams izdarīt. Vēl viens aicinājums vecākiem: ja bērns lieto “Instagram”, vēlams izveidot arī tajā iespēju robežās vai nu savu kontu, vai arī rosināt to izveidot kādam no ģimenes loka, piemēram, savu brāļu, māsu bērniem. Lai vismaz kāds no tuvākiem cilvēkiem redz, kas tur notiek, kā darbojas šī vide.
Bieža aina vakaros – vecāki mājās paši par sevi, skolēni “ieniruši” ierīču ekrānos. Vai šeit var runāt ne tikai par interneta un sociālo tīklu uzvaras gājienu, bet arī pretēju evolūciju – piemēram, varbūt izzūd kaut kādas spēles, ko pirms gadu desmitiem bērni aizrautīgi spēlēja pagalmā?
Neuzdrošinos apgalvot, ka šodienas vecākiem ir grūtāk nekā mūsu vecākiem. Tolaik pastāvēja cita veida problēmas, piemēram, izdzīvošanas jautājums. Šodien moderno tehnoloģiju ienākšana, no vienas puses, vecākiem nozīmē sava veida atvieglojumu – kādreiz viņiem bija jāspēj izklaidēt bērni, tagad atliek iedot bērnam ekrānu un miers uz kādu laiku.
No otras puses, protams, notiek virzība uz pilnīgi citu grāvi. Kad bērns ir tikai vai galvenokārt “tajā ierīcē”, vecākiem zūd komunikācija ar viņu, tāpēc ļoti jācenšas noturēt līdzsvaru. Ir skaidrs, ka bērni vēlas “būt ierīcēs” un tur, kur fokusējas viņu vienaudžu uzmanība, viņi vēlas spēlēt to pašu spēli, viņi vēlas skatīties to pašu animācijas filmu.
Taču jāpastāv līdzsvaram, nepieciešams sabalansēt dažādas aktivitātes. Piemēram, varētu būt šāda “vienošanās” ar pirmklasnieku: “Labi, stundiņu tu varēsi skatīties savu multiplikācijas filmiņu, bet otru stundiņu tev ir jāpalasa vai jākrāso grāmata, vai arī jāparēķina aritmētikas uzdevumi uz papīra.” Vai: “Tagad vienu stundiņu mēs paspēlēsim spēli, vienu stundu tu vari skatīties multenes.”
Cik ātri vēlams panākt vēlamo līdzsvaru starp dzīvi ierīcēs un reālo dzīvi?
Jo ātrāk bērnam šādu līdzsvaru iemācīs, jo labāk. Kad viņš iesoļos spurainā tīņa vecumā, tad būs vieglāk izrunāt ar viņu jaunas robežas starp interneta vidi un to, ko “mēs darām kopā” – pagalmā ar draugiem un ar vecākiem vai vecvecākiem.
Piemēram, pie mums, kad vasarā pieaugušie ir darbā un mājās paliek apmēram viena vecuma trīs bērni, uz šo laiku ierīces tiek noņemtas. Uz visiem tiek izsniegts viens podziņu telefons, lai varētu sazvanīties. Uzskatu, ka bērniem jāiet ārā un jādzīvojas – pa pagalmu, braukājot ar velosipēdiem, jo viņiem vajadzīga bērnība bez ierīcēm. Un, kad atbraucam vakarā no darba, tad, protams, bērni var skatīties filmu, viņi var saslēgties tīklā un spēlēt spēli, bet arī mēs esam mājās un redzam, ko viņi dara.
To pateiks jebkurš psihologs – bērniem drošības sajūtai ir nepieciešamas robežas. Un, jo veiksmīgāk vecākiem izdodas šīs robežas nospraust, jo vieglāk komunicēt ar bērniem.
Jāsaka, ka mūsu novērojums ir – jo ātrāk mēs sākam runāt ar bērniem par ierīču lietošanu, jo labāk. Teiksim, “Instagram” bērns nedrīkst veidot kontu līdz 13 gadu vecumam, ja viņš tomēr ļoti grib un lūdz, tad noteikti jāizrunā nosacījumi. Pirmkārt: “Fotogrāfijas ar ģimenes locekļiem tur neliec, un, ja kaut ko tādu gribi ievietot, tad pagaidi – kopā apskatīsimies un izlemsim, kādas tās būs. Neapstiprini, ka cilvēki, kurus tu nepazīsti, sekotu tam, ko tu dari.”
Kādi ir jaunākie un nozīmīgākie riski internetā, par kuriem vecākiem noteikti vērts aprunāties ar bērniem?
Vadoties no bērnu un jauniešu uzticības tālruņa 116111 zvanu statistikas un izvērtējot saturu mūsu vietnes “drossinternets.lv” e-ziņojumu līnijā, kur var vērsties pārkāpumu gadījumos, secinām, ka vērojamas lielas atšķirības starp problēmsituācijām, kurās kļūdās bērni un jaunieši, un kurās – pieaugušie.
Pirmkārt, jāmin bērnu un jauniešu vidē bieži vērojamā vienaudžu emocionālā pazemošana, kad tiek veidoti viltus konti, piemēram, “Instagram”, lai apsmietu un izņirgātu kādu vienaudzi vai arī, kad no izveidotas “WhatsApp” grupas speciāli tiek izslēgts viens klasesbiedrs. Šis izslēgtais no komentāriem, filmēšanas un citādā veidā saprot, ka viņš šajā grupā tiek pazemots. 2017. un 2018. gadā 30% no visiem bērnu zvaniem pa uzticības tālruni saistībā ar interneta vidi tika pausts uztraukums par sevis vai drauga emocionālu pazemošanu.
Cits mūsu novērotais risks – liela daļa jauniešu uzskata, ka viņu sociālo tīklu kontos ievietotā informācija sasniedz tikai viņu draugus un vienaudžus. Izteikti privātas fotogrāfijas un asi komentāri viņiem, vēlāk meklējot darbu, neglaimos. Diemžēl internets kļūdas neaizmirst. Un, pat ja attiecīgo fotogrāfiju izdzēsāt no sava sociālā tīkla konta, tas nenozīmē, ka kāds cits to nav paspējis lejuplādēt savā ierīcē vai nav uztaisījis ekrānšāviņu, pārsūtījis tālāk un ievietojis vēl kādā citā sociālā tīkla kontā. Piemēram, ir daudz interneta vietņu, kas veltītas stulbākajām “Instagram” vai citu sociālo tīklu bildēm, tiek pārlūkoti daudzi konti, izkopētas fotogrāfijas un publicētas šajās vietnēs ar mērķi izsmiet cilvēkus. Jauniešu šodienas darbības var likt šķēršļus viņu nākotnei.
Viens no Latvijas DIC sasniegumiem uz Eiropas fona ir “Zilā vaļa” izpēte.
Līdztekus aktivitātei nelegālā satura atklāšanas un dzēšanas jomā mēs esam arī Eiropas Drošāka interneta centru tīkla INSAFE sastāvdaļa. Regulāri satiekamies, apmaināmies ar aktualitātēm, labāko pieredzi un, protams, steidzamības rakstura informāciju. Mans aicinājums – skaļiem saukļiem, šokējošām ziņām neticēt un ar tām nedalīties.
Viens no šiem piemēriem ir “Zilais valis”, kas ieradās no Krievijas puses. Vispirms tas “peldēja” uz Baltijas valstīm, tad Bulgāriju un Rumāniju. Medijos parādījās šokējošas ziņas, ka, “Zilā vaļa” spēles mudināti, bērni kaut kur uzkāpuši uz jumta – bijis uzdevums izdarīt pašnāvību. Protams, mēs sazinājāmies ar Valsts policiju, lai noskaidrotu, cik visas šīs runas ir nopietnas un vai tiešām bērnu telefonos šāds saturs bijis. Vēl mēs sazinājāmies ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, citām tiesībsargājošajām institūcijām Latvijā. Notika krīzes tikšanās.
Kad citās ES valstīs parādījās “Zilā vaļa” fenomens, tajās jau zināja, kas tas ir, pareizāk sakot, kas tas nav. Iestādes jau bija gatavas reaģēt, gatavas runāt ar medijiem uzreiz. Šis ir viens no piemēriem, kas daiļrunīgi parāda Eiropas Drošāka interneta centru nepieciešamību un spēku.
